Nedroši

Vācu karavīru patruļām atļauts atklāt uguni uz jebkuru, kurš nepakļaujas saucieniem apstāties

Petrogradā 26. jūnijā Jāņa Goldmaņa dzīvoklī nelegāli slepenībā sākās Latviešu pagaidu nacionālās padomes pēdējā — trešā — sesija, kas ilga trīs dienas. Viens no svarīgākajiem apspriežamajiem jautājumiem — kā sekmēt Latvijas nedalāmību un neatkarību? Padome noraidīja iespēju Latvijas nākotni veidot sadarbībā ar Vāciju un lēma par diplomātisko pārstāvju sūtīšanu uz ārzemēm, lai panāktu atbalstu Latvijas neatkarības idejai.

Jūnija nogalē vasarnieki Jūrmalā novēroja vēl kādu veidu, kā karš un trūkums mainījis cilvēku ieradumus. Trūcīgo ģimeņu bērni rūpīgi uzlasīja no jūras izskalotos akmeņogļu gabalus, kas iekrituši ūdenī no kuģiem. Anekdotes labi raksturo konkrētā laika iezīmes. Piemērs no humora sadaļas presē 1918. gada jūnija beigās: «Kā tas nākas? Ja tava bļoda ir caura, tad ūdens tek no tās laukā, bet, ja apavi cauri, tad tek iekšā?»

29. jūnijā vācu varas iestādes ar preses starpniecību brīdināja cilvēkus par briesmām, kam pieaugušie nereti nepievērsa uzmanību. Krastā lielākā skaitā sāka parādīties no jūras izskalotas mīnas. Pēdējo trīs dienu laikā no tām bija gājuši bojā vismaz 15 bērni, kuri apmētājuši mīnas ar akmeņiem. Mīnu laukus Baltijas jūrā un Rīgas līcī kara laikā veidoja abas karojošās puses, atstājot tikai šaurus kuģu ceļus. Latvijas ūdeņos, piemēram, mīnēts bija Irbes šaurums, kā arī pieeja Rīgas ostai.

Sabiedriskās kārtības un drošības situācija Latvijā arvien pasliktinājās. Ziņas par zādzībām, laupīšanām un arī slepkavībām bija kļuvušas par ikdienu. Lai situāciju kaut cik uzlabotu, vācu okupācijas iestādes bija ieviesušas karavīru patruļas gan pilsētās, gan uz laukiem. Viņiem līdzi parasti gāja arī kāds latviešu valodas pratējs. Karavīriem bija atļauts atklāt uguni uz jebkuru, kurš nepakļaujas viņu saucieniem apstāties. Bēgšana varēja maksāt dzīvību, kā tas bija noticis, piemēram, ar kādu 57 gadus vecu Ropažu pagasta iedzīvotāju.

Jūnija pēdējās dienās izraisījās pirmās sadursmes starp britu karavīriem un sarkano armiju Murmanskas apkārtnē Krievijā. Briti bija daļa no sabiedroto valstu intervences karaspēka Krievijas ziemeļos, kuri tur bija sākuši ierasties 1918. gada marta sākumā. Kāpēc? Vēl iepriekšējā gada vasarā sabiedroto valstis caur Murmanskas un Arhangeļskas ostām bija sākušas piegādāt Krievijai dažādas militāras kravas, kas turpināja glabāties ostu noliktavās. Pēc tam bija notikusi varas maiņa Krievijā, un pie varas nonākušie lielinieki 3. martā bija parakstījuši Brestļitovskas miera līgumu. Tā rezultātā bija noslēgusies karadarbība Austrumu frontē. Tas Vācijai deva iespēju pastiprināt savu karaspēku rietumu frontē, kas savukārt neapmierināja sabiedroto valstu vadītājus. Turklāt jau 1917. gada beigās Lielbritānija, Francija un Itālija bija nolēmušas atbalstīt pretlielinieciskos spēkus Krievijā, kas sāka aktivizēties arī valsts ziemeļos.

Sabiedroto bažas par abu ostu noliktavās sakrājušos kara materiālu likteni palielināja arī vācu karaspēka ierašanās 1918. gada aprīlī Somijā. Viņi nevēlējās, lai tie nokļūtu lielinieku vai vācu rokās. Sabiedrotajiem aktīvāk darboties lika arī aizdomas, ka vācieši varētu mēģināt iegūt kontroli pār dzelzceļa līniju Murmanska—Petrograda un ieņemt stratēģiski svarīgās Murmanskas un Arhangeļskas ostas. Tāpēc jau marta sākumā briti izsēdināja Murmanskā nelielu desantu — divas jūras kājnieku rotas. Laika gaitā kontingents reģionā palielinājās līdz vairākiem tūkstošiem.

Britu ekspedīcijas korpusa izsēšanās Arhangeļskā 1918. gada 2. augustā.
Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma