Oligarhu ielikteņa grēksūdze. Gandrīz…

Vētru sociālajos tīklos izraisījis bijušā Dienas valdes locekļa Ulda Salmiņa blogs, kurā viņš stāsta, kā 2010. gada vasarā nonāca laikraksta vadībā. Amatu viņam piedāvājis sens paziņa, uzņēmuma Rīgas tirdzniecības osta (RTO) vadītājs Ralfs Kļaviņš. Lai gan formāli laikraksta īpašnieki skaitījušies britu finansisti Roulendi, pirms apstiprināšanas amatā viņam bijis jāierodas Dzirnavu ielas birojā pie Andra Šķēles un viņš sapratis — laikrakstam tiek komplektēts “kretīnmenedžments”, lai ar svešām rokām veiktu izmaiņas Dienas redakcijā.

Arī pēc tam Salmiņš vairākkārt ticies gan ar Šķēli, gan Aināru Šleseru, lai lemtu par laikraksta nākotni. Pamazām sapratis, ka Dienas iegādes darījumā iesaistīti visi trīs oligarhi, lai gan ar Aivaru Lembergu personīgi neesot ticies. Savukārt Šķēle esot pašrocīgi iesniedzis Salmiņam sarakstu ar Dienas žurnālistiem, kuri esot nekavējoties jāatlaiž — jāiznīdē kā kaitēkļi. Salmiņš raksta, ka vissliktāk juties, kad nācies melot par īstajiem avīzes īpašniekiem.

10.oktobrī Ir uzaicināja Salmiņu uz interviju redakcijā, lai sīkāk izvaicātu par viņa pieredzēto. Šajā sarunā Salmiņš savu blogu nosauc par daiļliteratūru. Publicējam izvērstu sarunas tekstu, kas stipri īsinātā versijā publicēts žurnālā.

 

Kādas reakcijas esat saņēmis pēc bloga, kurā stāstāt par savu lomu oligarhu nopirktajā Dienā?

Pāris īsziņas ir atsūtītas — visnotaļ atbalstošas no cilvēkiem, kas mani pazīst. Galīgi nebiju gaidījis, ka būs tāda publicitāte, no rīta zvana žurnālisti. Bet temats aktuāls, galu galā jūsu pašu iniciēts par nopludinātajām [oligarhu Rīdzenes] sarunām un vesela komisija Saeimā ir pieplakusi un darbojās. Bet es neteikšu, ka mērķis man ir ļoti līdzdarboties, drīzāk tas ir personīgi. Par cilvēkiem, kas ir nākuši no tā saucamajiem oligarhiem, kurus kaut kur ir bīdījuši un likuši amatos… Man ir uzskats, ka nevar tā melnbalti skatīties un birkas karināt. Arī uz mani attiecas šī birku karināšana. Es nevienam nevaru pārmest, ja kāds saka — ko šitāds te vispār lien, bijis tur un tur, vispār ļoti aizdomīgs tipāžs. Tas bija par to [Latvijas] Radio [valdes] konkursu. Droši vien jau nevajadzēja tur līst, bet likās…

Kāpēc tad jūs tur līdāt?

A kapēc ne? Katram pilsonim brīvā valstī ir tiesības censties kaut ko darīt, kaut kur nokļūt. Domāju — kas zina, ja būšu gana spēcīgs kandidāts, būs man iespēja varbūt pastāstīt, ko es tur [Dienā] esmu darījis. Īsti nebija. (Pirms valdes locekļu apstiprināšanas publiski izskanēja kandidāta Salmiņa vārds un viņš saņēma kritiku kā oligarhu kadrs, kas nav piemērots sabiedriskā medija vadībai — red.)

Nav jau tā, ka man nav ko darīt. Bijušais Dienas uzņēmums — Reģionu mediji — ir mans ikdienas darbs, neiet tur viegli.

Atgriezīsimies pie Dienas. Vai ir bijusi kāda reakcija no Ralfa un visiem trijiem oligarhiem?

