Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Plaši izskanējusi mediju ziņa: koalīcija vienojusies, ka no 2020./2021. mācību gada notiks pāreja uz mācībām vidusskolās tikai latviešu valodā. Bet ziņā nekas nav teikts par to, kas tieši tiks darīts ar sašķelto izglītības sistēmu. Tā nav nejaušība: atšķirībā no satura reformas, kas notiek pārdomāti un ar ievērojamu metodisku atbalstu, lēmums par valodu skolās tika pieņemts politiski un par vairākiem svarīgiem aspektiem padomāt vienkārši nebija laika. Bet mums – pārējai sabiedrībai – ir iemesli aizdomāties par nākotnes scenārijiem Latvijas skolās. Es varu iztēloties vismaz divus: stagnācijas un attīstības scenāriju.
Pirmais variants. Stagnācija. Atceļot iespēju vidusskolā līdz 40% priekšmetu pasniegt dzimtajā valodā, nekas netiks darīts, lai mainītu esošo skolu dalījumu “latviešos” un “krievos”. Par laimi, Latvijas skolas nekad nav bijušas etniski šķīstas – kopš 90. gadiem pieaug mazākumtautību bērnu īpatsvars daudzās latviešu skolās, savukārt mazākumtautību skolās skolēnu sastāvs ir etniski un lingvistiski raibs.
