Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Padomju laikos bija teiciens – no katra pēc spējām, katram pēc vajadzības. Kaut tā jau ir pagātne, šāds priekšstats par savstarpējām attiecībām sabiedrībā ir plaši sastopams arī tagad. Taču mūsdienas ir raksturīgas arī ar strauju pārmaiņu tempu. Zināšanas ātri noveco, jābūt spējīgam mācīties, pielāgoties un medicīnas progresa dēļ strādāt ilgāk.
Šajos apstākļos tiek pārbaudīta arī sabiedrības un valsts savstarpējā uzticība. Tas, ka attiecībās ir milzīga plaisa, apliecina lielais ēnu ekonomikas īpatsvars. Un pensiju sistēma nav izņēmums. Sākotnēji tā tika veidota, balstoties uz paaudžu solidaritāti. Taču iedzīvotāju skaita sarukums un novecošana ir tendences, kam ir tālejošas sekas, kaut ikdienā to nespējam novērtēt.
Kopš 2000. gada iedzīvotāju skaits ir sarucis par 18,1%. Taču sarukums galvenokārt noticis uz jauniešu (līdz 14 gadiem samazinājums par 29%) un darbspējīgo iedzīvotāju (15-64 gadiem samazinājums par 21,3%) skaita samazināšanās rēķina. Tikmēr iedzīvotāju skaits virs 65 gadiem ir audzis par 9,9%. Tādēļ sociālās apdrošināšanas sistēma virzās uz arvien lielāku personalizāciju.