Man jau ar viņiem nav kontakts. Ralfu, protams, pazīstu, bet nē — nav bijusi nekāda. Droši vien jau cilvēkiem nepatīk. Man ir tāda sajūta, ka džentelmeņi ir sēdējuši, runājuši un tad viens te varbūt diktofonu… ne īpaši korekti kaut ko… Bet vairs jau neko atpakaļ pagriezt nevar. Man liekas, ka izdarīju pareizi.

Kas īsti jūs pamudināja nākt klajā ar oligarhu «kretīnmenedžera» publisku grēksūdzi?

Es negribu piekrist formulējumam. Tā nav grēksūdze, pirmkārt. Neuzskatu sevi par kretīnu menedžeri.

Labi, kā jūs uzskatāt?

Kāds bija jautājums — kas mani pamudināja? Iekšēja sajūta bija, man likās — jāuzraksta. Goda vārds, nebiju plānojis, ka tāda liela publicitāte būs.

Vai jums kāds palīdzēja sagatavot šo bloga ierakstu? Varbūt Stendzenieka kungs vai kāds cits?

Nē, protams, ka nē. Kāds sakars ar Stendzenieka kungu?

Tā bija emocionāla reakcija uz to, kas notika ar Latvijas Radio konkursu?

Nē, nē, tas ir man personīgi. Ja publiski par mani nocirkulē tāda informācija, ka mani draugi prasa — klausies, kas ar tevi tur ir? Mana vaina, ka es nebiju pārāk iedziļinājies, kādas ir aizkulises radio, ka viņi cīnās. Iespējams, tas bija kļūdaini — no tā viedokļa, ka man šī birka jau ir piekārta.

Tomēr bloga ierakstā jūs arī atzīstaties, ka esat publiski melojis, kas ir patiesie Dienas īpašnieki, slēpis to.

Jā, šaubu nav.

Vai jums šķiet, ka sabiedriskajam medijam vajadzētu valdē cilvēku, kas šādā veidā darbojas?

Domāju, ka nē. Es tā arī [blogā] rakstu, ka nevajag.

Tad jau viss kārtībā!

Viss kārtībā, jā, protams.

Kā jums šķiet, vai varētu būt vēl cilvēki, kas ir strādājuši oligarhu labā un varētu nākt un izstāstīt, kā tas reāli ir noticis — vai jums varētu būt sekotāji?

Varbūt.

Vai jūs gribētu, lai tas tā būtu?

Drīzāk jā, kāpēc ne. No vienas puses, tagad jau nav vajadzīga briesmīga drosme, visi viņus nabadziņus slāna. Viens cīnās pa tiesvedībām, pārējie ārā no politikas. Tāpēc es arī tā muļķīgi jūtos, ka nu tagad briesmīgs taisnības cīnītājs…

Bet katrā ziņā tā sistēma, kas gadu gaitā veidota valstī — nu, skaidrs, ka viņa ir bijusi greiza. Jāskatās, kapēc ir iespēja tādiem ne īpaši godprātīgiem vadītājiem jebšu oligarhiem rasties. To jau mēs citur arī redzam, visā pasaulē strādā populisms — Amerikā, Eiropā, nemaz nerunājot par mazāk attīstītām valstīm.

Neviens negrib dzirdēt, ka politika maksā naudu. Skaidrs, ka cilvēki, kas nodarbojas ar politiku, organizē, vada — tas nav par velti. Un tās cenas ir nevis provinces, bet Rīgas cenas. Cilvēkam ir jādzīvo Rīgā, jāaudzina bērni Rīgā, uz restorānu Rīgā jāiet un tas viss kaut ko maksā. Pēdējos gados jau ir pieņemts, ka partijas tiek finansētas nelielā apmērā no valsts, bet es domāju, ka tas ir par maz. Nevienam nav drosmes to pateikt..

