Ilze Znotiņa: Man vajag rezultātu

No 1.jūnija Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jeb kontroles dienestu vadīs juriste Ilze Znotiņa (41), nomainot iepriekš 20 gadus šajā amatā sabijušo Viesturu Burkānu. Viņa uzvarēja konkursā, kurš, visticamāk, nebūtu izsludināts, ja februārī Latvijas banku sistēmu nebūtu ķēris zibens no ASV. Finanšu uzrauga FINCEN publiskotie pārmetumi ABLV bankai par sistemātisku naudas atmazgāšanu un Ziemeļkorejai noteikto sankciju pārkāpšanu ne tikai pāris nedēļās noveda līdz kraham trešo lielāko Latvijas banku, bet lika valdībai nopietni apsolīt, ka naudas mazgāšanas bizness Latvijā tiks aizvērts. Amerikāņu pātaga nav vienīgā — jūlijā Latviju gaida nākamais nopietnais pārbaudījums, Moneyval ziņojums jeb Eiropas Padomes komisijas novērtējums par atbilstību starptautiskajiem standartiem naudas atmazgāšanas novēršanā. Ja Latviju iekļaus tā sauktajā «pelēkajā sarakstā», tas būs trieciens ne tikai banku biznesam, bet ekonomikai kopumā.

Kontroles dienests ir daļa no sistēmas, kam naudas atmazgāšana jānovērš. Tas saņem, apstrādā un analizē ziņojumus par neparastiem un aizdomīgiem finanšu darījumiem, tālāk nodod šo informāciju tiesībsargiem.

Znotiņa iepriekš bijusi kompānijas Deloitte partnere, advokāte un lektore ar naudas atmazgāšanas novēršanu saistītās tēmās. Savas zināšanas likusi lietā, Ārvalstu investoru padomes uzdevumā pētot maksātnespējas problēmām tiesās. Kas viņu tagad motivējis pirmo reizi pievērsties darbam valsts pārvaldē?

 

Kā nonācāt šajā amatā? Pati pieteicāties vai kāds uzrunāja?

Mani uzrunāja jau sen, dažādos formātos. Es visu laiku atteicu, nekad neesmu bijusi publiskajā sektorā. Tas, ko jau kādu gadu teicu — esmu gatava palīdzēt  kā padomniece Burkānam, padomniece Finanšu ministrijai, bet tādā formātā, ka tagad atrotam rokas un strādājam — nē. Bet tad, kad visi šie februāra notikumi notika, es sapratu — jā, šis brīdis laikam ir tas vienīgais, kurā jūtu, ka no manis varētu būt pievienotā vērtība arī publiskajā sektorā. Absolūti konkursa kārtībā pieteicos. Nekad nebiju zinājusi, kādā veidā notiek šie visi pārbaudījumi. Intervija bija — uff, nopietna! Izstrīdējāmies ar [FKTK vadītāju Pēteru] Putniņu par to, kāda tagad ir pieeja — rules vai risk based (balstīts uz noteikumiem vai uz risku analīzi — angļu val.)

Paskaidrojiet lūdzu!

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā jau kādus desmit gadus pieeja ir tāda — risk based aproach. Respektīvi, visas darbības ir balstītas uz risku [analīzi]. Nevis tu izdomā kaut kādu sarakstu, uzliec uz papīra un visi tam seko, bet, piemēram, banka skatās — mums ir daudz naudas, lai ieviestu IT sistēmas, mums ir daudz naudas, lai noalgotu vislabākos noziedzīgu līdzekļu legalizēšanas novēršanas speciālistus, mēs varam strādāt arī ar riskantiem klientiem, jo varam viņus pārbaudīt. Vēl apmēram pirms 10 gadiem bija tā — uzlika sarakstu, piemēram, Šeiselu salas aizdomīgas, tāpēc ar tiem nekad nevar strādāt.

Latvijā [naudas atmazgāšanas novēršana] nekad nav bijusi balstīta šajā risku pieejā. Vienmēr ir bijusi rules based pieeja — uzliekam pietiekami detalizētus noteikumus, bet pretējā pusē ir ļoti daudz advancētu cilvēku, kas izdomā, kā šos noteikumus apiet. Pēdējā laikā mēs bijām sākuši iet uz to — subjektam, kurš grib nopelnīt naudu ar šo pietiekami riskanto sfēru, ir jābūt pietiekami gudram. Bet, ja viņš tāds nav un nespēj identificēt [nelegālus] darījumus un klientus, tad mēs viņu sodīsim. Tas, kas notiek pēdējos trīs mēnešus, atkal ir atkrišana atpakaļ pagātnē. Tāpēc es visiem, ar kuriem gāju runāt [darba] intervijas laikā un vēlāk arī [ģenerālprokuroram Ērikam] Kalnmeieram esmu teikusi: draugi mīļie, kur ir tie resursi, lai mēs izskraidītu pakaļ visiem darījumiem? Skaidri un gaiši zinām, ka mums ir miljardos vērtējami darījumi. Nauda iet cauri Latvijas bankām, tie ir miljardi. Vai mēs tiešām spēsim izsekot, ka nav neviena čaula? Vai tiešām spēsim izsekot visus pārējos stingros noteikumus, kurus tagad uzliekam? Varbūt ir jāiet citu ceļu?

Kādu?

Tādu pašu jautājumu man arī Putniņš uzdeva: ja reiz esi tik gudra, kāds ir tas ceļš? Es domāju, ka varu iedot citu stāstu. Pirmkārt, līdz šim nekad tiem subjektiem, kam ir pienākums ziņot [par aizdomīgiem darījumiem] — tie ir aptuveni 20 tūkstoši dažādu firmu vai privātpersonu — viņiem nekad nav iedots skaidrs priekšraksts, ko tad no jums sagaida?

Tiešām?

Tiešām. Piemēram, es kā advokāte arī esmu [likuma] subjekts. Man ir arī jāizpēta klients, jāziņo. Kādā veidā lai es to izdaru? Kas man ļauj vairāk kā Googli izmantot, lai izpētītu?

Kredītiestādes noteikti zina, kas nodarbojas ar naudas mazgāšanu un kas nē.

Kredītiestādēm ir ļoti lieli resursi, lai varētu finansēt IT sistēmas, lai domātu par to, kādas ir iespējamās tipoloģijas — kurā vietā šobrīd mazgā un kurā nemazgā. Bet mums kredītiestādes ir 20, noapaļojot. Protams, caur tām tiek grozīts vislielākais naudas apjoms, bet vēl apmēram 19 tūkstoši ir cita veida subjekti. Tie ir advokāti, notāri, revidenti, grāmatveži, juridisko pakalpojumu sniedzēji, autodīleri, nekustamo īpašumu starpnieki un tamlīdzīgi. Viņiem nevienam nav stāstīts, kas īsti no viņiem tiek sagaidīts un kur lai viņi meklē informāciju.

Tas, ko esmu piedāvājusi un uzsvērusi: kamēr vienā ierakuma pusē sēdēs vieni — kontroles dienests, policija, prokuratūra, tiesa — un otrā ierakuma pusē sēž privātais sektors, tikmēr nekad nebūs labs rezultāts. Viņiem ir savā starpā jādalās ar informāciju. Protams, policija nevar stāstīt visu, turklāt privātais sektors var šo lielo draudzību izmantot ļaunprātīgi, bet jābūt kvalitatīvai informācijas apmaiņa par to, kas šobrīd valstī notiek, kādi ir nodokļu noziegumi un shēmas. Ir jādod pēc iespējas vairāk informācijas tiem, kas var palīdzēt. Tas ir arī Kontroles dienesta uzdevums pēc visām starptautiskām vadlīnijām — ir jādod tipoloģija, tas nozīmē, kādi ir klasiskākie [naudas atmazgāšanas] gadījumi. Tas nav ok, ja Kontroles dienesta vadītājs stāsta par Meksikas narkotiku karteli. Ir jābūt tipoloģijai par Latviju, un tad pretī sagaidi, ka [likuma subjekti] spēj identificēt, kas tie ir par klientiem — vai tur ir Putina meitas vai nav — un sagaidi, ka viņi ziņo par aizdomīgām transakcijām. Vēl ar vienu noteikumu, ka likums [ir jāsaved kārtībā]. Es ar to sen esmu strādājusi, bet padziļinātā veidā pēdējos trīs gadus, dienu dienā. Es nezinu valstī nevienu citu tik nekvalitatīvu likumu.

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas likumu?

Jā. Tas ir dramatiski — tagad jau uz priekšu vēl piecas versijas, kuras vēl nav stājušās spēkā. Cik viss ir samudžināts, neskaidrs. Tas ir arī viens no maniem uzstādījumiem, ko vēlos darīt — mums principiāli jāvienkāršo tā sistēma un jāmēģina attiet no misticisma un glorifikācijas auras: «Tas ir tik sarežģīti! To neviens cits nevar izdarīt! Es te viens tāds gudrs!» (Smejas)

Vai tā nav problēma, ka mēs kontrolējam tikai 1% procentu no visas naudas plūsmas, un ar to mums ir labi, jo atbilstam Eiropas vidējam rādītājam?

Es vienmēr esmu teikusi, ka Burkānu sit bišķi tā kā par visiem. Pelnījuši būtu vēl kāds strēķītis. Burkānam nav īsti iedota konkrēta vara. Ir bijusi pietiekami liela hierarhiskā cieņa, ir pārraudzības personāžs, kurš pārrauga viņa darbības. Viņam nav dota arī likumdošanas iniciatīva. Kontroles dienesta Konsultatīvajā padomē ir absurda situācija — tās sēdes vada ģenerālprokurors. Ir uzskaitīta vesela rinda, ko tajās var pieaicināt: Iekšlietu ministrija, Tieslietu, Finanšu, FKTK, un var pieaicināt Kontroles dienesta vadītāju. Bet kurš gatavo šīs sēdes? Kurš skatās, kā izpilda lemto? Faktiski ir tas, ko es nekad neesmu slēpusi — politiskā griba ir bijusi baigi vājā, vai nav bijusi vispār līdz pavisam nesenam laikam. No savas pieredzes varu teikt — kad pirms pusotra gada pirmo reizi ieraudzīju Nacionālo riska vērtējumu, kāds tas bija sagatavots, es sapratu — ar steigu ir jāskrien un jāstāsta kādam, kas pēc būtības pieņem lēmumus, ka šis nav vienkārši papīrītis!

Risku novērtējuma veikšanu vēlāk uzticēja Deloitte. Ko konkrēti jūs darījāt?

Esmu Nacionālā riska vērtējumā jau vairāk nekā divus gadus. Jo jau pirms diviem gadiem Kontroles dienests atzina, ka viņi nav spējīgi sagatavot banku sektora riska novērtējumu.

Kāpēc nav spējīgi?

Nekomentēšu.

Kāpēc aizgājāt no Deloitte?

Man ir trīs bērni un es viņus vairs īsti neredzēju. Bija ļoti daudz darba. Man arī bija plāns — jau vairākus gadus gatavoju to, ka iešu projām. Advokāts un konsultāciju bizness — tas savā starpā labi nesaliekas. Konsultāciju bizness ir tāds: ieraudzīju, aizskrēju, izdarīju — paņem naudu un skrien pie nākamā. Advokāta uzdevums ir nodibināt ilgstošas attiecības, es daru visu maksimāli kvalitatīvi. Tā ir cita filozofija.

Es arī sapratu, ka nevaru visu laiku strādāt [režīmā] —  nauda, nauda, nauda. Tāpēc man visu laiku ir bijuši pro bono darbi. Tas viss gāja pa virsu parastajam darba laikam, tā ka esmu jau pieradusi, ka darba vienmēr ir daudz. Pulksten četros no rīta mosties — tas ir mans. Es tā kā slaucēja. (Smejas)

Man bija nogrieznis — tieši 40 gadu jubileja, kad sapratu, ka varu finišēt [Deloitte]. Bet tur nebija nekādi strīdi. Es pusgadu [citiem] taisnojos, kāpēc esmu aizgājusi no darba, jo neviens nespēja saprast, kā tas ir — partnere aiziet prom.

Tas nav konkrēti par Deloitte, bet skatoties uz līdzīgiem uzņēmumiem ir sajūta, ka notiek otkatu bīdīšana par pasūtījumiem, īpaši jau valsts vai pašvaldību iestādēm — dažādi konsultāciju līgumi, uzpūstas cenas un viss pārējais.

Teikšu tā, esmu krāpšanu novēršanas un izmeklēšanas eksperte. Un es vienmēr visiem saviem klientiem saku — pirmais, ko es eju skatīties, tie ir konsultāciju līgumi, vai tie būtu marketings, juridiskie vai kādi citi pakalpojumi.

Es zinu pilnīgi skaidri, ka varu gulēt mierīgi un ja mani izsauks uz policiju, tad tāpēc, ka es esmu laba advokāte. Man nav bažu, ka mans paraksts ir bijis pie kādām jocīgām lietām. Arī par šo pašu iepirkumu [riska novērtējumu], kur kopējais cipars bija ļoti iespaidīgs.

372 tūkstoši.

Jā, bet tur nav neviena kripatiņa šitā te [otkatu] stāsta. Ja konkrētajam kantorim ir divi gadi, lai uzrakstītu un man ir divi mēneši. Man bija iesaistīti 12 savējie cilvēki, Īrijas komanda un Amerikas komanda, lai mēs varētu uzrakstīt. Tas to visu maksā, mēs visi gulējām darbā. Mums bija divi mēneši, sestdienas, svētdienas bija tikai darbā.

Sākumā jūs pieminējāt lietas, kuru Burkānam nav. Jums būs? Jūs jau saņemat mantojumā visas šīs problēmas.

