Satversmes tiesa neatceļ prasību pedagogiem būt lojāliem valstij

Izglītības likuma normas, kas nosaka, ka pedagogiem ir jābūt lojāliem Latvijas valstij un tās Satversmei, atbilst Satversmei, atzinusi Satversmes tiesa (ST).

Lieta tika ierosināta pēc 20 Saeimas opozīcijas partijas “Saskaņa” deputātu pieteikuma. Kā aģentūru LETA informēja ST pārstāve Līna Kovalevska, pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka aizliegums nodarbināt izglītības iestādes vadītāju un pedagogu, kurš neatbilst lojalitātes prasībām, kā arī kārtība, kādā tiek izvērtēta atbilstība lojalitātes prasībām, nesamērīgi ierobežo pedagoga tiesības uz vārda brīvību.

Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka apstrīdētās normas izvirza pedagogam nosacījumu, ka viņam ne vien jārīkojas lojāli pret Latvijas Republiku un jāpauž Latvijas Republikai un tās Satversmei lojāli uzskati, bet arī jāturas pie šādas iekšējas pārliecības. Turklāt šī prasība attiecoties uz visiem izteiksmes brīvības aspektiem gan pedagoga profesionālajā darbībā, gan privātajā dzīvē.

Deputāti savā iesniegumā norādīja, ka, viņuprāt, apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot arī pedagoga tiesības uz nodarbinātību. Proti, pedagogam esot liegts strādāt savā profesijā, ja tiek atzīta neatbilstība apstrīdētajās normās ietvertajām prasībām.

ST savā lēmumā norādīja, ka atbilstoši Izglītības likuma 2.pantam tā mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām valsts viņam nodrošina iespēju iegūt zināšanas un prasmes humanitāro, sociālo, dabas un tehnisko zinību jomā, iespēju iegūt zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi, lai piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē, kā arī tikumiskas, estētiskas, intelektuālas un fiziskas attīstības iespēju, tādējādi sekmējot zinīgas, prasmīgas un audzinātas personības veidošanos. Zināšanas, prasmes un pieredze tiek iegūta lielākoties ar pedagogu starpniecību.

Tiesa uzsver, ka pedagoga un izglītojamā saskarsme notiek galvenokārt noteiktas izglītības programmas īstenošanas ietvaros. Tomēr izglītības procesā ir nozīmīgs arī personiskais paraugs, jo izglītojamo var ietekmēt arī pedagoga un izglītības iestādes vadītāja rīcība ārpus noteiktas izglītības programmas īstenošanas vai pat ārpus izglītības iestādes.

Līdz ar to pedagogam ir būtiska ietekme uz izglītojamo ne tikai noteiktas izglītības programmas apguves procesā, bet arī ikdienas saskarsmē. Tādējādi pienākums būt lojālam Latvijas valstij un tās Satversmei nepārkāpt diskriminācijas un atšķirīgas attieksmes pret personu aizliegumu, uzsver ST. Pienākums audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus – Latvijas patriotus – un stiprināt viņu piederību Latvijai pēc būtības ir attiecināts uz pedagoga un izglītības iestādes vadītāja rīcību un uzskatu izpausmi jebkurā formā, ja tā var ietekmēt izglītojamos vai izglītības procesa rezultātu, skaidrots spriedumā.

Latvijai kā demokrātiskai tiesiskai valstij, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un veidojot atklātu, tolerantu, pilsoniski aktīvu sabiedrību, ir jārūpējas par demokrātisko vērtību aizstāvēšanu un nostiprināšanu izglītības procesā, skaidrots spriedumā.

ST secināja, ka apstrīdētās normas ierobežo pedagoga un izglītības iestādes vadītāja vārda brīvību tās pozitīvajā aspektā, bet ar tām netiek ierobežotas minēto personu iekšējās, uz āru nepaustās domas un uzskati.

ST norādīja, ka Satversmē minētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, tostarp tiesības turpināt izvēlēto nodarbošanos nākotnē. Apstrīdētās normas liedz personai brīvi strādāt izvēlētajā profesijā, tostarp turpināt savu nodarbošanos. Proti, personai uz vienu gadu ir liegts ieņemt izglītības iestādes vadītāja amatu vai strādāt par pedagogu, ja darba attiecības ar šo personu ir pārtrauktas lojalitātes prasību neievērošanas dēļ. Tādējādi apstrīdētās normas ierobežo personas tiesības brīvi strādāt izvēlētajā profesijā, tostarp saglabāt esošo nodarbošanos.

Izskatāmajā lietā ST ņēma vērā apstākli, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas ar diviem atsevišķiem Izglītības likuma grozījumiem. Katrs no minētajiem likumiem pieņemts atsevišķā likumdošanas procesā un savā laikā. ST vērtēja apstrīdētās normas, ievērojot attiecīgo likumdošanas procesu secību.

ST konstatēja, ka abi grozījumi tika pieņemti likumam atbilstošā kārtībā, kā arī secināja, ka apstrīdētajās normās ietvertajam tiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi – citu cilvēku tiesību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

ST norādīja, ka katram izglītojamam Latvijā ir tiesības saņemt tādu izglītību, kas cita starpā atbilst demokrātiskas tiesiskas valsts principam, Latvijas kā nacionālas valsts principam un nodrošina to, ka izglītojamais kļūst par pilnvērtīgu demokrātiskas pilsoniskas sabiedrības locekli. Sabiedrības locekļi, kas apzinās un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums.

Tiesa norāda, ka izglītības procesa prioritārais mērķis ir nodrošināt izglītojamo tiesības saņemt tādu izglītību un audzināšanu, kas ļautu veidot un stiprināt sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, tāpēc tas atbilst ne tikai izglītojamo, bet visas sabiedrības interesēm. Līdz ar to likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis līdzsvaru starp sabiedrības un indivīda interesēm un ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums ir samērīgs, teikts spriedumā.

Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais tiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Latvijas Republikas Satversmes 100.panta pirmajam teikumam un 106.panta pirmajam teikumam.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā.