Atkritumu kaudzē

Drošības jautājumi skar visu tautsaimniecību, uzskata jaunais Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks

Viesturs Silenieks uz Garāžas bāru Vecrīgā, kur esam sarunājuši pusdienot, atbrauc ar kravas divriteni, kādi esot katrai otrajai ģimenei Dānijā. Taču tērpies trīsdaļīgā uzvalkā un ar tauriņu pie balta krekla. Viņš neplānojot ierosināt veidot velosipēdistu vienības Nacionālajos bruņotajos spēkos, kā savulaik ministrs Vinets Veldre no Tautas partijas bija gribējis veidot zirgu rotu.

Silenieks labprāt runā ne tikai par velosipēdiem un zaļo domāšanu, neapvainojas ne par vienu jautājumu un arī pats cenšas neaizvainot nevienu, pat ne skandalozākos politikas virtuves spēlētājus. Par Ir publicētajām oligarhu sarunām apgalvo, ka neesot tās lasījis. Bet, taujāts par konkrētām epizodēm, kurās pats ir pieminēts vai piedalījies, atbild ar pēdējā laika standarta skaidrojumu – ka cilvēki privāti varot runāt jebko.

Runājām ne tikai par Silenieka saistību ar oligarhu sarunām un viņa attiecībām ar ZZS ietekmīgo Aivaru Lembergu, bet arī par Māra Kučinska valdības izredzēm nostrādāt līdz Saeimas vēlēšanām atlikušo laiku, par Aizsardzības ministrijas plānoto lielāko iepirkumu Latvijas armijas vēsturē un arī par to, kāpēc Latvijas politiskā vide ir kā izgāztuve, kurā viņš pats esot atkritums.

Kāpēc Andrejs Panteļējevs vairs neder aizsardzības ministram?

Tā bija Panteļējeva paša izvēle, un, cik viņš man ir teicis, un ko ir teicis ministram un arī publiski – ka tā ir viņa paša personīga izvēle. Es sapratu no viņa, ka vārds “apnicis” nebūtu pareizais, bet gribas kaut kādu restartu, varbūt tāds tas formulējums varētu būt. Ministram tas esot bijis liels pārsteigums, viņš vēl tagad to, tā teikt, nožēlo, tādā izpratnē, ka Andrejs iet prom. Neviena aizķeršanās nav bijusi parlamentā, Andrejs parlamentārā sekretāra funkcijas esot pildījis izcili, tāpēc Bergmanim tas ir liels zaudējums.

Un ārkārtas kārtā steidzami jārauj Silenieks no ostas, kur bija piecpadsmit gadus?

To jau neviens nedomā, no kurienes raut ārā – viņam vajag cilvēku, un viņš prasa. Izšķiršanās, vai izrauties ārā vai neizrauties, ir kandidātam, šajā reizē mana atbildība vai problēma. Bergmanis man piedāvāja, teica – man vajag tavu palīdzību. Un viss. Savā prātā skatoties – ja Kara ministrs, nu, labi, aizsardzības ministrs miera laikos saka, ka man ļoti vajag tavu palīdzību, tad, ja atteikšu, ko tad darīšu krīzes situācijā?

Iekšējais stāsts, kāpēc es piekritu – es ostas pārvaldē jau kopš 2002.gada beigām. Nu, tas jau nav rādītājs, ka 15 gadi, un tāpēc vienkārši jāmaina kaut kas, un viss. Varēju jau arī trīsdesmit gadus tur strādāt. Bet ostas pārvaldē es sāku just, ka sāku stagnēt, iesīkstēt, es neaugu kā cilvēks. Laiks iet, un [vairs] nav tā, kā ir bijis agrāk, ka – jā, forši, šī bija laba diena! Es saprotu, ka vairs negūstu. Tādu domu biju lēnā garā jau apsvēris, nosacīti skatījos apkārt. Tas viss sakrita. Protams, ka padomāju vienu nakti, bet iekšēji nojautu savu atbildību jau tajā brīdī, kad man piedāvāja.

Kāpēc Bergmanis tieši jums piedāvāja? Kāda jums saistība ar aizsardzību?

Biju premjerministra [Induļa Emša] biroja vadītājs, trīs Saeimas priekšsēdētājiem padomnieks. Tā ka tie aizsardzības, drošības jautājumi pastarpinātā veidā visur klāt ir bijuši, nu, tā – horizontā, pa perimetru, ne tiešos manos pienākumos.

Kuram tad nav bijuši?

Kuram nav bijuši, jā. Bet šajā gadījuma šie aizsardzības jautājumi arī skatīti cauri, katru nedēļu sanākot kopā, skatoties Saeimas, Ministru kabineta darba kārtību  – ja tie jautājumi nav nediskutējamie, nav MK slēgtajā daļā, tad jau kāda informācija dažkārt arī ir, par ko tas vispār ir. Jo tie aizsardzības jautājumi jau mēdz skart pilnīgi visas tautsaimniecības jomas.

Parlamentārā sekretāra pienākumi, vienkārši sakot, ir izdzīt ministrijas intereses Saeimā. Savukārt parlamentārā pieredze man kā parlamentārietim ir nekāda, bet kā triju Saeimas priekšsēdētāju padomniekam, kā senos laikos ZZS frakcijas konsultantam un tamlīdzīgi ir kopš 2002. gada. Nemēģinu sevi reklamēt, tad Bergmanim pašam jāprasa, kāpēc Silenieks, kāpēc ne kāds cits, bet, ja tā skatītos, nav daudz cilvēku, kuri būtu caur šo parlamentāro saistību. Tā ka es drīzāk skatos uz šo šauro funkciju – ministrijas jautājumus palīdzēt virzīt Saeimā. Bet Saeima ir cilvēki, simts cilvēku, un attiecības ar šiem cilvēkiem – es nezinu nevienu, ar kuru man būtu sliktas attiecības. Es ar visiem cilvēcīgi runāju, neatkarīgi no kuras frakcijas viņš būtu.

Jūs esat velo entuziasts. Mums bija aizsardzības ministrs Veldre, kurš gribēja….

Zirgus.

Jā, zirgu rotu veidot. Vai ierosināsiet veidot armijā velosipēdistu vienības?

Tās nav parlamentārā sekretāra funkcijās. Es zinu, ka man to velosipēdu ļoti daudzi piesien klāt, bet tā ir mana sabiedriskā darbība, ko daru sabiedriskā kārtā.

Bet jums ir arī uzņēmums.

Jā, Velokurjers man arī ir, bet Riteņbraucēju apvienība ir biedrība, kura apvieno lielākos velo uzņēmumus un ļaudis valstī. Es gribētu, lai katrs, kas ir kaut kādā sabiedriskā organizācijā, būtu tik pamanāma kā mēs, riteņbraucēji, ar savu nodarbi, kas mums ir brīvajam laikam. Tas tā,  smieklam. Bet, ja paskatās, Aizsardzības ministrijas pagalmā ir ļoti daudz velosipēdu, ļoti daudzi jau ar tiem brauc uz darbu, ieskaitot valsts sekretāru. Ar profesionālu aci skatoties – velonovietnes varētu būt normālas, nevis, kādas ir, lai cilvēki nelauž savus transportlīdzekļus.

Bet, ja paskatās Pentagona rīcību – viņi saprata, ka tērē gadā trīs miljardus, lai evakuētu no savām karabāzēm karavīrus, kuri ir aptaukojušies vai nopīpējušies. Tāpēc Pentagons uzdod pārskatīt, lai nebraukā ar hammeriem, bet brauc ar velosipēdiem. Un daudzas valstis ražo arī militāros velosipēdus. Tāpēc smīkņāšana par to, man liekas, absolūti nebūtu vietā.

Skraidītāju darbi un Dūklava zeme

Vai, atšķirībā no ģenerālprokurora, esat izlasījis oligarhu sarunas?

Nē.

Par sevi arī neesat?

Man teica, ka es tur kaut kur esot pieminēts šajās publikācijās. Bet es neesmu tās lasījis.

Daļa sarunu pieminēta jau 2015. gadā prokuratūras lēmumā par lietas daļēju izbeigšanu – vismaz to jūs zināt?

Jā, jā, to es zinu. Bet to, kas tagad rakstīts, es tiešām neesmu lasījis.

Tur Šlesers un citi runā par jums, ka jūsu balss būs izšķirīgā, liekot brīvostas valdē Šlesera vietā Ameriku. Un pretī jūs nododat Lemberga vēsti, ka brīvostai būtu jāslēdz reklāmas līgums ar Mediju namu. Vai tas tā bija?

Nu, man ir tā, ka – ļoti vienkārši – tie procesi visi ir izbeigti, un par to es esmu saņēmis arī rakstisku vēstuli. Un attiecīgi es sapratu, ka visi dienesti un visi, kas pie tā ir strādājuši, ir izvērtējuši un neko noziedzīgu tur nav saskatījuši. Attiecīgi man tur grūti kaut ko vairāk komentēt. Jo jāsaprot, ka ne viss, ko es, kā jebkurš cilvēks, ko citi runā, uzklausu, nozīmē, ka tas atbilst manai pārliecībai.

Nu, piemēram, šodien mēs abi divi piedalāmies šajā sarunā un, varētu formāli teikt, abi divi esam līdzvainīgi, un tikpat labi tas nenozīmē, ka mums viedokļi sakrīt visur un ka Aivars Ozoliņš identiski tieši tāpat domā kā Silenieks, un to jautājumu, ko viņš man uzdeva – ka viņš ir arī vienās domās. Bet viņam tas jautājums ir jāuzdod, jāpaprasa, jānoskaidro. Bet nevar pateikt, ka Aivars Ozoliņš tagad ir līdzvainīgs kaut kādā noziegumā.

Stāsts ir par sarunām, par runāšanu – tā viena sadaļa. Un otrs ir par rīcību – ja sarunai seko tāda rīcība – viss, diskusiju beidzam, jo viņš ne tikai tā domā, ne tikai tā runā, bet viņš tā arī dara. Jā, tad viss skaidrs. Bet, ja atnāk cilvēki izrunāties vai, vēl jo vairāk, bez klātbūtnes izrunāt, ko tas tur darīs, nezinot, ko viņš vispār domā, tad es nekā to nevaru komentēt.

Ne jau bez jūsu klātbūtnes – pats taču tajā Rīdzenē esat bijis, vai ne?

Protams! Bet es ar cilvēkiem runājos, izklausos, un man desmitiem cilvēku ikdienā nāk klāt, visko stāsta, savas vēlmes.

Taču šajā gadījumā tas, ko runājāt, precīzi sakrita ar to, kas notika.

Nē.

Jūs vienojāties, ka balsosiet par Ameriku…

Nē, mans viedoklis bija, kas visur arī ir iekšā, ka, neatkarīgi no nekā, es par Ameriku balsošu tāpēc, ka viņš ir vispieredzējošākais, zinošākais, atšķirībā no tā laika valdes, kur daži bija pusgadu tikai. Tur vienkārši nav variantu! Es no profesionālā viedokļa to skatos, un man pilnīgi vienalga viss pārējais, jo es ostas pārvaldē, tā teikt, strādāju pēc pārliecības, nu, nevis tāpēc, ka man kaut kā jāatstrādā vai kaut kas tāds. Man šitādas lietas neinteresē, tad es vienkārši eju projām. Es esmu cilvēks diezgan… Es neteiktu, ka esmu principiāls – nu, kā spītības ziņā, principa pēc. Ne tādā ziņā principiāls. Bet principiāls tā, ka man, nu, es saviem miljoniem nulles neskaitu, man tas ir bijis, nebijis. Pilnīgi! Un vēl jo vairāk kaut kādi piedāvājumi manī drīzāk izraisa pretreakciju, nekā pozitīvi.

Es parasti sev uzdodu jautājumu – a kas Latvijai no tā? Šajā gadījumā, ja uzdod man jautājumu – kas Latvijai no tā? -, es saskatu, ka profesionāls cilvēks, zinošs cilvēks tajā amatā, kas tiešām sajēdz, ir daudz labāks par visiem pārējiem.

Ameriks?

Jā. Tajā gadījumā – noteikti, daudz labāks par Šleseru. Šlesers pie tam vēl gāja projām, tā ka tur vispār – no kā tad izvēlēties? Nē, otrais varēja būt – es. Bet es arī īsu brīdi biju valdes priekšsēdētājs, tāpēc, ka tā bija, nu, neteiksim, pata situācija, bet tajā brīdī, kad es biju valdes priekšsēdētājs, pienākumu izpildītājs uz laiku, tas jau arī nebija tāpēc, ka Silenieks rāvās vai kaut kas sarunāts. Tur vienkārši saprata pie galda sēdošie, ka, nu, jā, es te esmu pusgadu, gadu, bet viņš ir jau daudzus gadus. Nu, atradīsim labāku, ieliksim labāku.

Jūsu rīcība saskanēja ar runāto arī tādā ziņā, ka sarunā atgādinājāt par Lemberga vēlmi, ka jānoslēdz reklāmas līgums.

Nē, nē, tas tā nav, un to arī pierādīja dienesti, ka tas tā nav.

Rīdzenes sarunās izskatāties visnotaļ lojāls Lembergam. Kā, jūsuprāt, sabiedrība attieksies pret to, ka tagad būsiet amatā Aizsardzības ministrijā?

Es nezinu par to lojalitāti – domāju, paši esat dzirdējuši preses konferences, kuras viņš man ir veltījis, un tamlīdzīgi. Es domāju, tur tā lojalitāte, savstarpējā mīlestība ļoti labi izpaužas.

Vai gribat teikt, ka, ja nebūtu lojāls Lembergam, jūs tik un tā būtu brīvostas valdē no 2002. līdz 2012. gadam un pēc tam jums būtu pat izveidots amats brīvostā?

Rīgas brīvostas pārvaldē Lembergs it kā nav bijis, pārvaldnieks ir Loginovs, un tās bija manas un Loginova attiecības, kāpēc es tā varēju izdarīt. Piemēram, mana iniciatīva bija savulaik kā valdes loceklim, ka mums vajag izveidot mārketinga departamentu ostas pārvaldē, kur pārvaldnieks bija pret, ļoti, un pagāja kaut kāds gads, un viņš pateica, ka es salūzu Silenieka spiedienam un izveidoju mārketinga departamentu. Bet ne es tur biju, ne kāds draugs, ne partijai pietuvināts. Es tiešām strādāju pēc, teiksim tā – kas Latvijai no tā? Manā izpratnē to vajadzēja izdarīt. Departaments tika izveidots krietni pirms manis, to vadīja Vladimirs Makarovs, tad Inita Luna pēc Makarova, kad Makarovs bija uzsācis Krievu salas projektu, aizgāja projām, un es arī vairs nebiju ostas pārvaldē, jo Sprūdžs mani izmeta kā VARAM pārstāvi, un tad mani pieaicināja atpakaļ kā šī Krievu salas projekta vadītāju. Jo kā valdes loceklis biju šim projektam klāt jau no paša sākuma. Tad bija pārejas brīdis – projekts sākās, bet tam nebija stūrmanis. Mans uzdevums bija vadīt šo projektu līdz brīdim, kad ostas pārvalde atrod citu projekta vadītāju. Un tikai tad es kļuvu par attīstības dienesta vadītāju, kurš ir pakļauts Vides un attīstības departamentam.

Sarunās, kuras neesat lasījis, Lembergs pēc Saeimas vēlēšanām 2010. gadā spriež ar Šleseru par amatiem valdībā un paziņo: “Aizsardzība nahren mums vajadzīga.” Kāpēc tolaik nebija vajadzīga, bet tagad vajadzīga tik ļoti, ka papildus ZZS ministram vajag arī “zaļu” parlamentāro sekretāru?

Jānodala lietas – ir Latvijai un Ventspilij, ir Zemnieku savienība, ir Zaļā partija, ir Zaļo un Zemnieku savienība.

Jā, jums tur viss pamatīgi sadalīts. Ir vēl arī Liepājas partija.

Jā, un vēl ir sadarbība ar Līvāniem un ar Daugavpils novadu. Tāpēc no šīm sarunām nevar izdarīt kaut kādus dogmatiskus secinājumus, ka tas ir tā. Es domāju, tieši pat pretēji, šis arī parāda to, ka ne visas sarunas dzīvē ir tā, kā ir sarunās.

Tajās sarunās Šlesers saka, ka amerikāņi esot sapratuši: kamēr ir Lembergs, tikmēr zaļie zemnieki skatīsies mutē un klausīs Lembergam.

Tas jāprasa Šleseram, ko viņš ar to domājis.

Un kā jūs uzskatāt – kamēr ir Lembergs, zaļie zemnieki viņam neklausīs un neskatīsies mutē?

Zaļie zemnieki, es pat teiktu, mutē skatījušies Lembergam nav nekad. Tādā tiešā veidā. Zaļie zemnieki ir diezgan daudz arī diskutējuši, strīdējušies. Ja ir gadījies kādam argumentu trūkuma dēļ kapitulēt sarunās – tas ir viens stāsts. Bet nekad nav bijusi akla mutē skatīšanās. Varbūt kādam kaut kur tas ir bijis – cilvēkiem. Bet, kā partijai – nekad tas tā nav bijis. Vismaz man nē.

Interesanti, ka jums tā nav bijis, kaut gan citiem bija, piemēram, pat jāsadod pa purnu ģenerālprokuroram, kā Šlesers ar Lembergu priecājas.

Bet to es nekā nevaru komentēt, es Lemberga uzdevumā neesmu devis pa muguru ģenerālprokuroram vai kaut ko tamlīdzīgi.

Katram savs darbs?

Nu, protams. Man ar to nekāda sakara nav, ar tām sarunām. Viņi runā – ko es varu komentēt?

Ameriks runā par Askoldu Kļaviņu, kurš jūs savulaik uzaicināja stāties Zaļajā partijā, ka jāiedod nauda, un lai viņš skraida.

Tad ir jautājums, vai viņam iedeva naudu un vai viņš skraidīja.

Laikam jau skraidīja, jo tas bija jautājumā par Uralhim kālija mēsliem Kundziņsalā – vajadzēja nokārtot papīrus, un taču nokārtoja, kā zinām.

Jā, bet te ir tas jautājums – izskatās, ka varbūt viss sakrīt. Bet, zinot to, kā tas normāli dzīvē notiek – priekšnieks vienkārši pasaka, ka, re, kur, vajag šito sakārtot, un tu kārto, un nemaz nezini, ka, izrādās, citi par tevi runā un ka tu esi kaut kādā shēmā iekšā varbūt. Ļoti daudz tā ir dzīvē.

Jūsuprāt, Kļaviņam nedeva naudu, viņš skraidīja tāpat?

Es domāju, ka, ja priekšnieks viņam deva tādu uzdevumu, tad, protams, ka skraidīja tāpat, un dalīties tur vai dot Kļaviņam naudu es neredzu pat ne mazāko nepieciešamību.

Skraidīja par spīti savai zaļajai pārliecībai?

Tur ir pilnīgi savādāk. Ir noticis plašs ietekmes uz vidi novērtējums, kuru, tā teikt, vada, pārbauda pilnīgi citas institūcijas, kas ir Valsts vides dienests un Vides pārraudzības valsts birojs. Pilnīgi citas institūcijas, Kļaviņam ar to pilnīgi nekāda sakara nav, viņš ar Rīgu neko tur nevar izdarīt vai ietekmēt. Viņš var, nu, nezinu, izdomāt, kādā veidā likt sprunguļus, bet, ja visa dokumentācija ir kārtībā… Ja es pareizi atceros, ar minerālmēsliem ietekmes uz vidi novērtējumu taisīja attiecībā pret teritoriju. Izvērtējuma procedūru veica pilnīgi citi cilvēki un pierādīja ar zinātniskiem pētījumiem, kur tas notiks. Kļaviņam nebija ne mazākā varbūtība kaut ko tur ietekmēt. Tā ka es neredzu nekādu loģiku viņam maksāt.

Jūs droši vien zināt visu, kas ostā notiek. Vai Dūklavam izdevās pārdot savu zemes gabalu ostā, kas viņam tur esot bijis “zem svešām famīlijām”?

Nezinu. Es par tādu zemes gabalu nekad neesmu dzirdējis, kas Dūklavam būtu piederējis, un viņš man arī nekad neko par kaut kādu savu zemes gabalu nav ne stāstījis, ne prasījis, ne lūdzis. Tā ka – nezinu.

Jums nav lūdzis, bet jautājums bija – vai ir pārdevis?

Man pilnīgi nekad nav bijusi informācija, ka viņam vispār tur kaut kas ir. Es tam neticu.

Viņš pats teica Šleseram, ka ir.

Nu, varbūt. Bet to gadu laikā, domāju, tas būtu kaut kur izpeldējis, iespējams. Man ar Dūklavu ir labas attiecības, esam sadarbojušies ostā, kad visādas ārvalstu delegācijas brauc – tā kā uz Zemkopības ministriju, bet uz ostu mēs ļoti daudzas delegācijas vedam, nedēļā pat vairākas. Domāju, ja viņam kaut kas ļoti būtu bijis vajadzīgs, viņš man būtu arī palūdzis un paprasījis. Bet nekad nekas tāds nav bijis.

Vai Dūklavs būtu labs premjerministrs?

Man liekas, viens no nosacījumiem ir, ka viņam kaut nedaudz jāgrib – jebkuram, es ne par Dūklavu runāju, vispār. Par jebkuru amatu. Jāgrib kaut nedaudz, jo, savukārt, ja cilvēkam ārkārtīgi un ļoti gribās kādu amatu, tad viņš ir bīstams, es pieļauju. Tāpēc, ka viņš jau drīzāk redz kaut kādu personības kultu vai iespēju izrēķināties vai iedzīvoties – nu, viņam tāda alkatība, ka personīgais ir vairāk nekā tas, ko caur to amatu var izdarīt. Un Dūklavam nav ne viens, ne otrs. Vismaz es neesmu sajutis, ka viņš kaut nedaudz gribētu būt par premjerministru. Bet to mēs nevaram zināt, nevaram ielīst cilvēkā iekšā. Viņš varbūt skatās kā loģisks cilvēks, ka – es gribu, bet to nav jēgas man tagad visiem teikt, jo tie apstākļi un viss pārējais, ka varbūt tagad nevajag. Tā ka es nezinu, vai viņš grib, bet viņš nav izteicies, ka viņš kaut nedaudz grib.

Oligarhu sarunās par viņu gan sprieda kā par kandidātu.

Tas ir atkal tas stāsts, ka visi citi runā, un pēc tam jātaisnojas tam, kas nav bijis klāt.

Vai Dana Reizniece – Ozola grib kļūt par premjerministri?

Es nezinu, mums nav bijusi tāda runa šādā kontekstā, par darbu. Jāprasa viņai pašai drīzāk. Nu, ir, protams, tas teiciens – slikts ir tas karavīrs, kas negrib būt par ģenerāli. Jo ko tad tu ej politikā, par ministru, ja negribi. Tā var teikt. Bet ir arī tā, ka ir cilvēki, kas saprot, un ir, kas nesaprot. Nu, piemēram, es negribētu būt par veselības ministru, ja man prasa. (Smejas)

Par kādu ministru jūs gribētu būt?

Īstenībā man nav tā. Ja uzdod tieši tā jautājumu, es teiktu – ne par vienu. Kāpēc? Tā atbilde man ir līdzīga, kāpēc es neeju un nekandidēju uz Saeimu. Es esmu kandidējis kaut kad 2002. gadā. Kad izveidojās ZZS, es sarakstā biju, es teiktu, sporta pēc. Grūti pateikt, kāpēc. Nu, jā – vienā komandā, tad nu jauniešiem arī jāiesaistās politikā. Bet bez tādas absolūtas pārliecības, ka mani ievēlēs Saeimā un es būšu foršs Saeimas deputāts. Nē, man pat īsti negribas. Un, kāpēc negribas, ar to es tagad daļēji nonākšu pretrunā ar parlamentārā sekretāra amatu – man gribas ātrāku rezultātu. Es labāk kandidētu kādā pašvaldībā, jo tad es varu reāli izdarīt lietas, redzēt sava darba augļus.

Vai tāpēc tagad pašvaldību vēlēšanās gribējāt kandidēt Rīgā?

Jā. Man pat bija smaga programma uzrakstīta, to, starp citu, var izlasīt manā mājaslapā. Tas ir tāds mans redzējums par Rīgu, tā nebija programma, drīzāk tāda vīzija, kādu es gribētu redzēt Rīgu. Tas ir viens. Otrs – deputātam tomēr ir ļoti daudz dažādu ierobežojumu. Ne tik daudz juridiski – jo man kā parlamentārajam sekretāram tagad diezgan līdzīgi ierobežojumi no juridiskā viedokļa. Es jau neko citu nevaru darīt.

Esat teicis, ka varbūt prasīsiet pielaidi valsts noslēpumam.

Varbūt. Tas nav parlamentārajam sekretāram obligāti. Man ir jāsaprot, vai vajag lieku slogu – kārtot papīrus, rakstīt anketas, iet uz tām visām pārbaudēm -, ja to nevajag. Man pielaide ir bijusi kādas divas reizes – kad biju vides ministram padomnieks un laikam, kad biju premjera biroja vadītājs. Bet es par to sevišķi neuztraucos, jāuztraucas tam, kas nojauš vai patiešām kaut ko tādu ir darījis, kas būtu apdraudējums valsts noslēpumam.

Interesanti, ka visai zaļajai kustībai Latvijā pirmsākumos ir VDK aģents Arvīds Ulme.

Jā, ja tā ņem, tad, es domāju, pilna Rīga ar viņiem. Tikai jautājums, vai tas pierādās un kā tiek vai netiek izmantots.

Bet par to, kāpēc nekandidēju – man gribas vairāk izdarīt, nevis, ka – lūk, es tagad esmu deputāts! Priekš kam? Es labāk četras stundas dienā pavadu, domājot par Riteņbraucēju apvienību – pārnestā nozīmē -, un var redzēt, ka Rīgas ielās ir rezultāts, un kaut kādā šķībā veidā tiek būvēta velo infrastruktūra, un mēs varam mainīt kaut kādus normatīvos aktus un uztaisīt jaunu valsts standartu vai reālas lietas, kuras ir izdarītas. Par to man ir lielāks prieks nekā būt vienam no simta, kas nesa to baļķi.

Var darīt arī Saeimā, un no Saeimas var kļūt par ministru un darīt.

Var arī ne no Saeimas kļūt par ministru.

Varbūt labāk tomēr ievēlētam?

Es piekrītu. Bet, ja paskatāmies, cik daudz tauta arī pati ir klaigājusi, ka beidzot ministrus vajag profesionāļus, nevis ielikteņus no politiskām partijām, tad taisnības, vienas patiesības šajā jomā nav. Līdzīgi kā tautas vēlēts prezidents vai tāds, kā šobrīd ir.

Ar Saskaņu un prezidentu

Jūs labi pazīstat Raimondu Vējoni. Kāpēc viņš tik krasi mainījis savu viedokli par tautas vēlētu prezidentu?

Nezinu, īstenībā nezinu. Es neesmu ar viņu par šo jautājumu tagad diskutējis, lai dabūtu patiesos argumentus, ka zinātu – tas bija tāpēc, ka… Nezinu.

Vai jums ir kāda versija, ņemot vērā, ka Zaļajai partijai ir pretēja nostāja un prezidentam pašam arī vēl nesen bija?

Nav, nav versiju. Jāsatiek un jāpaprasa – lūk, mana atbilde. Nezinu, man tas tiešām nav skaidrs. Jo mana pārliecība joprojām ir, ka nevajag, un argumentu ir diezgan daudz. Viens no tiem ir dēļ mana jaunā amata. No šīs nozares viedokļa skatoties – jāsaprot, ar ko mums ir jārēķinās, kāds ir vispār politiskais sadalījums, un, ja runājam par vēlētāju ietekmēšanu vai maldināšanu, tad es gribētu teikt, ka nopirkt vienu ir vieglāk nekā simtu. Ja mēs runātu, par, nezinu, Šveici vai šāda veida demokrātijas valstīm ar ģeopolitisko atrašanās vietu un visu pārējo, tas būtu viens stāsts. Otrs ir mūsu stāsts. Es domāju, ka pilnīgi jebkurš Latvijas iedzīvotājs ar labu naudu un tā rezultātā ar ļoti profesionālu kampaņu var kļūt par Valsts prezidentu, ja ir tautas vēlēts prezidents. Jebkurš. Ja vajag.

