Bez mammas smaržas

Viņš ir sešus mēnešus vecs. Mazs, mīļš. Brūnām acīm ar lieliem uzacu lokiem kā pūcei. Aleksandrs (vārds mainīts) bērnunamā Pļavnieki dzīvo kopš augusta, kad viņu atveda no Bērnu slimnīcas. Puika bija ievietots reanimācijā ar smagu galvas traumu un kratītā bērna sindromu, kas nozīmē — paņemts aiz krūšu kurvja un stipri purināts. Tā Aleksandra mūžā bija jau otrā reize reanimācijā — viņš tur nokļuva maijā, bet tad atgriezās ģimenē. Arī tagad vecākiem nav atņemtas saskarsmes tiesības, viņi puiku apciemo un cenšas laboties, lai atgūtu.

Tikmēr Aleksandrs jau otro mēnesi ir bērnunamā, jo Rīgas bāriņtiesai neizdodas atrast viņam audžuģimeni. Latvijā ir 27 audžuģimenes, kas gatavas uzņemt bērnu līdz trīs gadu vecumam, sešas no tām — zīdaini līdz gada vecumam. Visas ir noslogotas.

Divi dvīņu pāri

Patlaban bērnunamos ir ap 100 bērnu, kas nav sasnieguši gada vecumu. «Aptuveni» tāpēc, ka Labklājības ministrijā konkrētu datu nav. Statistikā fiksē bērnu skaitu līdz divu un triju gadu vecumam, sīkāk ne.

Mazuļi mitinās arī pašvaldību bērnunamos, bet visvairāk zīdaiņu ir valsts sociālās aprūpes centros Daugavpilī, Liepājā un Rīgā ar divām filiālēm — Pļavniekos un Kapseļu ielā. Es dodos ciemos uz Pļavniekiem. Tajā ir 56 bērni, no tiem 20 ir vecumā līdz trim gadiem. Ar veselības traucējumiem ir 36 bērni — gan garīgiem, gan kustību.

Iekļūt bērnunamā ir viegli. Visi vārti vaļā. Centrālajām durvīm ir kods, taču sētas durvīm uz virtuvi nav. Neviens par mani neinteresējas. Garām tipina bērni, aiz viņiem audzinātāja. Kad sasniedzu vadītāju Vēsmu Priedīti, viņa atvainojas — kāda virtuves darbiniece būs aizmirsusi durvis pieslēgt.

Priedīte vada bērnunamu desmito gadu un runā viegli dūdojošā meldiņā, kurā pagrūti iespraukties ar jautājumiem. Vēsma tur rūpi par bērnunamu, un tas ir labi ekipēts. Pat mājīgs. Un nav šaubu, ka darbinieki ir zelta vērti.

Dienā, kad viesojos, Pļavniekos atrodas septiņi zīdaiņi. Arī Aleksandrs. Viņam kompānijā ir līdzīga vecuma meitenīte, un par abiem rūpējas viena auklīte. Otrā guļamistabā cita aukle šūpina divas gultiņas, kurās čuč sīciņas meitenītes, priekšlaikus dzimušas. Trīs mēnešus vecas dvīnes. Priedīte stāsta, ka audžuvecākus atrast viņām būs grūti, jo mamma ir narkotiku lietotāja.

Košā manēžā omulīgi dzīvojas otrs dvīņu pāris. Māsām ir seši mēneši. Darbiniece Lelde rokās šūpo te vienu, te otru. Meitenes burtiski murrā un met gaisā vēderus, prasīdamās rokās. Mamma bija atstājusi krīzes centrā dvīnes un arī deviņus un divus gadus vecos bērnus. «Māsas un brāļus šķirt nevar. Kā lai atrod audžuģimeni, kas pieņems četrus bērnus?» vaicā Priedīte. Bāriņtiesa tomēr nolēma meitenes uz laiku nošķirt. Kad šis raksts ir tipogrāfijā, māšeles sagaidījušas audžuģimeni Vidzemē. Lai tas notiktu, bija vajadzīgi četri mēneši bērnunamā.

Pļavniekos bērnu aprite ir strauja: vidējais uzturēšanās ilgums ir divi mēneši. Piemēram, pērn ieradās 98 bērni līdz trīs gadu vecumam, izrakstīti 78. «Mēs jūtam situācijas uzlabošanos, bērni ģimenēs nonāk ātri, un kopumā ik gadu ir mazāk,» saka Priedīte. Šogad deviņos mēnešos Pļavniekos uzņemti 58 mazuļi, no tiem jo-projām bērnunamā uzturas 26. Pārējie ir audžuģimenē vai atpakaļ bioloģiskajā ģimenē.