Partijas stāsta un plāno, bet reāli katru no tām kaut kas finansē vēl. Vai tas ir tranzīta bizness vienai zināmai partiju grupai vai spēļu magnāti, azarstpēlu vai ātro kredītu aizdevēji, vēl trakāk — kaut kādi cigarešu kontrabandisti, nemaz nerunājot par juristiem — administratoriem. Maksātnespējas bizness — esmu dzirdējis tādu formulējumu. Rezultātā tauta tiek čakarēta, jo politika netiek [valstiski] finansēta. Vienotībai atņēma [valsts finansējumu] — par salīdzinoši nelieliem pārkāpumiem partijai vispār nav naudas. Kas tur viņus finansē — man liekas, no privātiem līdzekļiem viens otrs.

Atgriežamies pie oligarhiem. Ņemot vērā jūsu zināšanas par to, kas bija patiesie īpašnieki Dienā un arī RTO — vai Šķēlem, Šleseram un Lembergam būtu bijis jāsēž uz apsūdzēto sola šajā lietā?

Es domāju, ka nē. Uz sola jau var sēdēt, bet notiesāt var par to, ka kāds ir darījis likumā neatļautas lietas. Šeit ir runa vienīgi par ētiku. Jūs teicāt, esmu melojis, ka Roulendi ir īpašnieki. Īstenībā juridiski es nevienu nepareizu vārdu neesmu pateicis. Viņi tiešām bija formāli īpašnieki. Tas, ka bija cilvēki, kas grib un var ietekmēt procesus nu… būtu labi, ja katrs varētu.

Paskatīsimies detalizētāk šo posmu. No jūsu bloga ir skaidri redzams, ka Šķēles kungs ir devis dažādas norādes. Tas rada iespaidu, ka viņi bija patiesie īpašnieki Dienas medijiem.

Bez šaubām.

Nevis Roulendi. Faktiski šiem kungiem slēptā veidā ir piederējušas uzņēmumu daļas.

Droši vien, jā. Tas jau nav neatļauts. Pilns ar ofšoriem ir. Viss banku sektors nodarbojas ar ofšoru apkalpošanu Latvijā, Šveicē un Anglijā.

Likums nosaka, ka amatpersonām jānorāda šīs daļas. Kāpēc jūs sakāt, ka tas ir likumīgi?

Es nezinu, neesmu redzējis viņu amatpersonu deklarācijas, varbūt ir norādījuši.

Nē, nav norādījuši.

Es esmu mācījies juridiskajā fakultātē, bet neesmu pabeidzis, neesmu diplomēts. Es atturētos apgalvot, ka tas ir likuma burta pārkāpums. Nu, varbūt ir pārkāpts —  liekiet cietumā iekšā.

Vai jūs būtu gatavs sniegt liecības arī KNAB par šiem jautājumiem? Varbūt esat jau to darījis?

Nē, neesmu darījis. Pirmkārt, man jāsaka par blogu — es īsti nevaru neko pierādīt. Protams, ka varu liecināt, [bet] neesmu nekādus diktofonus līdzi nekad nēsājis. Šeit ir apraksts — atmiņu daiļliteratūras stilā ieturēts pārstāsts.

Vai jūs būtu gatavs sniegt liecības par sanāksmēm Dzirnavu ielā pie Šķēles? Un par tikšanos ar Šleseru?

Neesmu par to domājis. Droši vien. Tas ir pienākums, man liekas, ja kāds aicinās.

Dienā jūs nonācāt caur Ralfu Kļaviņu. Kā un cik sen jūs pazīstat viņu?

Sen. No studiju laikiem vai pirms tam.

Blogā jūs stāstāt par tikšanos ar Šķēli viņa birojā Dzirnavu ielā. Kad tā notika un kas vēl bija klāt?

Es negribu tos notikumus ķidāt. Tas nav īsti produktīvi.

Kāpēc?

Es jau esmu daudz ko uzrakstījis.

Es tur jau viskaut ko esmu daudz uzrakstījis.

Pastāstiet mazliet detalizētāk.

Es tiešām negribu cilāt kaut kādus notikumus. Tā ir, kā es teicu, mana emocionāla reakcija uz manis paša jocīgām pārdomām. Tagad intervijā žurnālam kā pie prokurora roku uz Bībeles stāstīt — biju tanī datumā tur, darīju to — es nevēlos. Es aicinātu, lai jūs mani saprotat.

Bet jūs to uzrakstījāt. Pirmo reizi atklāti tiek stāstīts par lietām, kuras mēs visu laiku esam nojautuši.

Es ceru, ka jūs to novērtējat.

Mēs novērtējam, bet es tomēr lūgtu…

Bet jūs tāpat man neliekat mieru, purinat un kratat. Tāds jau ir žurnālistu darbs.

Varbūt varat pastāstīt, kā Šķēle toreiz pats sevi pozicionēja — kā īpašnieku vai kā konsultantu?

Kā konsultants. Man liekas, uzņēmuma nosaukumā arī konsultācijas.

Tajā brīdī, kad viņš jums norādīja, kuri žurnālisti būtu jāatbrīvo, tas bija kā konsultanta ieteikums tieši kam — biznesa uzlabošanai?

Es varu vēlreiz lūgt — neķidāt to. Esmu jau visu ko tur sarakstījis. To tak izdzēst laikam jau vairs nevar.

Jūs nožēlojat?

To, ka es šo publicēju? Nē, īstenībā jūtos labāk nekā pirms tam, jo mani centieni bija darīt kaut ko labu situācijā, kurā es ne visu varu ietekmēt. Vecas parunas māca — nevajag satraukties par lietām, kas ir ārpus tavas kontroles, bet darīt to, ko var izdarīt. Tāda man ideja bija toreiz, kad es biju šajā visā stāstā. Es patiešām nedomāju, ka man bija pareizi tajā brīdī, kad tas notika vai tūlīt pēc tam, skriet un stāstīt un lekt uz barikādēm. [Bet arī] nav tā, ka esmu slēpis — draugu loks [zina], ar ko es komunicēju, [citi] cilvēki.

Bet kas jums to žurnālistu sarakstu toreiz iedeva — pats izdomājāt? Šķēles kungs jums iedeva, ja? Varbūt jūs varētu pastāstīt, kā tas notika?

Jūs atkal pie tā paša. Lai cik es ļoti mīlētu žurnālistu vidi un visu, ko jūs darāt, tas viss ir labi, bet es patiešām negribu izskatīties… Ceru, jūs to interviju liksiet ne pārāk garu, [nevis] tādu, ka jūs pratināt mani un iegūstat arvien vairāk informāciju, vēl kaut kāds jauns skandāls… Man liekas, daudz ko es tur uzrakstīju. Es varu pastāstīt par sevi — ko es domāju, motivāciju, bet par ko citu…

Labi, stāstiet, kāpēc jūs aizgājāt strādāt uz Dienu, lai arī pats atzināt, ka neko nesaprotat no mediju biznesa?

Kad es atzinu?

Redakcijas sapulcē. Jūs vairākas reizes tikāties ar darbiniekiem, es toreiz biju klāt vienā sapulcē. Jūs teicāt — pamāciet mūs, un mēs stāstījām, kā strādā mediju bizness.

Jūs lasījāt blogu? Tur es uzrakstīju. Man atkal ir tāda nelaba sajūta.

Jūs jau no paša sākuma zinājāt, ka trīs oligarhi ir Dienas un RTO īpašnieki?

Nē. Par RTO visām iesaistēm es nebiju īsti..

Kurā brīdī jūs to uzzinājāt?

Procesa gaitā.

Varbūt varētu atsaukt atmiņā?

Īsti nevarēšu. Vai tad tas jums ir tāds noslēpums. Tagad ir visi papīri tur tīri un skaidri. Vēl viena lieta, kāpēc es tā neraujos — Diena, visi jūsu bijušie kolēģi, ir pilna ar labiem cilvēkiem, gaišiem žurnālistiem. Daudzi cilvēki lasa Dienu. Skaidrs, ka pilsoņi Latvijā ir pieraduši iet ceļu, ka tas medijs ir jāizmanto kā rupors. Tur droši vien nav stāsts par mediju biznesu, bet kaut ko citu, bet tāpēc jau tie mediji mums ir tik vāji.

Kas ir tie pilsoņi, varbūt jūs varat nosaukt?

Droši vien tie, kas ietekmē, cenšas ietekmēt slēpti, mazāk slēpti, vairāk slēpti.

Nosauciet viņus.

Jūs tak par mani labāk zināt, cienītās.

Tagad Dienas grupa ir sadalīta. Vai varat pastāstīt, kāpēc tas notika un kam tagad kas reāli patiesībā pieder?

Atkal ir tā — ir publiska Uzņēmumu reģistra datu bāze…

Tāpat kā toreiz, kad Roulendiem piederēja?

Tieši tāpat, jā.

Es jums vaicāju — kam reāli pieder?

Kam reāli pieder — droši vien var skatīties, vilkt paralēles, kurš ar ko iet kafiju dzert, draudzējas, nedraudzējas, vēl kaut ko. Man intervijā tagad nākt un skaļi teikt un rādīt ar pirkstu — tas ir tas, tas ir šitas, nu, es vienkārši negribu.

Bloga ierakstā jūs atklājat šīs lietas. Kur ir problēma, kāpēc šobrīd vairs par to nerunājat? Vai jūs pats šo blogu rakstījāt? Šobrīd mēs runājam par to pašu, bet jūs neesat izpaudis nekādas detaļas.

Uztveriet to kā daiļliteratūru. Ka es nevaru pierādīt, ka esmu to rakstījis, tāpat kā es nevaru neko pierādīt, ko esmu runājis pirms pieciem vai desmit gadiem. Ja jūs man prasāt, kurš to rakstīja — man ir pilnīgi neērti, ka man ir jātaisnojas.

Es tiešām esmu ļoti ieinteresēta, lai jūs pastāstāt, kas notika un kā? Mēs vasarā publiskojām Rīdzenes sarunas un man nav šaubu, ka šie trīs kungi varētu būt patiesie īpašnieki gan medijam, gan RTO. Tagad Dienas grupa ir sadalīta, mēs arī varam nojaust, kam viņa pieder. Varbūt tik daudz jūs varat pastāstīt?

Tas ko jūs domājat, ir ļoti tuvu patiesībai, man tā šķiet. Man domas ar jums vienā virzienā. Ja jūs man prasāt, lai es kaut ko pierādu — nu, ko es jums varu pierādīt?

Jūs varat izstāstīt, kas un kā notika. Tā ir jūsu liecība, jūs esat bijis klāt.

Pie tās dalīšanas es ne tuvumā nesmu bijis.

Labi, runājam par tikšanos Dzirnavu ielā pie Šķēles, ar Šleseru. Ar Lembergu arī tikāties?

Ne reizi.

Ar Šlesera kungu cik bieži jums sanāca runāt par Dienas mediju pārvaldīšanu?

Nē, par pārvaldīšanu diezvai to var nosaukt, es esmu pāris reizes ar viņu ticies.

Rīdzenē?

Vienu reizi bija Rīdzenē.

Pārējās reizes kur?

Jūs mani pratināt! Es nejūtos ērti un man nepatīk šitāda pratināšana.

Mēs mēģinām fiksēt faktus maksimāli detalizēti.

Bet vai var palik pie tā — ārpus tā, ko netīšām uzrakstīju savā blogā, goda vārds negribu stāstīt. Es jau tur [blogā] rakstu — tas bija īss brīdis, kad Viesturs Koziols nebija. Kad Viesturs [2010. gada 5. augustā] parādījās, tad no manis pilnīgi bija nost jebkādi jautājumi, kas saistīti ar redakciju. Viesturs — cepuri nost, tikai labākos vārdus par viņu varu teikt. Neesmu gan sen saticis.