Vai Lembergs būtu labs tautas vēlēts prezidents?

(Smejas) Es domāju, ka… Ja no šī viedokļa skatās, tad varbūtība, ka viņu varētu ievēlēt, pastāv. Ja mēs skatāmies tā pragmatiski, tad kas ir vajadzīgs, lai tauta ievēlētu tautas vēlētu prezidentu? Principā mūsu raibajā sabiedrībā – pēc nacionālās piederības, kas zināmā mērā atrodama arī politiskajā struktūrā, kad krievvalodīgie vairāk balso par Saskaņu, un ir bioloģiskā daudzveidība latviskā vēlētājā, – Lembergs ir viens no tiem, kurš varētu dabūt vislielāko visu tautību vēlētāju atbalstu. Viņam ir lielākas iespējas nekā jebkuram īstenam nacionālistam vai jebkuram īstenam, tīram krievam. Tad pastāv iespēja, ka tas tā varētu arī notikt. Bet es tam īsti neticu. Tāpēc, ka katram amatam piemeklējam gan valstiski, gan juridiski, gan cilvēciski kritērijus.

Nu, piemēram, ir pilnīgi viens Ingmars Līdaka kā Rīgas mēra amata kandidāts, un pilnīgi cits – kas kandidē Saeimā. Cilvēki Rīgā viņu nesaskata, bet Saeimā – jā, jā, jā, tā ir viņa vieta! Un līdzīgi ir par prezidentu un par jebkuru citu amatu. Ja būtu tautas vēlēts ģenerālprokurors? Mēs jau justu, kurš tiktu, kurš netiktu, vai ne?

Kurš tad?

Es domāju, kāds īstenais patiesības paudējs, kuram nebūtu nekad neviena administratīvā pārkāpuma dzīvē bijis, kur nu vēl kriminālā. Vai aizdomās turamība, vai tamlīdzīgi.

Tagad mēs runājam par kaut kādu amatu, kuram pat nav kritēriji uzrakstīti – ja runājam par tautas vēlētu prezidentu. Bet manas sajūtas ir, ka tas neiet cauri. Es esmu piedalījies vairāku prezidentu, tā teikt, iespējamās nominācijas sarunās. Stāsts ir par to, ka kaut kur tam prezidenta kandidātam ir jārodas, un kāds jau Saeimā viņu izvirza. Nu, kas tad tā par partiju, kurai nav sava prezidenta kandidāta? Un tad, protams, cilvēki nāk kopā, sēž un domā – ko darām? Jo reāli viņu vajag, Saeimā viņš ir jāvirza. Viens piemērs ir kaut vai Zatlera gadījumā – nu, es arī tajās sarunās biju klāt, kurās “Zoodārza sarunas” ir tikai viens piemērs, jo tās sarunas ir bijušas desmitiem dažādos līmeņos, kuluāros, vai arī tā, ka cilvēks no ielas, no tautas piezvana, saka – klausies, a kāpēc šito nevarētu? Tās sarunas jau ir visur, visos līmeņos, un tas pat ir labi, ka sabiedrībā ir aktīvi cilvēki, nevis tikai guļ un gaida.

Es pats esmu rakstījis kritērijus, pēc kādiem jāatrod prezidents. Man viņi gan nav saglabājušies, es neturu, vienkārši metu ārā papīrus, man viņu nav, nekrāju makulatūru. Tur bija kādi padsmit kritēriji kandidātam, piemēram, valodu zināšana, zināšanas par valsts pārvaldi, un vēlamības izteiksmē – būtu bijis labi, ja viņš būtu stāvējis klāt Latvijas neatkarības centieniem. Tāpēc, ka tas zināmā mērā apliecina, ka tajā laikmetā, kad varēja pārliekties uz vienu un uz otru pusi, viņš tomēr nostājās tajā pusē. Lai nu kāds es – es par brīvu Latviju! Tomēr patriotiski un valstiski noskaņots. Tas neko negarantē, bet labi, ja tāds kritērijs ir.

Rīdzenes sarunās piedalījās ne jau cilvēki no ielas, un viņiem viens kritērijs bija, ka vajag savu prezidentu, jo viņš nosauc premjerministru.

Bet arī loģiski! Jautājums tāds – vai tas ir neloģisks arguments? Tā Satversmē pat ir rakstīts, izrādās.

Runājāt par ģeopolitisko situāciju, taču vienā ziņā jūsu nostāja atbilst tam, ko Lembergs ar biznesa partneriem tolaik runāja Rīdzenē par Saskaņu valdībā, un ka no ZZS saraksta jāmet ārā visi, kuri varētu būt pret to. Tagad pirms pašvaldību vēlēšanām jūs bijāt vienīgais no tā dēvētajām latviskajām partijām, kas pieļāva sadarbību ar Saskaņu un Ušakovu Rīgas domē.

Jā, un arguments ir tāds – nevis veidot koalīciju, bet sadarboties. Un tieši tāds man tika uzstādīts jautājums – vai varētu sadarboties, nevis, vai būtu gatavi iet koalīcijā. Tās ir pilnīgi divas dažādas lietas. Es neuzskatu, ka tramvajam ir politiska piederība. Es neuzskatu, ka skolām ir kaut kāds partejiskums. Es neuzskatu, ka riteņbraukšana ir Silenieks. Ir jāsaprot, ka pašvaldība ir pārsvarā saimnieciska struktūra. Ir arī politika, bet tā politika īstenojas reālā saimnieciskā rezultātā. Un 99,99% jautājumu, kurus Rīgas dome lemj, ir saimnieciski – asfaltēt, neasfaltēt, būvēt, nebūvēt. Un, protams, tā politika ir, kādā veidā būvēt. Ja es saku, ka Rīgas pašvaldībai jāpāriet uz elektro un velo transportu, kas ir zaļā filozofija un politika, un tagad Saskaņa par to nobalso – nu, tad jau mēs esam sadarbojušies! Ostas valdē strādājot, es deviņus gadus sēdēju kopā ar Saskaņu, Nacionālo apvienību – tur sēdēja visi un reāli sadarbojās katru dienu.

ZZS ar Saskaņu sadarbojas arī daudz nopietnākā līmenī. Piemēram, Jūrmalā esat izveidojuši koalīciju. Vai tas ir normāli?

Nav normāli. Manā izpratnē tas nav normāli. Tas nav pareizi. Un par Jūrmalu kā tādu es jau savu viedokli esmu daudzkārt paudis. Un mans viedoklis, kas ir jādara ar Truksni, bija – Zaļās partijas valde toreiz arī lēma [izslēgt Truksni no partijas], bet dome atcēla šo valdes lēmumu. Un pret Truksni kā mēru es iebildu arī pirms četriem gadiem. Mani siet kopā ar Jūrmalu nav nekāda iemesla.

Ko Zaļā partija darīs ar Truksni pēc milzīgā atkritumu ugunsgrēka Jūrmalā?