Man ir daudz bažu, kāds būs jūnija sākums. Bet fakts ir tāds, ka es eju tur, nevis lai milzīgu naudu pelnītu vai kaut kādus sakarus dibinātu. Es redzu, kā var darīt citādāk. Tāpēc es uztaisīju to pauzi. (Pēc konkursa rezultātu paziņošanas Znotiņa nesteidzās piekrist piedāvājumam un Latvijas Radio izskanēja neoficiāla informācija, ka vilcināšanās iemesls bijusi ģenerālprokurora vēlme kā vietnieku Kontroles dienestā paturēt līdzšinējo priekšnieku Burkānu. Pēc tikšanās ar Znotiņu premjerministrs Kučinskis paziņoja, ka gatavs pārņemt Kontroles dienestu no prokuratūras savā pārraudzībā — red.) Es vienkārši gribēju, lai viņi skaidri un gaiši saprot, ka es nenāku uz šejieni sēdēt, laiku tērēt, izbaudīt procesu, jo neesmu tas cilvēks, kas bezjēdzīgi bauda procesu, man vajag rezultātu.

Par laimi, viņi saprata, ka man ir vajadzīgs finansējums, ka vajag sajūgt kopā ar citām valsts sistēmām IT, kas ļautu labāk strādāt, mazāk izmantot cilvēkresursus, izvairīties no cilvēciskām kļūdām un vienkārši aizdomīgām situācijām.

Jo valstī šobrīd kas notiek — lai finanšu un ekonomiskos noziegumus identificētu, ķertu iespējamos vainīgos, ir ļoti daudz dažādas sistēmas iepirktas. Tas pats EDS, kas, protams, ir citam mērķim, ir ideāli izmantojams, tāpat FKTK nemitīgi iepērk sistēmas. Liekam to visu kopā!

Otra lieta, par likumu — esmu pateikusi, ka sagaidu, ka man būs atbalsts, lai varētu mainīt likumu. Nevis grozot, bet taisot jaunu. Gribu atrast domubiedrus, kas man piekrīt. Domāju, ka nav nemaz tik sarežģīti. Tūlīt AML [anti money laundering jeb naudas atmazgāšanas novēršanas] direktīva jāievieš. Tam ir loģisks izskaidrojums — likums, kas pirms 20 gadiem bija ok, bet šobrīd ir tik ļoti samocīts, pārgrozīts krustu šķērsu, vienkārši ņemam un sēžamies klāt [jaunam]. Problēma ir tā — ar maksatnespēju mēs zinam, ka atliek atvērt vienu lappusīti, lai pēkšņi parādītos 100 dažādas intereses.

Tas, kas ir bijis līdz šim — vienmēr ir iets visprastākais gramatiskās interpretācijas ceļš, ka viena vai otra lieta nav likumā ierakstīta. Tāpēc es gribētu jaunu likumu. Šobrīd to redzu, jo katru nedēļu lasu lekcijas par AML, noziedzīgiem līdzekļiem. Būtu ļoti augstprātīgi teikt, ka pusi esmu apmācījusi, bet ļoti daudzus nefinanšu sektorā, arī finanšu sektorā. Esmu lasījusi lekcijas valdes locekļiem bankās un tamlīdzīgi. Visu laiku nāk vieni un tie paši jautājumi, kas nozīmē — mums 20 gadus ir šis likums, bet vēl joprojām nav cilvēkiem radīta sajūta, ka šī ir viena no lietām, kas ir jātur muguras smadzenēs.

Kādas ir jūsu prioritātes?

Pirmais un galvenais, kas man visu laiku licies nepareizi — sadarbības neesamība. Sadarbība starp policiju, prokuratūru, Kontroles dienestu ir, maigi izsakoties, ļoti trausla. Man ir izveidojušās labas attiecības ar šiem cilvēkiem. Es zinu, kas viņiem pietrūkst un man ļoti gribas viņiem palīdzēt. Ir ļoti stulbi, ka tas, kuram jābūt finanšu izlūkošanas centram, šo funkciju neveic. Tāpēc gribu sadarbību arī starp tiem, kas veido politiku. Lai viņi netaisa kaut ko tikai likumā — pievieno visu laiku kaut kādas jaunas lietas no direktīvām, bet nepajautā, kā praksē šeit Latvija tās būtu ieviešamas.

Otra puse — sadarbība  starp publisko un privāto  sektoru. Stāsts ir par to, ka sanāk kopā tie privātā sektora pārstāvji, kas vēlas darīt labas lietas, nevis vienkārši izmantot iespēju paausīties, kas tad tagad būs, kādā veidā viņus mēģinās noķert. Tie, kas ir gatavi dot daļu no savas informācijas daudz vienkāršākā veidā, nevis tikai tad, kad viņiem oficiālu pieprasījumu uzraksta tiesībsargājošās iestādes, un tad vēl mēģina izvairīties. Ir jārada cita attieksme — ka tas ir mūsu kopējais jautājumus.

Tas ir naudas jautājums — tiklīdz sašaurini klientu loku, kaut ko sev atņem. Kāpēc jums liekas, ka izdosies?

Tas ir sen pagājis stāsts. Vienkārši vēl daži bija aizkavējušies vakardienā. Tu nevari šo operacionālo risku iecenot tā: nu, sods ir 20 tūkstoši, varbūtība, ka mani noķers ir kādi 15%, bet kamēr pierādīs, es jau būšu nopelnījusi 200 tūkstošus, līdz ar to — hopā! Tātad skaidrs, ka izvēlos risku. Bet šo riska apetīti februāra notikumi parādīja.

Īstenībā bīstama tendence bija tā, ka Trasta komercbanka aizgāja tik vienkārši. Slikti, ka pēkšņi uzpeldēja vecie labie draugi — [administratori] Sprūds, Krūms. Tas bija gadījums, kuru vajadzēja izlikt kā ļoti spēcīgu paraugu tiem, kas vēl turpina aizmirst, ka šī riska apetīte nedrīkst būt tāda.

Mans mērķis nav tur [Kontroles dienestā] aiziet 20 gadus sēdēt. Es plānoju vienu termiņu — tie ir pieci gadi, jo ir jāveido tāda sistēma, kas var stradāt bez konkrēta cilvēka. Ja tu izveido sistēmu, kurā var ienāk jebkurš, kurš ir kvalificēts un spējīgs stradāt, tad pēc pieciem gadiem sistēmai ir jāstrādā bez pārtraukumiem un nevienam nebūtu jābaidās, vai nākamais risku novērtējums tiks sagatavots.

Mēģinu sastrukturēt teikto — tātad, pirmais ir sadarbība starp iestādēm, otrais — sadarbība ar privāto sektoru?

Sadarbībai rezultāts būs tāds, ka būs daudz vairāk kvalitatīvu ziņojumu, kurus man būs daudz vienkāršāk nodot tālāk tiesībsargiem. Problēma ir tā, ka pirms vairākiem gadiem ir sākusies elektroniskā sistēma, bet tikai 7% [no ziņojumiem] ir elektroniski iesniegti.

Tad viņi sūta vēstules pa pastu?

Nu, acīmredzot, ar baložiem.

Var saprast loģiku — tā var iegūt laiku, tikmēr tā naudiņa aiziet. Ko darīsiet?

Tas būs prioritāšu trijniekā — tikai un vienīgi elektroniskā ziņošana. Un caur šo elektroniskās ziņošanas sistēmu es panākšu arī to (un tas atkal prasa izmaiņas likumā) — katram, kurš gribēs būt tajā industrijā, būs jāpierakstās šajā elektroniskajā ziņošanas sistēmā. Tādā veidā mēs beidzot sapratīsim, kas tad ir mūsu subjekti, cik viņu ir un varēsim uzraudzīt. Elektroniskā deklarēšana tad arī ļaus patiesībā šo sistēmu iedarbināt tādā veidā, ka pēc pieciem gadiem tur nav vajadzīgs konkrētais cilvēks — darbojas sistēma, kura pati ļauj izmest brīdinājuma karogus. Ir ielikti filtri, kas palīdz identificēt, piemēram, ka ziņotājs A vai B regulāri sūta sliktus ziņojumus. Es nezinu, vai to dienests tagad dara, bet, piemēram, ja banka A sūta man 100 ziņojumus, bet 80 ir tādi, kuros vai nu pietrūkst rekvizītu vai tad, kad es gribu iesaldēt naudu, izrādās, ka tās vairs nav — tad man ir jābūt tiesībām kā minimums norādīt uzraugiem un saņemt atpakaļ atbildi ar rezultātu.

Kas vēl būs starp prioritātēm?

Man liekas, ka aizmirsts ir politiski nozīmīgo personu stāsts. Ļoti ir jāuzlabo sadarbība ar KNAB. Mums ir visplašākā definīcija attiecībā uz politiski nozīmīgām personām — visa Latvija varētu būt kā politiski nozīmīga personas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzas lietas notiek vienā vai otrā veidā, kapēc daži likumi notiek vienā vai otrā veidā. Tam ir jāpievērš lielāka uzmanība. Tas nozīmē, ka es sagaidu no bankām daudz vairāk ziņojumus par šo — mani interesē, ka bankas un arī citas personas ir kvalitatīvi mācējušas identificēt politiski nozīmīgu personu darījumus un māk identificēt arī naudas līdzekļu izcelsmi. Ja reiz negribam būt pelēkajā zonā, tad mēs ar KNAB droši vien strādāsim intensīvāk. Par politiski nozīmīgām personām mums jāsaprot, ka korupcija ir viens no vislielākajiem apdraudējumiem Latvijā no noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas viedokļa. Mums ir vislielākais ģenerētais naudas apjoms tieši no koruptīviem noziegumiem, tātad tā ir mūsu prioritāte.

Vai esat saskaņojusi prioritātes ar saviem darba devējiem?

Man tas īsti nav jādara, ja viņi ir lasījuši Nacionālo riska novērtējumu. Tur skaidri un gaiši ir ierakstīts, ka mūsu četri svarīgākie noziedzīgie nodarījumi, kas ģenerē vislielākos naudas līdzekļus, ir korupcija, nodokļu noziegumi, krāpšanas un kontrabanda. Mēs saprotam, ka mums te tranzītā iet nauda, kas lielākoties ir lielā korupcijas un krāpšanas nauda no Austrumiem. Bet, lai tas notiktu, ir jābūt labvēlīgai videi arī Latvijā, vai ne?

Vai saredzat, ka mums šobrīd ir politiskā griba stiprināt korupcijas apkarošanu, īpaši šajā sfērā?

Man liekas, jā. Pat, ja tā griba ir pagaidām tikai tāda, kā lai saka, starp butaforiju un starp īstu gribu, bet man ir cerība — es redzu, ka šī valdība ir apstiprinājusi lietas, par kurām mēs daudz un dikti esam runājuši, protams, pateicoties ārējam impulsam. Arī šis februāris nebija mūsu pašu iniciēts, diemžēl, bet lai tā būtu — lai ārējais impulss mums parāda, ja mēs neesam spējīgi. Bet nākamais stāsts ir mūsu pašu puse. Pec tam sākās ļoti liela viļņošanās un vēlme ir. Zinu cilvēkus ierēdniecības, tiesībsargu līmenī un varu pateikt — nezinu nevienu, kas teiktu: nē, es negribu to darīt un šī ir imitācija. Ar atsevišķiem izņēmumiem, bet principā nevienu.

Vai jums ir droša sajūta, ka šīm iniciatīvām netiks likti sprunguļi, jo ģenerālprokurors mums ir tāds, kāds ir, koalīcijas partijas arī. Vai būs brīvas rokas šos plānus realizēt? Kada bija vienošanās?

Man primāri svarīgi bija vienoties, ka šis nevar funkcionēt uz tādas lielas iniciatīvas pārpilnības un kaut kādiem sabiedriskiem pamatiem — ka mēs tagad visi strādāsim 24 stundas un finansējums nebūs nekāds.

Šogad finansējums dienestam ir 1,4 miljoni, vai ne? Cik dabūjāt klāt?

Vēl neko, bet uz priekšu ir plāns. Esmu norādījusi, ka tam ir jābūt pielīdzināma FKTK. Man ir teikts, ka tas būs.

Pirmkārt, man ir jāiet iekšā un jātaisa revīzija. Es nevaru pateikt, ka man tagad vajag grozu ar zelta olām. Tas, kas ir pilnīgi skaidrs — šīs ir nekonkurētspējīgas algas. Pārējais ir jāskatās. Tā gan būtu sliktas gaumes demonstrēšana, ja es atnāktu uzreiz ar naudas vagonu, nevis zinot, kas pēc butības ir vajadzīgs — kas tur ir par sistēmām, kā strādā, vai analītiskais dienests palielināms vai tieši pretēji vairāk jāliek uz IT. Kā man var palīdzēt FKTK sistēmas un EDS? Visas šīs lietas man ir ļoti svarīgi saprast. Uzdevums — pusotra mēneša laikā nenormālā tempā jāiziet cauri un jānāk klajā ar piedāvājumiem.

Tāpēc es iegāju pauzē, jo man vajadzēja, lai viņi apliecina — jā, mēs to esam dzirdējuši un sapratuši, ka šis neatkarības, autonomijas jautājums arī ir ļoti būtisks.

Kādi bija nosacījumi sarunās vienojoties par jauno amatu?

Tā kā pasniedza [Latvijas Radio], tā nebija. Man piedāvāja, vai es negribu izskatīt šādu kandidatūru. Bija piedāvājums, bet nekādā gadījumā…

…noteikumu formātā?

Nē, nebija.

Un tas piedāvājums bija par iemeslu, kāpēc ieturējāt pauzi?

Nē, galīgi nē. Es pateicu, ka esmu pārāk ilgi strādājusi vietās, kur ir jāatbild par rezultātiem. Es nevaru pilnīgi nevienu ņemt darbā, kamēr nezinu, kāds ir viņa uzstādījums. Es vienmēr esmu teikusi — Burkānu pazaudēt pavisam ir ļoti nepareizi. Viņam ir zināšanas, kuru man nav. Un bieži jau ir jāsavieno kopā divi ļoti dažādi cilvēki, lai būtu superlabs rezultāts. Bet tas nebija iemesls, kāpēc es domāju. Es jau teicu [radio žurnālistei] Zanei Mačei — lūdzu, neradiet baumu tur, kur to nav. Mani iemesli, kāpēc es domāju, bija tieši šie — vajag saņemt finansējumu, vajag [atbalstu] strukturālām pārmaiņām un tam, ka varam izmainīt arī likumu.

Saņēmāt uz visiem?

Faktiski jā.

Ierakstītu, parakstītu?

Nē, nu man nav tādu. Es apzinos, ka varbūt mans ideālistiskais piegājiens tiks aplauzts ļoti ātri. Es neesmu konformiste, man šis ir lamuvārds. Ja es gribu patiesas izmaiņas, man nebūs kompromisu. Ja mēģinās mani par tādu padarīt, esmu diezgan droša, ka neiznāks… Līdz ar to var būt, ka mani viens divi sapakos, saliks tādu kubika rubiku, ka man vienkārši nekas cits neatliks kā saprast, ka esmu vīlusies. Bet es ceru, ka nē — ka būs pietiekami daudz to punktu, uz kuriem balstīties, lai panāktu pārmaiņas, ka mūsu valsti neuzskata par mazgātāju. Tas ir galvenais uzstādījums, kapēc es tur eju. Jo ilgtermiņā nevar tā būt, ka viena valsts visu laiku mazgā un netiek izolēta no pārējām. Un šis nav stāsts par to, vai viena banka nopelna vairāk vai mazāk — tas ir stāsts par drošību. Tā ir nacionālā drošība, kas ir apdraudēta. Ja mēs to ignorējam, nu, mēs redzam, kur tagad ir interesanti mazgāt. Čehija, Ungārija. Un kādu mēs tur redzam politisko vidi?

Ja es varēšu panākt, ka mēs zinām, kas tā ir par naudu, ar ko mēs lepojamies, ja mēs zinām, no kurienes ir nauda gan mūsu politiķiem, gan biznesmeņiem — nu, tad kaut ko es būšu izdarījusi.

Vai Moneyval negatīvā ziņojuma projekta mainīšana šobrīd nav neiespējamā misija?

Moneyval nebūs labi, protams. Skaidrs, ka pie tās sistēmas, kā viss notika tieši šajā gadā, Moneyval nevar mums iedot labu vērtējumu. Bet nevajag ķert kreņķi. Kad skrēju un piedāvāju, ka varam palīdzēt sagatavot risku novērtējumu, es sapratu citu problēmu. Mēs kā tāda kalpu tauta uzskatām sevi par stulbākiem nekā esam patiesībā. Jā, par vēlu kāds sāka darīt. Vajadzēja ātrāk. Arī pagājušo gadu nevarēja atslābt un domāt — oj, sesija pēc gada! Visu laiku vajadzēja strādāt un konstanti, precīzi zināt, kāds ir pusgada mērķis, gada mērķis. Tā tam vajadzētu būt. Bet tagad ir svarīgi saprast, vai mums ir koordinēts skatījums uz to, ko izdarām tālāk.

Pirms pieciem gadiem mēs jau arī nebijām ļoti augsti novērtēti, visu laiku bijām uzraudzības periodā. Ko mēs darījām? Mēs faktiski novērsām tās problēmas, uz kurām mums bija norādījuši 2012. gadā — visu laiku mērķtiecīgi. Bet pa to laiku nomainījās sistēma, kā vispār vērtē valstis. Vairs nav vienkārši tehniska rekomendācija, tagad skatās efektivititāti un to mēs vienkārši bijām aizmirsuši.

Ja mums tagad būs tieši tāda pati pieeja — Moneyval mums sados pa asti un mēs tā lēnām knibināsimies, lai varētu nomainīt tos kļūdainos kubiciņus, uz kuriem mums parādīja, tad mēs pēc pieciem gadiem atkal būsim turpat. Un tad Znotiņa būs tā, kurai varēs teikt — meitenīt, tu neko neizdarīji. Nāci ar skaļām frāzēm, bet patiesībā biji tukšs zieds.

Līdz ar to tagad svarīgākais, ka mums ir jāsaprot rekomendācijas un efektivitātes rādītāji — lūdzu, mums te ir audits uztaisīts, bet mēs turpinām sekot jaunākajām tendencēm un nevienu brīdi neatpaliekam. Es gribētu parādīt, ka Latvija īstenībā ir pirmrindniece, ka mēs nevis visu laiku dabūjam pa dibenu, bet esam izgājuši tik daudz nelabām lietām cauri, ka mēs varam jūs pamācīt.

Tas būs pēc gada būs zināms, vai izkrītam uz pelēko sarakstu. Rudenī viņi iedos laiku mums izlaboties. Bet tas pelēkais saraksts būtu ļoti bēdīgi.

Kāda ir jūsu prognoze, bez sapņu pilīm — vai izkritīsim?

Es ceru, ka nē. Ticu, ka ir kaut kas darāms lietas labā līdz jūlijam. Es ļoti labi apzinos, ka no manis sagaida daudz, bet es nevaru izmainīt to, ka tas ritenis ir griezies uz priekšu. Mums jūlijā ir jābrauc un jāpierāda sevi no labākās puses, bet nākamais cēliens — nākamais gads būs ļoti izšķirošs. Mums jārada priekštats tām sadarbības valstīm, kuras mums ir svarīgas, kuras skatās, kā mēs kontrolējam situāciju. Ja man būs labvēlīgie apstākļi un ietvars, tad es redzu, ka to ir iespējams izdarīt! Es redzu, ka Latvijā ir ļoti daudz zinošu cilvēku, ļoti daudzi patiesībā jūtas līdzīgi kā es — viņi gribētu palīdzēt, darīt citādi, un man liekas, ka tas ir iespējams.

Kā jūs raksturotu, kāds Kontroles dienests būs turpmāk — sabiedrotais, uzraugs?

Man ir jābūt sadarbības partnerim. Mēs novērtējām, ka ir bankas, kurām nezināšana ir problēma. Ir bankas, kur ir nepietiekama kapacitāte. Tāpēc man liktos, ka valsts uzdevums ir dot pēc iespējas vairāk apmācības, informācijas, arī kvalitatīvu patiesā labuma guvēju reģistru, kurā var jebkurš [likuma] subjekts ieskatīties. Lai valsts pēc tam nepārmet, ka tu savu pienākumu neesi izpildījis tāpēc, ka valstij pašai negribas neko darīt un viņa visu uzliek uz privātās pleciem — to es negribētu.

Šajā ziņā es gribētu būt daudz vairāk 21.gadsimts — gribu, lai mūsu saziņa notiek ātri, nepastarpināti. Ja vajag konsultāciju, tad viņiem ir šī konsultācijas. No otras puses — tā ir finanšu izlūkošanas iestāde, kurai jāpalīdz noķert tos, kas dara sliktas lietas.

Kāds ir jūsu redzējums par jauno regulējumu čaulas kompāniju ierobežošanai?

Protams, tagad tādās ziepēs esot, mums ir jādara ļoti asiņainas kustības — tā teikt, dažus pakārsim, pārējie pievilksies. Problēma, ko saredzu — mums ir ļoti daudz vietējās čaulas, kuras nepakrīt zem piedāvātās definīcijas. Piemēram, kas ir nodokļu vajadzībām taisītas čaulas — PVN karuselītis, ātri izgreizām, pazudām divu mēnešu laikā, neviens nepaspēja atnākt pakaļ. Ļoti ir jādomā.

Kāda ir doma?

Tā ir mana šī gada rekomendācija FICIL, atgriežoties pie vecās tēmas — maksātnespējas. Ziniet, cik ir tukšo uzņēmumu maksātnespējas procesos — 60%! Nulle, adminstrators atnāca  un tur nebija nekā. Es jautāju VID — ko jūs darāt, vai jūs apskatījāties, cik no tiem 60% ir nomiruši dabīgā nāvē biznesa neizdošanās dēļ un cik ir tie, kas mazgāja vienalga ko? Nē, viņi neskatās. Es prasu Maksātnespējas administrācijai, vai jūs to darāt? Nē. Un es jautāju — kāpēc? Vai jums nešķiet, ka te ir ļoti laba bāze, ar ko Finanšu policijai strādāt?

Es vēl nevaru pateikt, ko mēs tieši darīsim, bet tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu mazliet skeptiska par to uz āru vērsto trakošanu attiecībā uz čaulām — tas nav sistemātisks, komplekss un tālredzīgs skatījums uz lietām. Kāda jēga uzlikt noteikumus uz papīra, ja tev nav resursa, kas varēs dzīties pakaļ tiem bandītiem? Ja tu uzliec stingrus normatīvus, pretī ir jādod, kas to kontrolēs, lai tā stingrība nepaliek tāds piedzimis beigts bērniņš. Un tas nenotiek. Es vēl joprojām uzskatu, ka ir pilnīgi absurdi, ka Kalnmeieram ir 45 tūkstoši alga un kaut kādiem ministriju ierēdņiem — pie 100 tūkstošiem.