Vai esat lasījis Rīdzenes sarunas?

Gribēju nopirkt speciālizdevumu, bija izpirkts, bet Ir visus tos rakstus izlasīju.

Kas tur nav redzams no ainas, ko jūs redzējāt, kam jūs gājāt cauri. Kādas lietas, ko zināt, varbūt varat papildināt?

Es tur piedalījies neesmu, grūti man kaut ko papildināt.

Jūs vairāk esat blogā iezīmējis to, kas nebija šajās Rīdzenes sarunās. Tas ir Šķēle.

Nu, jā, man liekas, ka Šķēle uz to viesnīcu negāja.

Tāpēc jau mūs interesē ar jums parunāties.

Kāds vērtīgs avots es esmu.

Piemēram, mani interesē — KNAB darbinieks stāstīja, ka pie Šķēles ļoti rūpīgi pārmeklē, vai neienes noklausīšanās ierīces.

Tur ir drošībnieki.

Jā, kā tas ir? Viņi tiešām izčamda visu?

Jūs neesat tur bijuši?

Nē, es neesmu bijusi.

Ko tad jūs neejat, piesakieties!

Esmu mēģinājusi, bet viņš nevēlas atbildēt uz maniem jautājumiem, nedz arī tikties. Varbūt jūs varat pastāstīt, kā tas notiek. Pārmeklē, izčamda?

Nē, tur drošībnieki bija, bet ļoti civilizēti.

Jānovelk kurpes?

Kā lidostā — nē. Pārmeklēt nepārmeklēja. Es domāju, ka es mierīgi varēju ierakstīt.

Un neierakstījāt?

Nē, es neesmu tāds cilvēks.

Cik reizes pie Šķēles bijāt?

Goda vārds neatceros, daudz nē.

Teiksim, līdz desmit?

Jā, jā. Pratināšana! Es negribu stāstīt. Saliksiet to pa visām lapām, būs jaunas «Dzirnavu [ielas] sarunas» vai kas un [es] galvenais varonis — un tad man ir jādomā par apsardzi vai vēl kaut ko.

Jūs baidāties par savu drošību?

Es nebaidos nemaz. Vīrs spēka gados, kas manai drošībai var kaitēt.

Kāpēc tad jūs negribat atklāti runāt?

Es runāju atklāti. Jau pašā sākumā jums saku, ka nevēlos, lai mani pratina. Katrā sarunā kā dejā ir divi partneri. Jūs tak jūtat, ko var no manis, ko nevar. To blogu, goda vārds, es pirms pāris dienām sāku rakstīt.  Nekad neesmu skatījies, kādi tie blogi ir. Domāju, interesēs kādu vai nē — šķita jau, ka droši vien interesēs. Tēma aktuāla, ieliku internetā un bliukš — otrā rītā zvana žurnālisti un prasa kaut ko. Man gluži vienkārši cilvēcīgi ir tā, ka es neesmu pieradis būt publisks.

Viens no iemesliem, kāpēc oligarhu lietas izmeklēšana izgāzās, ir tas, ka liecinieki noliedza visu. Kā jums pašam šķiet — kāpēc šajā lietā nav nekāda rezultāta?

Es ticu — gan jau ir cilvēki, kurus varbūt tā lieta ir apdraudējusi, diez vai sēdēja dīkā. Varbūt ir darījuši kaut ko, lai tas izgāztos.

Piemēram, ietekmējuši izmeklēšanu?

Teiksim tā, ir pietiekami vareni vīri. Desmit gadus veidotas tīklveida struktūras — es būtu izbrīnīts, ja viņi savus sakarus nebūtu likuši lietā. Bet atkal pilnīgi noteikti — es neesmu tuvumā tur bijis, neko par to nezinu. Un neviens man nav neko jautājis. Tie ir mani minējumi.

Es nevienam neko sliktu negribu vēlēt — viņi tiešām ir spējīgi un mega enerģiski, var pamācīties… Cits jautājums, kādā virzienā to enerģiju liek. Vispār latviešiem kaut kā vajadzētu… Skaidrs, ka ir forši vienam otru apkarot un rādīt, kurš ir ko darījis, [tomēr] ja to enerģiju varētu novirzīt kādā produktīvākā virzienā…

Par ietekmes gūšanu medijos — tajā laikā bija vienu otru televīziju neomulīgi skatīties, šovi bija pārvērsti partijas krāsās, Diena jau nebūt nebija vienīgais!

Protams, tas arī parādās Rīdzenes sarunās. Tajā skaitā LNT, ja jūs to domājat.

Tur bija neslēpta vai vāji slēpta propaganda.

Bet atgriežoties pie lietas, kāpēc tā izgāzās? Vai viņiem ir ietekme uz KNAB vai varbūt prokuratūru?

Es būtu ļoti izbrīnīts, ja politiķi, kas ir pie varas pašos augstākajos plauktos, ešelonos — īpaši laikā, kad KNAB tika veidots… Kā jūs iedomājaties, ka viņi necentīsies kaut kā pasekot līdzi, ko tad tas KNAB dara?

Tā ir tāda ļoti teorētiska runāšana — mani interesē konkrētā lieta, konkrētie kungi, ar kuriem jūs komunicējāt.

Es patiešām nezinu, man nav bijis ar šo lietu nekāds sakars.

Piemēram, Ralfs ir noliedzis oligarhu īpašumtiesības RTO. Vai viņš ir melojis?

Ja mēs skatāmies pēc likuma burta, es domāju, ka nav melojis.

Vai šie kungi, ar kuriem jūs runājāt, jums nedeva norādes, kā šis uzņēmums ir pārvaldāms?

Nu, es jau neslēpu — vienu otru norādi deva, bet vadot uzņēmumu, katrs no vadītājiem, īpašniekiem ir brīvs darīt jebko, ko viņš grib. Brīvs ieklausīties, kādos konsultantos viņš grib.

No jūsu bloga ieraksta izriet, ka viens no tiem, kas jūs pieņēma darbā — jums nācās konsultēties ar Šķēles kungu.

Neslēpšu, jā.

Arī citos vadības jautājumos jūs konsultējāties ar šo cilvēku. No tā rodas iespaids, ka viņi ir bijuši reālie īpašnieki.

Protams, ka tāds iespaids rodās. Man ar tāds iespaids rodas.

Tad Šķēle, Šlesers un Lembergs bija Dienas un RTO patiesie īpašnieki tajā brīdī?

Nu, jums tāds iespaids ir radies. Man tāds iespaids arī radās. Par ostu man neko neprasiet, nezinu.

Vai jums ir kas zināms arī par oligarhu citu biznesu?

Man patiešām ar viņiem sakars nav nekāds.

Jūsu uzņēmuma birojs ir joprojām Andrejsalā.

Tā ir juridiskā adrese, birojs ir pavisam citur. Mēs vairs tur neatrodamies.

Kādi ir jūsu pašreizējie kontakti ar oligarhiem? Vai ar Viesturu Koziolu?

Nekādi. Viesturu kaut kad satiku, aprunājāmies.

Jūs pašlaik esat Reģionu mediju vadītājs un 100% īpašnieks. Šis uzņēmums tika izdalīts no kopējā Dienas koncerna, kas peder oligarhiem — vismaz tāds iespaids jums radās. Vai jūs esat patiesais labuma guvējs šajā uzņēmumā?

Vai tur ir labums finansiāls? Man tā mediju virtuve ir zināma un saprotama. Izmantojot savas iepriekšējās iegūtās zināšanas, prasmes un kontaktus, es cenšos to darīt.

Vai jūs esat patiesais labuma guvējs šajā uzņēmumā?