Es uzskatu, ka esmu diezgan pragmatisks cilvēks, un nemīlu taisīt histērijas. Ekonomikas policija un pārējie visi vērtē, tūlīt parādīsies vainīgais, un tad arī sapratīsim. Jo var visus tūlīt izmest ārā, un pēc gada būs tiesa, un visi būs atpakaļ. Kaut kā jāsaprot, ka mēs esam nepilni divi miljoni, un cik no tiem diviem miljoniem ir tie, kas vispār ir gatavi un grib kaut ko darīt, lai kaut kas valstī mainītos? Un, ja mēs apsitam pat tos, kas kaut ko dara….

Tādus kā Truksnis?

Jebkuru, es globāli runāju.

Bet es konkrēti – vai, jūsuprāt, Truksnis varēja nezināt, ka viņa pašvaldības teritorijā ir tāda atkritumu izgāztuve?

Jā, mierīgi. Šaubos, vai Rīgas mērs zina par visām atkritumu izgāztuvēm un visu pārējo, kas notiek Rīgā.

Rīgas mēram varbūt arī neinteresē, nav jau nekāds zaļais.

Es nezinu, vai visi mēri zina, kas katrā teritorijā, katrā noliktavā dziļumā atrodas. Viņš jau neiet un nerausta katru durvju kliņķi. Tāpēc – lai izmeklē, tad sapratīsim. Tagad vienkārši pateikt – re, kur vainīgais, ķeriet zagli! – nu, tas ir stulbi un neprofesionāli. Varbūt Valsts vides dienests vainīgs?

Vai VVD arī varēja nezināt par šādu izgāztuvi?

Jā, varēja nezināt. Bet, cik es zinu, iedzīvotāji bija ziņojuši, bija sūdzējušies, un bija tam uzņēmumam pateikts datums, līdz kuram ir jāizvācas. Principā problēma bija zināma, bija pieņemts arī risinājums, un gaidīja to dienu, kad izvedīs un viss būs kārtībā. Vismaz man ir sajūta – ja uzņēmumam nav līdzekļu, lai tagad to sakoptu, vai tam bija līdzekļi, lai to aizvestu? Tad šis ugunsgrēks ir tāds labs risinājums, lai tiktu vaļā no problēmas. Bet mēs redzēsim.

Ko mēs redzēsim – ka ar to visu vēl nopelnīs, kā pieņemts teikt, “ar Šķēli saistīts uzņēmums”?

Atradīsim, pirmkārt, vainīgo, bet tas jau neko nemainīs uzreiz. Vainīgais būs, viņu ieliks kaut vai cietumā. Vai tāpēc mainīsies sistēma valstī, un vairs nekad tā nevarēs notikt? Taču nē! Drīzāk jāizdara secinājumi, kāpēc tā ir noticis, kāpēc vispār ir šī problēma, kāpēc ir interese kādam vest no ārzemēm.

Daudzas pasaules valstis pērk atkritumus – tas ir bizness. Juridiski nevar citā valstī noglabāt, kā vien pārstrādāšanai. Atkritumi ir izejviela. Ja mēs Latvijā par brīvu varam dabūt resursus un spējam radīt kaut kādu produktu – tas taču ir forši! Bet te ir tas stāsts – jāsaprot, vai šajā ganījumā Latvija bija kā masu izgāztuve vai kā pārstrādātāja.

Militārā autorūpniecība Liepājā

Varbūt arī Aizsardzības ministra tagad “zaļajiem zemniekiem” kļuvusi tik svarīga tāpēc, ka tur ienāk milzu resursi? Piemēram, gaidāms lielākais iepirkums Latvijas armijas vēsturē – drīz notiks konkurss par smago bruņumašīnu iegādi 200 miljonu vērtībā. Vai jūsu pārcelšanās uz turieni nav saistīta ar šādu interesi par resursiem?

Parlamentārā sekretāra funkcijās tas absolūti nekā neietilpst. Jo to izvērtējumu taisa profesionāļi, un parlamentārais sekretārs tam visam nekur nestāv klāt. Tāda līmeņa iepirkumiem stāv klāt visas ieinteresētās puses, un tas nav tik vienkārši, ka tagad kādam ienāk prātā.

Bet kā izskatās tas, ka ministrs pēkšņi pārtrauca sarunas ar Humvee automašīnu ražotāju amerikāņu koncernu AM General, un uzreiz kaut ko ražot pieteicās Liepājas mērs Sesks, varbūt kopā ar kādu Dienvidāfrikas uzņēmumu? 

Tās visas ir spekulācijas. Esmu dzirdējis visādus stāstus.

Nav spekulācijas – Sesks ir pateicis, ka izskatot iespēju veidot šādu ražotni kādā no industriālajiem parkiem.

Ļoti labi – lai piedalās!

Kā piedalās? Vai Liepājā pēkšņi var ražot armijas automašīnas?

Ja ir konkurss, lai piedalās visi, kas grib, kas spēj. Profesionāļi izvērtēs un sapratīs. Jo mana pārliecība, kas saskan pilnībā arī ar aizsardzības ministrijas pārliecību, ko gan iepriekšējais, gan arī šis ministrs ir virzījis, un ir izstrādāta arī koncepcija, un mums pat Latvijā ir izveidota militārās industrijas asociācija [Drošības un aizsardzības industriju federācija] – kā nu to pareizi sauc? – Egle kuru vada.  Pat tāda ir izveidota. Jo tajā brīdī, kad mums jābrauc uz Afganistānu, un nāk pieprasījums, ko es caur ostu zinu – vai tad jūs tiešām nevarat kaut ko Latvijā ražot un sūtīt kaut vai kaut kādas koka paneļu mājas? Vai vienalga kaut ko – ja piedalāmies, tas taču ir forši!

Tas princips, par ko esmu pārliecināts un kas arvien vairāk ir jāiedibina – naudai ir jāpaliek Latvijā! Bet pie nosacījuma, ka mēs dabūjam to, ko gribam. Nevis pašmērķis – pirmajā vietā ir naudai jāpaliek Latvijā. Pirmajā vietā ir jābūt, ka karavīriem ir jābūt atbilstošākajam, labākajam ekipējumam un inventāram, un visam, ko vajag. Un sekundārais ir – naudai ir jāpaliek Latvijā. Nevis otrādi – ietirgojam mēslu, ka tikai ražots Latvijā.

Šajā gadījumā ir runa par pazīstamu firmu, kas ražo auto ASV armijas vajadzībām, un kādu Dienvidāfrikas firmu, kas kaut ko varbūt ražošot Liepājā…

Bet lai piedalās! Lai piedalās, un tad mēs redzēsim. Visi – lai brauc arī no Ziemeļķīnas un no visurienes. Pilnīgi vienalga – lai visi piedalās.

Vai politiski ir vienalga, vai NATO valsts iepērk automašīnas no Ķīnas vai…

Vai no NATO valsts Latvijas.

Vai NATO valstī Latvijā ir attīstīta autoindustrija?

Es saku – lai piedalās visi, un, jo vairāk, jo labāk. Lielu daļu uzreiz atsijās, es domāju, ja tie būs nejēdzīgi, neloģiski piedāvājumi. Es detaļās par to nezinu, vismaz par šo Seska stāstu pirmo reizi dzirdu, tāpēc nevaru neko komentēt. Bet principā visas pasaules valstis, cik es vismaz zinu, mēģina spiest uz to, ka nacionāliem uzņēmējiem arī ir jābūt kaut kādai dalībai, iesaistei.

Tam var piekrist, tomēr ražot koka paneļus nav gluži tas pats, kas rožot bruņumašīnas.

Jā, bet jautājums ir, vai ražot, vai kaut kādu servisu nodrošināt, kuru, es pieļauju, varam pavilkt. Un tas pats attiecas uz jebko. Ja serviss nav Latvijā, bet, pieņemsim, Lietuvā, tas ir tas pats, kas runāt par Latvijas enerģētisko neatkarību, kad Lietuvā ražo mums enerģiju. Nu, tad lai arī viņu policija mūs apsargā un armija. Pārnestā nozīmē. Es domāju, ka ir svarīgi, lai daudz kas notiek Latvijā – tā mēs spējam nodrošināt to drošību, visās tautsaimniecības jomās stabilitāti. Nevis, ka viss ir ārpakalpojumi. Es neuzskatu, ka tas ir pareizi, ka degvielas rezerves, piemēram, ir Somijā. Nu, tas ir stulbi! Tur ir loģiski argumenti, kāpēc tas tā ir, bet tas nav pareizi no drošības viedokļa.

Māris redz laukumu

Vai valdība nostrādās līdz Saeimas vēlēšanām?

Es domāju, ka jā. Kaut gan no Vienotības viedokļa tai nevajadzētu nostrādāt.

Kāpēc? Kurš no Vienotības tad uzņemtos to vadīt?

Tas ir tad nākamais stāsts, nākamai punkts šajā jautājumā. Bet no lielās bildes, ja skatās, būtu pareizi, ja Vienotība gāž šo valdību trīs mēnešus pirms vēlēšanām, jo šitie nejēgas visu salaidušu dillēs, un mēs nākam un darām. Lai cilvēks nav spējīgs apjaust to trīs mēnešu laikā, ka arī viņi nevelk. Tas būtu tas viens stāsts. Protams, uzreiz nākamais jautājums – a kurš Vienotībā? Un tad, ja tā ir Solvita Āboltiņa… Nu, jā… (Smejas)

Kas būtu valdības gāšanas iemesls vai iegansts – Danas reforma?

Jā. Un veselība. Viss ir slikti! Atrast argumentus ir ļoti viegli. Jebkurai valdībai, jebkurai.

Bet vai par veselības ministri Čakšu tautā nav priekšstats, ka mēģina kaut ko izdarīt?

Nav. Reitingos arī viņa nerādās labi.

Kurš rādās labi reitingos?

Bergmanis. Drošība. Bet par veselību priekšstats – es varbūt nesajēdzu, kas tur ir, bet labi tur nav. Tad drīzāk ir par Gerhardu, kur neko nevar pateikt – ne jā, ne nē. Nu, kā tu kaut ko sliktu pateiksi par nepazīstamu cilvēku?

Kā var būt nepazīstams politiķis, kurš jau desmit gadus dažādos ministru amatos?

Bet viņš nav neko sačakarējis. Nu, es kā tauta tagad saku. Neesmu dzirdējis ne par vienu piketu viņa nozarēs, neko sliktu – laikam jau labs! Kā es viņu lamāšu, ja nepazīstu?

Par kuriem vēl ministriem tautā labs priekšstats?

Tautā ir zināmā mērā labs priekšstats par Reiznieci no tā viedokļa, ka viņa ir enerģiska, aktīva, un viņa noteikti nav stulba, jo ir šahiste. Nu, tas ir priekšstats – es viņai ticu, jo viņa nevar būt stulba, nesaprotu, par ko tu runā – tie cipari ir tik sarežģīti, es neko nesaprotu.

Nu, ja ejam cauri visiem, tad vēl ārlietu ministri pārsvarā arī vienmēr ir pozitīvi. Bet ar Rinkēviču ir tā, ka viņš, atšķirībā no citiem ministriem, ir dikti pozicionējies. Pirmkārt, Krievijas sakarā, un tas, protams, lielai daļai krievvalodīgo nepatīk. Ja Danas gadījumā nav atšķirības par viņas uzskatiem, vai uzņēmējs ir latvietis vai krievs, tad šajā gadījumā ir. Un otrs – tranzīta nozare. Tur ir absolūti “nē”. Ja lielākais darba devējs valstī ir dzelzceļš – kā nozare, ar visiem meitas uzņēmumiem, ostām un visu – , tad tie visi ir pret Rinkēviču. Bet nenoliedzami viņš kā ministrs ir profesionāls. Protams, ko nozīmē profesionāls, ja var sačakarēt attiecības ar Krieviju. Bet nevar teikt, ka viņš nesaprot, nevar teikt, ka nezina, nevar teikt, ka slikti uzstājas, ka ir kaut ko attiecībās ar Rietumiem salaidis dēlī.

Nu, tā mēs varam iziet cauri visiem. Kultūras ministre, es domāju, ir cienījama. Bet šajā valdībā ministrus tiešām nedzird. Bet, ja skatāmies vēsturiski, tie, kurus nedzird, visilgāk arī noturas.

Kā jums šķiet, kas finanšu ministri dzina nākt ar tā dēvēto reformu, kurā pat bāzes skaitļi neiet kopā?

Nezinu. Nezinu. Nav atbildes, tiešām.

Kas viņai taisa pīāru?

[Arno] Pjatkins vairāk tur ir klāt.

Viņš jau ir padomnieks, nevis sabiedrisko attiecību firma. Vai [Kaspars] Rolšteins tur ir?

Nezinu, nav atbildes, tiešām. (Smejas) Ir tā, ka “zaļajos zemniekos” tomēr katrs par sevi domā šajā kontekstā. Nav tā, ka mums būtu viena firma uz visu zēzēesu, jo ministriem vismaz mēs, Zaļajā partijā, ļaujam ļoti lielu izvēles brīvību savas komandas komplektācijā un visā pārējā. Jo viņš ir tas, kurš nes atbildību. Ja mēs tam ministram apliekam apkārt savus čomus vai savus cilvēkus, un viņš nevar pastrādāt, tad no tā neiegūst neviens. Viņam ir jāuztaisa sava komanda, un tad nesaki, ka nevari strādāt. Tāpēc mēs nezinām, pēc kādiem kritērijiem Dana vai kāds cits ministrs izvēlas tos, kādi viņiem ir.

Teicāt, ka neesat lasījis oligarhu sarunas. Bet vai esat redzējis Lemberga tā dēvēto preses konferenci par Danas reformu?

Nē. Es dzirdējis esmu, bet pats neredzēju.

Krievisku lamuvārdu tur nebija, bet…

Preses konferencē jau nevar.

Varbūt nevar, bet viņš lamājās tik un tā par nejēgām, kuru vietā zirgs domāšot, kad paši drīz vairs nebūšot pie varas.

To es dzirdēju kā citātu – jā, jā!

Pat Lembergs ir sašutis par savu Danu. Kāpēc premjerministrs tik un tā uzstāj, ka “jāvirzās uz priekšu”?

