Pret jēlu gaļu uz šķīvja vienaldzīgo nemēdz būt — vai nu tā kļūst par atkarību, vai arī liek riebumā novērsties
Mēģinu atcerēties, kad pirmo reizi sajutu jēlas gaļas garšu. Jo var jau to saukt, cik smalki vēlies — par tartaru, tatārmaizīti vai sīpoldesiņu —, tā ir un paliek jēla gaļa. Un, ciktāl es atceros, mūsu ģimenē gaļa vienmēr ir tikusi ēsta kārtīgi termiski apstrādāta. Kas nepavisam nav nepareizi, ja nav pārliecības par gaļas izcelsmi.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.