Jā, esmu. Neslēpšu, ka mans labs paziņa mani šad tad arī atbalsta.

Ralfs Kļaviņš? Kādā veidā viņš atbalsta?

Dažādos.

Finansiāli?

Mani tieši nē. Diemžēl nē.

Vai Ralfs Kļaviņš varētu būt patiesais labuma guvējs šajā uzņēmumā?

Patiesais labuma guvējs? (Domā) Teiksim tā, ne bez viņa atbalsta es būtu bijis patiesā labuma guvējs.

Jūs varētu paskaidrot, kā tieši tas izpaudās?

Mēs neslēpjamies īpaši. Ralfs šad tad ir bijis klāt — redaktori ir sabraukuši. Nav tā, ka mēs tur kaut ko šmugulētu. Es tiešām cenšos darīt labāko, ko var izdarīt. Kā mums sanāk, es domāju, ka mūsu situācijā — pietiekami labi.

Oficiāli redzams, ka jūs esat patiesais īpašnieks. Bet arī Ralfs ir patiesais īpašnieks — vai es pareizi sapratu?

Nu, teiksim tā, Ralfs ir ostā [RTO] oficiāli kapitāldaļu turētājs. Un droši vien viņam ir kāda teikšana un ietekme, kas ar tāda konglomerāta saimniecību notiek. Šaubos, vai viņam ir laiks, gan interese pašam ņemt un strādāt kaut kādā mediju virzienā. Jā, neslēpšu, es ar viņu [esmu bijis] saziņā par mediju uzņēmumu iegādi no ostas, kam piederēja. Tas ir tāds mūsu kopīgs projekts

Kā tieši ir noregulētas jūsu attiecības? Ja es ieeju Uzņēmumu reģistrā, es tur neredzu Ralfa vārdu, bet jūs sakāt, tas ir jums kopīgs.

Nē, tas nav mums kopīgi, tas ir man, bet atzīšos — uz savu galvu es diezvai varētu to visu pavilkt finansiāli, organizatoriski. Es esmu priecīgs par jebkāda veida atbalstu. Skaidrs, ka tas mediju īpašnieku jautājums no Dienas epopejas ir, bet jums jāskatās, ko tie mediju īpašnieki dara un kādas ir intereses.

Kā vērtējat savu ieguldījumu Latvijas demokrātijas stiprināšanā šajā laikā? Jūs strādājat medijos ilgu laiku.

Man ir sajūta, ka esmu darījis labu un to cenšos turpināt darīt. Kā jau teicu, ir lietas, ko katrs no mums var ietekmēt, to ir jācenšas ietekmēt.

Kas ir tās trīs labās lietas, ko jūs varat nosaukt, ko labu esat izdarījis.

Man ir divi mazi puikas, cenšos viņus audzināt par krietniem pilsoņiem.

Bet mediju vidē?

Mediju vidē esmu centies savu iespēju robežās ietekmēt, lai situācija ar medijiem būtu labāka. Kā man izdevies, nezinu. Man nav kauns, esmu izdarījis kaut ko labu, droši vien esmu pieļāvis arī kļūdas, kaut kur neesmu bijis pietiekami drosmīgs, izlēmīgs.

Ko jūs teiktu savam mazajam Jānītim un otram bērnam, kad pēc gadiem varbūt viņš teiks: tēti, kāpēc tu piedalījies demokrātiska medija sagraušanā un valsts nozagšanā? Pieļaujat šādu situāciju?

Nepatīk man jūsu jautājums, kurā ir ietverts apgalvojums. Valsts nozagšanā nekad neesmu piedalījies. Kā jau saku, esmu centies izmantot tās iespējas, kas man ir bijušas dzīvē tā, kā es to redzu par pareizu.

Ja man atnāks advokāts, kurš tagad par neslavas celšanu kaut ko [teiks], es tad visiem atvainošos — tā ir mana daiļliteratūra, man nav nekādi pierādījumi tam apakšā.