Nu, Kučinskis, man liekas, ir ļoti labs vidutājs.

Matracis? Spilvens?

Nē, spilvens vai matracis ir, lai nokristu. Bet viņš tomēr velk uz priekšu. Es domāju, ka pret tik dažādiem skaļiem viedokļu paudējiem viņš ir labs, jo tā vēsu prātu – neapvainojas, pat nenosarkst, nenosvīst – pīpējot, tā teikt, lēnā garā, nesatricināms. Jo cilvēcīgi ir jāsaprot, ka premjeram slodze ir milzīga, informācijas apjoms ir milzīgs, dziļumam arī jābūt lielam, jo tu neesi spējīgs apjēgt un komentēt, ja nesajēdz.

Viņam tā ir gadījies, ja pieminam Kučinska dīvainos paziņojumus pērn augustā par Koļegovas brāļa it kā aizturēšanu.

Šajā gadījumā premjers tika maldināts, jā. Un to viņš arī atzīst. Par ātru noreaģēja.

Kurš tad viņu maldināja? Dana?

Es neatceros, kā tur toreiz bija. Nu, varbūt, jā.

Pērn decembrī valdība avārijas kārtā glāba pašas tikai nupat pieņemto budžetu, kad atklājās absurds ar sociālajām iemaksām un mikrouzņēmuma nodokli, tagad izgāzīsies arī nodokļu reforma, vismaz tās mērķi acīmredzami nebūs sasniegti. Cik ilgi Kučinskis būs spilvens, kas amortizēs finanšu ministres katastrofālās iniciatīvas?

Kučinskis izskatās, ka ir mieramika, bet nav viņš tāds. Viņš ļoti labi saprot, un viņam nenotrīc roka, kad vajag izvilkt koltu. Bet tūlīt jau budžets nāk virsū, jāstrādā, nevar tā, ka pēc tam domāsim, meklēsim. Viņš ir diezgan labs spēlētājs, saprot, kas notiek vienā gadījumā, kas otrā. Tādā ziņā man sirds ir mierīga. Viņam ir daudz vairāk iekšā, nekā mēs redzam. Māris ļoti labi tver laukumu.

Latvijas siers miskastē

Savā mājaslapā jūs rakstāt par vidi: “Smirdīgi atkritumu kalni, kuriem tekot cauri, lietus ūdens iesūcas gruntsūdeņos, ko mēs dzeram.” Vai to pašu varētu teikt arī par Latvijas politisko vidi?

Mierīgi. Jā, tas tā ir. Tas nav zaļi. (Smejas)

Bet pats arī esat tajā vidē. Tātad – atkritumos?

Jā. Šis jautājums šajā atkritumu kontekstā, bet idejiski, ir taču visur klāt – nu, kā tagad ir jautājums par [oligarhu] sarunām par mani.

Man dzīvē bija izvēle. Deviņdesmito gadu vidū kā tāds zaļais gurķis iesaistījos Zaļajā partijā pēc pārliecības. Un es nekad nemainīšu Zaļo partiju pret citu. Varbūt ir jāuztaisa cita Zaļā partija – tas ir cits jautājums. Un tas, kas notiek visapkārt, nenozīmē, ka esmu apmierināts un tam piekrītu, bet ir apmēram tā – kaimiņus jau neizvēlas, jāsadzīvo ar tiem, kuri ir. Jo pretējā gadījumā – kāds man ir variants? Variants ir teikt – nu, te ir par daudz atkritumu, un es tinos projām, eju mājās gulēt un nodarbojos tikai ar riteņbraukšanu, piemēram. Tā var darīt.

Bet tie, kas nāks manā vietā, vienalga tajā atkritumu kaudzē strādās. Nu, tas it tā kā apsūdzētais un advokāts – advokāts vispār tikai ar neliešiem tiekas. Te ir līdzīgs mans stāsts –  pat ļoti daudzos jautājumos, kas publiski izskanējuši un vēl vairāk, kas nav izskanējuši, man ir bijis pilnīgi cits un atšķirīgs viedoklis no “zaļajiem zemniekiem”. Bet ne jau es uzreiz skrienu iemest tviterī, ka es balsoju citādi vai runājām, jo ne jau viss iet uz balsošanu. Par to vienkārši nerunā, tāpēc liekas, ka viņi tur visi vienādi.

Nu, kaut vai tas stāsts, kur mēs ar Lembergu sakasījāmies, kad Vējonis ar Lembergu sakasījās par NATO čurātājiem Ventspilī. Tā ir viena lieta, kas izskanēja skaļi, un es pateicos viņam par man veltīto preses konferenci. Tas bija brīdis, kad notika stāsts par prezidenta kandidātu izvēli, un es radio pateicu, ka varētu būt Vējonis. Nu, protams, Lembergam to tikai vajadzēja dzirdēt – uzsprāga un taisīja preses konferenci, kas patiesībā ir Silenieks.

Vai tātad uzskatāt, ka visa politiskā vide ir liela miskaste, jūs esat tajā iekšā, taču vienīgais, ko varat darīt, ir paust reizēm atšķirīgu viedokli?

Nē, es jau arī daru. Atšķirīga viedokļa paušana tikai liecina, ka tajā miskastē tie atkritumi ir dažādi. Vieni ir toksiski, citi nav. Ir bīstamie, un ir atkritumi, kuri ir kā resurss. Kaut vai kā Jūrmalas atkritumi, kurus varētu pārstrādāt gumijas čībās varbūt, es nezinu.

Kuros atkritumos ieskaitāt sevi?

Es ieskaitu sevi atkritumos, kurus vēl var izmantot kā resursu. Tāpēc, ka man vēl ir, tā teikt, sapnis par valsti, idejas, pārliecība. Tas nozīmē, ka tas ir atkritums, kuru sadedzinot, var iegūt siltumu un enerģiju. Bet ir atkritumi, kuri vienkārši jānoglabā dziļi mucās Gardenē. Un tad nākamās paaudzes, iespējams, būs pietiekami gudras un izsdomās, ko ar tiem darīt, līdzīgi kā ar kodolatkritumiem – šobrīd nav normāla veida, kā tos pārstrādāt, tāpēc tos norok šahtās un gaidīs, kad izdomāsim, ko ar tiem darīt.

Un kuros atkritumos ir Lembergs, ja sākam tā šķirot?

Es par citiem neteikšu. Cilvēki, pat ja viņus ievietotu tajos pašos atkritumos, kur es esmu, vienalga var apvainoties un nesaprast šo pārnesto nozīmi. (Smejas) Negribu uz provokācijām vilkt.

Bet to atkritumu vidi – nu, mēs jau esam viņu radījuši. Visi, visi, visi mēs – gan politiķi, gan vēlētāji. Visi. Nu, nav viens vainīgais. Viens otru baro. Baktērijas arī ir vajadzīgas, lai vairotos. Un ir baktērijas, kuras ir sieram, un baktērijas, kuras ir sifilisam.

Vai Latvija, jūsuprāt, ir siers vai sifiliss?

Drīzāk Latvijas siers. Jo sieri arī mēdz būt dažādi. Mums nav Jāņu siers, ir Latvijas siers.