Straujo tempu apstiprina arī sociālā darbiniece Anda Pukste, rādot datus, ka ik gadu bērnunamā uzturas par vismaz 10 bērniem mazāk. Anda ir tā, kuras klātbūtnē notiek bioloģisko vecāku un bērna tikšanās, un to viņa fiksē speciālā žurnālā. «Ir tādi vecāki, kuri vēlas laboties un dara visu, bet ir tādi, kuri atnāk tieši uz bērna guļamo laiku cerībā, ka tikšanās tiks ieskaitīta,» vērtē Anda. Kad vecāku tikšanās laiks beidzas, mammām pārsvarā asaras nelīstot. «Ir bērni, kas pie mums ir trešo reizi. Es nesaprotu, kā interesēs bāriņtiesas pieņem lēmumus. Ģimene laikam ir tik prioritāra, vai arī notic, ka vecāki pudelē vairs neskatīsies,» Pukste nopūšas, ka šogad Pļavniekos atkārtoti ievietoti seši bērni. Daudzi nāk no ģimenēm, kur gatavotas maltītes bijis retums: bērni mācās turēt karoti un, ieraugot kartupeli, neēd. Nepazīst. Maize ir tā, ko visi droši liek mutē.

Divu stundu viesošanās laikā Pļavniekos nedzirdu nevienu bērnu raudam. Vai tāpēc, ka pieraduši neraudāt, jo viņus neņem rokās pēc katra čīkstiena? Uz 6—8 bērniem ir divas auklītes. Paņemt klēpī visus vienlaikus nav iespējams. Priedīte noliedz mītu par rokās neņemšanu: «Ja viens raudās, citi sāks vilkt līdzi. Nemaz nevar nereaģēt.» Naktī uz visu grupu, piemēram, septiņiem zīdaiņiem ir viena aukle.

Kāda Pļavnieku bijusī darbiniece, kura vēlējās palikt anonīma, pastāstīja Ir, ka bērni netiek pie ēdiena tik, cik gribētu. Viņa paklusām devusi maizi un ābolus. Ēdienreizes ir stingri noteiktas: ja tajās nepaēd, pats vainīgs. Priedīte noliedz un nedomā, ka bērni būtu izsalkuši, tikai apstiprina, ka jāievēro valdības normatīvi, kas regulē ēdināšanu. Vadītāja rāda tabulas, kur uzskaitīta katras ēdienreizes uzturvērtība. Ja bērns vēlas papildporciju, tas oficiāli jāsakārto: Pļavnieku pediatre ieraksta bērna attīstības plānā, ka viņam vajag vairāk kaloriju. «Kādreiz varējām ik ceturtdienu cept plātsmaizes, tagad to darām krietni retāk. Mūs sodīja par kaloriju pārsniegšanu,» Priedīte stāsta par PVD apciemojumu. Izteikts aizrādījums, nākamo reizi būšot naudas sods. Saku Priedītei, lai sūta kvīti man. Viņa smaida: «Likumi ir jāievēro.» Kad iebilstu, ka pārsniegt pāris kalorijas nav tik nāvīgi kā braukt ar 160 km/h un apdraudēt dzīvību, Priedīte atvaicā: «Ar ko šie abi pārkāpumi atšķiras? Tie ir pārkāpumi.» (PVD noskaidroju, ka uztura normu pārkāpumi Pļavnieku pārbaudē nav konstatēti — dienests pieļauj, ka Priedītes stāstītais ir pārpratums, jo «plātsmaižu iekļaušana bērnu uzturā ir tikai apsveicama» un kaloriju pārsniegšana «nekādā gadījumā neizraisa tik nopietnas sekas», ka būtu jāuzliek naudas sods.)

Nav ideju

Rīgas bāriņtiesa ir tā, kurai jāsameklē Aleksandram audžuģimene. Vadītājs Aivars Krasnogolovs stāsta, ka nevienā no Rīgas audžuģimenēm nav vietas Aleksandram. Lielākoties uz zvaniem saņem šāda atbildes: «Ja zīdainis, tad taču man jāiet prom no darba.» «Es jau labprāt, bet man sāp mugura. Zīdainis, tas nozīmē — daudz pa rokām.» Arī ģimenes ārpus Rīgas esot pilnas. Audžuģimenēm jāievēro limits: ne vairāk kā seši bērni ģimenē, skaitot kopā savus un audžubērnus.

Krasnogolovs nezina, kā vēl Rīgā vairot audžuģimenes. 2008. gadā viņš piedalījās audžuģimeņu skaita palielināšanas plāna izstrādē. Tolaik Rīgā bija tikai deviņas šādas ģimenes. Tagad ir 64. Tas ir par maz, jo bērni no Rīgas dzīvo audžuģimenēs arī citos novados. «Godīgi varu pateikt, ka man vairs nav ideju, ko darīt. Mums ir bukleti, konferences, es pats eju uz draudzēm un aicinu kļūt par audžuģimenēm. Grūti iedomāties, kā vēl motivēt,» saka Krasnogolovs, likdams roku uz sirds. Pabalsts mēnesī esot vidēji 600 eiro par bērnu, ieskaitot 113 eiro, kas ir samaksa no valsts par audžuģimenes statusu.

Jautāts, vai viņš redz iespēju bērnunamus slēgt, Krosnogolovs atbild — nē. «Vajadzēs vietu, kur bērnu apskata ārsts, novērtē attīstību, paņem analīzes. Vaja-dzēs vietu, kur bērnam pabūt, kamēr audžuģimene sagatavojas.»

Krasnogolovs uzskata, ka Pļavniekos noteikti ir jāsamazina bērnu skaits. «Taču es ieteiktu steigties piesardzīgi. To nemaz nevar izdarīt ātri, jo audžuģimeņu kursi ir tikai divreiz gadā.» Kursus rīko un apmaksā valsts. Bāriņtiesa izlemj, kuri cilvēki būtu piemēroti kļūt par audžuvecākiem un varētu doties izglītoties.

Kā risinājumu zīdaiņu jautājumā Krasnogolovs min jauno pilotprojektu, ko īsteno Rīgas dome — krīžu audžuģimenes. Tas tapis sadarbībā ar Sociālo pakalpojumu aģentūru un ietilpst Labklājības ministrijas izstrādātajā deinstitucionalizācijas plānā. Mērķis ir izveidot audžuģimenes, kuras spētu mazuli līdz trīs gadu vecumam uzņemt uzreiz, tiklīdz viņš izņemts no bioloģiskās ģimenes. Šobrīd tam apmācītas astoņas ģimenes, kuras no oktobra sāks darbu. Tas gan nenozīmē, ka Aleksandrs nokļūs ģimenē. Projekts domāts tiem bērniem, kurus vēl tikai izņems no ģimenēm, lai saprastu, kā šāda sistēma darbojas. Pļavnieki tik un tā būs vajadzīgi, jo, piemēram, sestdienās un svētdienās bāriņtiesas nepieņem lēmumus par ievietošanu audžuģimenē. Katram bērnam seko kaudze dokumentu.

Tātad Aleksandram šobrīd nav cerību nokļūt audžuģimenē. Ierosinu bāriņtiesai meklēt ar sociālo tīklu starpniecību. Piemēram, Facebook sasniegtu arī auditoriju, kas neiet pakaļ bukletiem. Sava Facebook konta Rīgas bāriņtiesai nav, tāpēc viņi atļauj darboties man. Divu nedēļu laikā audžuģimene Aleksandram neatrodas. Ar manu ierakstu dalās 3000 cilvēku, un saņemu astoņas vēstules no mammām, kuras vēlas būt audžumammas. Kaut uzreiz. Taču vispirms vajadzīgs bārtiņtiesas vērtējums, vai viņas tam piemērotas, un tad jāiet kursos. Tuvākie būs pavasarī. Neviena no sievietēm nezināja par šādu sistēmu. Saņemu arī vēstules no ģimenēm, kuras gaida rindā uz adopciju. Otro gadu. Taču adoptējami ir tie bērni, kas ir juridiski brīvi. Aleksandrs tāds nav, jo vecākiem dots gads laika laboties.

Apliet ar benzīnu

Bāriņtiesu rokās ir liela vara. Ir tādas, kas spēj atrast audžuģimeni pat dažas dienas vecam bērnam. Septembrī tas izdevās Kandavas novada bāriņtiesai. Vadītāja Ritma Supe stāsta — vienkārši necēlās roka jaundzimušo vest uz bērnunamu. Supes kolēģi laikus bija pamanījuši, ka konkrētā mamma gaida piekto bērnu. Jau palēnām sāka apzināt iespējamās audžuģimenes, jo nojauta, ka mamma nespēs parūpēties. Pavasarī viņa pēkšņi mainīja dzīvesvietu. Supe turēja roku uz pulsa, cieši sadarbojās ar konkrēto pašvaldību.

Bērniņš piedzima septembrī. Pēc garākas sarunas ar Kandavas bāriņtiesas pārstāvjiem mamma atzina, ka nespēs parūpēties. Supe zvanīja audžumammai Kandavā, kura ar vīru teica «jā». Viņas darba devējs, privātpersona, ātri atrada darbinieku vietā. Citādi jaundzimušais pie jaunās mammas būtu ticis krietni vēlāk. Ģimene nu ir kupla: divi audžubērni un trīs pašu. Jaundzimušā mammai gan ir sešas nedēļas laika, kurās viņa var pārdomāt un atgūt mazuli, ja nav konstatēta vardarbība.

Kandavas gadījums ir veiksme un profesionalitāte, taču nepieciešams sistemātisks risinājums. Ko darīt ar bāriņtiesām, kur darbiniekiem nav vajadzīgās izpratnes? Viedoklis par to ir bijušajam ierēdnim, kas ilgstoši strādājis šajā jomā, taču vēlējās palikt anonīms. «Vajadzētu pusi bāriņtiesu apliet ar benzīnu, jo mazai daļai ir izpratne par to, kas ir viņu darbs. Steigšus vajadzīga reorganizācija, un ministrija to zina.» Pašvaldības esot kā privāti uzņēmumi, kam neviens nevar likt pieņemt lēmumus. Taču viņu rokās ir gan likvidēt bērnunamus, gan vairot audžuģimeņu skaitu. «Nav algoritma, kā pamodināt sirdsapziņu no ziemas miega. Valstī demogrāfija iet mīnusos, bet apzināti bērnus sačakarējam bērnunamos jau saknē. Zīdaiņus. Būs, kam dzīvot cietumos par mūsu sapelnītajiem nodokļiem.»

Kā vienu no iemesliem, kāpēc zīdaiņi tiek «marinēti» bērnunamos, avots min labos pabalstus un izdevīgumu pašvaldībai. Viena bērna līdz trīs gadu vecumam izmaksas valsts aprūpes centrā mēnesī ir 1130 eiro. Viss ērti: bērnu ārā no ģimenes, iekšā bērnunamā un palēnām meklēt audžuģimenes.

Cik palēnām, to Saeima nolēma gada sākumā, uzliekot bāriņtiesām pienākumu kopš februāra ik pa trim mēnešiem pārskatīt, vai bērns nevar atgriezties ģimenē, aktīvi meklēt mazuļiem aizbildņus vai audžuģimenes. Šajā termiņā arī jāapmainās ar informāciju ar sociālo dienestu un bērnu aprūpes iestādi. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija var ik pa trim mēnešiem elektroniskajā datubāze pārbaudīt informāciju, bet var arī to nedarīt. Un kontrolēt reizi gadā vai uz sūdzību pamata. Ziņojumu un pārskatu Labklājības ministrijai var nodot gada beigās, taču arī viņiem ir pieeja datubāzei.

Lai paskubinātu pašvaldības, likums tagad arī noteic, ka valsts no sava budžeta mazuļiem līdz divu gadu vecumam apmaksā uzturēšanos institūcijā ne ilgāk kā sešus mēnešus. Agrāk nekāda termiņa nebija. Baiba Stankēviča no Labklājības ministrijas stāsta, ka bija vajadzīgi divi gadi, lai panāktu šos grozījumus. Pašvaldības iebildušas, un arī Saeima ministrijas centienus sākotnēji nav sapratusi. Tagad bāriņtiesai šo sešu mēnešu laikā bērnam būtu jāatrod aizbildnis vai audžuģimene. Ja neatrod, tad turpmāko uzturēšanos institūcijā apmaksā pašvaldība. Mērķis — likt rosīties bāriņtiesām, lai bērnu no institūcijām izņemtu.

Laila Grāvere, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja norāda, ka līdz šim bērni institūcijās bieži vien pavadīja gadu — ar atrunu, ka vecākiem viņus nevar atdot, bet arī adoptējami viņi vēl nav. «Ērta pozīcija. Bāriņtiesas bieži vien izvēlas vieglāko ceļu, jo bērnunami ir vaļā diennakti,» saka Grāvere. Viņai ir pierādījumi, ka daudzas bāriņtiesas nav meklējušas alternatīvu aprūpi, jo pērn izlasījusi 75 bāriņtiesu ziņojumus par mazo bērnu izņemšanu no ģimenes. Daudzos atklājas, ka ir meklēts tikai aizbildnis tuvinieku vidū. Audžuģimenēm nemaz nav zvanīts. Pēc viņas domām, risinājums varētu būt tāds, ka bērnu likteni lemj tiesa, nevis pāris cilvēki pašvaldībā. «Un vajadzētu valstiski reiz pieņemt lēmumu, ka bērnunami ir jāslēdz, nevis jāpārveido,» saka Grāvere. Ar to viņa domā deinstitucionalizācijas plānu, kas paredz ieguldīt 90 miljonus eiro ES fondu naudas, lai lielos bērnunamus sadalītu mazākos.

