No kreisās: Marija Bērziņa (Olga), Daiga Kažociņa (Maša) un Madara Botmane (Irina). FOTO — margartia germane.
Šo recenziju nav patīkami rakstīt. Arī intrigu par to, kāds ir režisora Vladislava Nastavševa Trīs māsas. Refleksija iestudējums, kam pretenciozi norādīti divi autori (Čehovs/Nastavševs), uzturēt negribas. Izrāde ir sarūgtinoša neveik-
sme. Ne tur Čehova, ne Nastavševa, ne refleksijas, un kaut nedaudz pozitīvais vērtējums šoreiz ir mana solidarizēšanās ar aktieriem.
Nastavševa režijas metode līdz šim, šķiet, bija raksturojama kā māksliniecisks haoss — viņa izrādes top spazmatiski, mokās un nereti pirmizrādes vakarā vēl nav gatavas. Tomēr nevar noliegt, ka haoss var būt radošs. Nastavševa veiksmīgākie darbi līdzinās brīnumam — tāpēc, ka tie vispār rodas, un arī tāpēc, ka nav līdz galam racionāli aptverami. Kā dzeja, kā sapnis. Uzvarētājus nesoda, tāpēc — vai nav vienalga, kā brīnums top? Citādi ir tad, ja brīnums nepiedzimst. Īpaši šoreiz, jo pat ar paviršām zināšanām par slavenā krievu dramaturga izcilo lugu režisoram jāzina — bez skrupulozas sagatavošanās nav pamata cerēt uz brīnumu.