Bez piesaistes un pamata

Jau 2006. gadā ANO norādīja, ka Latvija pārkāpj bērnu tiesības, ievietojot aprūpes iestādēs mazuļus līdz trīs gadu vecumam. Bērnam ir tiesības uz veselību, taču bērnunams dramatiski ietekmē maza bērna garīgo attīstību. Ik pēc pieciem gadiem Latvijai ir jāziņo par konvencijas izpildi, taču par tās nepildīšanu nav sods. «Ja pievienojamies normatīvam aktam, tad tas arī jāpilda,» komentē Ilona Kronberga, bijusī Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja, kas pēc pusgadu ilga darba maijā pameta amatu, jo neredzēja iespēju, «kā izmēzt to mēslu kaudzi».

Labklājības ministrijā zina par ANO konvenciju. Pašu mājaslapā ir dokuments «Pamatnostādnes sociālo pakalpojumu attīstībai 2014.—2020. gadam», kurā norādīts par mazuļu tiesību pārkāpumu. Baiba Stankēviča ministrijā strādā septīto gadu un redz, ka situācija uzlabojas. Jau minējām likuma grozījumus, kas mudina bāriņtiesas aktīvāk meklēt aprūpi audžuģimenē. Nākamajā vasarā Latvijā, visos piecos reģionos, sāks darboties līdzīgs projekts kā šogad Rīgā — krīžu audžuģimenes, kuras uzņems mazuļus līdz trīs gadu vecumam. Mērķis — lai, sākot no jūlija, visi zīdaiņi nonāk ģimeniskā vidē, saka Stankēviča.

Tikmēr mazā Aleksandra izredzes tikt pie audžuģimenes ir vājas. Puika ir aprūpēts, siltumā un paēdis, taču nav viena konkrēta cilvēka, kam viņu vajadzētu. Viena cilvēka tuvuma, nevis maiņas darbinieku. Klīniskā psiholoģe Ieva Bite apstiprina, cik tas ir svarīgi: «Bērns piedzimst ar  vajadzību pēc drošības, jo viņš ir maziņš. Piesaistes trūkums pirmajā dzīves gadā atstāj neatgriezeniskas sekas. Izsit pamatus zem kājām.»

Izrādot savas vajadzības, piemēram, ar ieraudāšanos, zīdainis veido piesaisti. Ja viņam neatbild pietiekami, piesaiste veidojas nedroša. Bērns nezina — kurš, kad un vai parūpēsies. Bite atsaucas uz 70. gados veiktu pētījumu, kurā novēroti mazuļi, kas ievietoti slimnīcā vieni. «Bērni raudāja cerībā, ka pie viņiem pienāks. Nepienāca vienreiz, otrreiz. Viņi pārstāj gaidīt. Vairs neizrādīja emocijas.» Tāds bērns izaug dezorganizēts un nezina, kad un ko var sagaidīt no pieaugušā. Bērns nespēj veidot attiecības, jo viņam ir traucētas empātijas spējas. Tas noved pie tā, ka cilvēks nespēj atrast savu vietu dzīvē. «Es tiešām pa šiem gadiem nezinu nevienu labu stāstu, kur bērns būtu audzis bērnunamā un izveidojis pilnvērtīgu dzīvi. Tas turpinās traumatiski paaudzēs,» saka Bite.

Bite novērojusi, cik ļoti attīstās bērni, kad tiek adoptēti un iegūst stabilu piesaisti. «Lai cik brīnišķīga ir bērnunama auklīte, viņa nenodrošinās to, ko vecāki spēj sniegt ikdienā.» Parunāšanos, pieskārienus. «Kad bērns ir uztraukts, mēs viņu ņemam klēpī un runājamies. Tā attīstām pašregulāciju, ka viņš varēs nomierināties. Bērniem vajag iegūt oksitocīnu,» Bite piemin tā dēvēto laimes hormonu, kas visvairāk izdalās dzemdību laikā. Taču tas izdalās arī apskaujoties. Un nav tik būtiski, vai to sniedz bioloģiskā mamma vai audžumamma, bet svarīgi, ka tas ir stabils cilvēks. Savējais.

  Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu