“Latvijas valsts ir stipra”

Sabiedrība var būt droša, ka tuvākajā nākotnē uz Latvijas zemes nebūs militāru konfliktu, saka jaunais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš.

Saeima 22. decembrī apstiprināja ģenerāli Leonīdu Kalniņu Nacionālo bruņoto spēku komandiera amatā pēc tam, kad daudziem negaidīti par savu aiziešanu no amata bija paziņojis Raimonds Graube, kas bija vadījis NBS desmit gadus. Kalniņš sola turpināt līdz šim darīto bruņoto spēku attīstībai, bet par savu prioritāti nosaucis plašāku sabiedrības iesaistīšanu valsts aizsardzības sistēmā. Krievijas agresivitātes līmenis neesot sasniedzis kritisko robežu, kad būtu iespējams tiešs militārs uzbrukums, taču lielākais apdraudējums Latvijas valstij būtu tautas gara spēka zaudēšana un nevēlēšanās aizstāvēt savu valsti, uzskata ģenerālis.

Saeima atbrīvojusi ģenerāli Raimondu Graubi no amata un apstiprinājusi tajā jūs, taču Graube joprojām ir komandieris. Vai mums līdz 27. janvārim ir divi bruņoto spēku komandieri vai nav neviena? 

Tā ir normāla situācija bruņotajos spēkos un aizsardzības sistēmā. Persona stājas pie amata izpildes, kad to noteicis likumdevējs vai arī ir izdota aizsardzības ministra vai NBS komandiera speciāla pavēle. Es savu amata izpildi sākšu 27. janvārī, līdz tam esmu Apvienotā štāba priekšnieks. Nekādas divvadības nav.

Pašlaik ir barikāžu atceres laiks. Ko mums vajadzētu mācīties vai neaizmirst par to laiku 1991. gadā? 

Es teiktu — neaizmirst. Jo, ko mācīties — to jau esam ielikuši savā apziņā, es pat teiktu — latviešu garīgajā spējā. Neaizmirst vajag to, kā aizsargāt savu ideju. Ideja par valsti un neatkarību radās daudz agrāk par 1991. gadu, un barikādes bija šīs idejas aizsargāšanas spējas parādīšana. Ka tauta, saliedējoties, var ar plikām rokām nostāties un parādīt spēju realizēt šo ideju.

Jūs 1990. gadā bijāt atgriezies no Harkovas militārās akadēmijas. Kādas jums pašam ir atmiņas par to laiku?

Es biju Latvijā, karaspēka daļa atradās Latvijā, bet civilajā dzīvē atgriezos 1991. gada beigās, barikādes jau bija beigušās. Tas bija laiks, kad, es teiktu, katram iedzīvotājam bija jāpieņem lēmums, ko darīt. Situācija bija milzīgi sarežģīta un arī ļoti bīstama. Un bija dažādi cilvēki — vieni devās stāvēt uz barikādēm, brauca uz Rīgu, citi mazliet nogaidoši atradās savās vietās un skatījās, kā notiks tālākā situācija. Es noteikti negribētu, lai nākošajā tādā krīzē diezgan liels procents būtu to, kas nogaidītu un skatītos, kā tas beigsies. Gribētu, lai daudz vairāk būtu to, kuri izlemtu aizstāvēt valsti, kuru esam uzsākuši būvēt iepriekšējā gadsimtā un kuru tagad esam atjaunojuši.

Kurā kategorijā bijāt jūs — pie nogaidošajiem vai izlēmīgajiem? 

Es vienkārši atvaļinājos no dienesta tad, kad barikādes jau bija beigušās, neesmu barikāžu dalībnieks.

Jūs bijāt zvērējis uzticību PSRS un tās bruņotajiem spēkiem, un jums bija jāizšķiras, kurā pusē nostāties. Vai tas bija sarežģīti? 

Absolūti ne! Ļoti daudzi latvieši bija spiesti atrasties tajā okupācijas situācijā, bet īstenībā mēs iekšēji piederējām latviešu kultūrai, atcerējāmies, kur esam karojuši un izcīnījuši neatkarību. Man arī ģimenē par to runāja, kaut gan mans tēvs mani aizsūtīja iegūt militārās zināšanas.

Kaut gan pats bija leģionā un pēc tam izsūtīts… 

Pats būdams izsūtītais un pirms tam leģionārs, instruktors 19. divīzijā. Tēvs īpaši nerunāja par neatkarīgās Latvijas laiku, domāju, sargāja, lai nenokļūstu kādās nepatikšanās. Bet, atrodoties latviskas kultūras atmosfērā, kāda valdīja manā ģimenē, patiesībā nekādu citādu lēmumu nevarēju pieņemt, kā vien pārtraukt dienestu padomju armijā. Tā arī izdarīju. Mans lēmums brieda jau daudz agrāk, kad vēl mācījos Harkovas kara inženieru akadēmijā un pirms tam dienēju Vidusāzijā. Tikko Augstākā Padome [1991. gada augustā] bija pasludinājusi neatkarības atjaunošanu, uzrakstīju ziņojumu vadībai par vēlmi atvaļināties no militārā dienesta, tad bija tas process, un 1991. gada 30. decembrī tiku atvaļināts no dienesta PSRS bruņotajos spēkos.

Ko jūs atbildētu tiem, kuri komentāros par jūsu apstiprināšanu teica — “padomju militārists, propagandas sačakarētas smadzenes”? 

Es viņiem piedāvāju skatīties uz maniem darbiem. Esmu bruņotajos spēkos no 1997. gada, esmu sācis kā zemessargs, vecākais zemessargs, un tikai pēc vairākiem gadiem esmu atjaunots pakāpē, pabeidzis arī Rietumu militārās skolas. Esmu pierādījis sevi darbos, dienot dažādos spēku veidos, konkrēti — Zemessardzē, un man nav ne par vienu savu lēmumu vai savu dienu jākaunas.

Vai krievu militāristu mentalitātes pazīšana palīdz labāk saprast, ko viņi plāno? 

Man tā pieredze palīdz, teikšu atklāti. Esmu spējīgs veikt diezgan padziļinātu analīzi, ņemot vērā tās militārās zināšanas, ko esmu ieguvis padomju karaskolās, un saliekot kopā ar tām zināšanām, kuras man ir tagad. Tie karavīri, ar kuriem kopā sešpadsmit gadus dienēju padomju armijā, noteikti vairs nedien, bet tā mentalitāte un militārā kultūra ir saglabājusies, un man ir diezgan skaidrs spriedums, es diezgan labi varu analizēt un saprast, kādā veidā viņi varētu plānot operācijas. Tas man palīdz, un arī valodas zināšanas. Lai mēs būtu efektīvi, perspektīvi un varētu labi izpildīt savus uzdevumus, mums ir jāmācās viss, kas ir apkārt, arī varbūtējais pretinieks.

Un kādi ir jūsu secinājumi — vai viņi grib un gatavojas karot? 

Nevienu varbūtējo pretinieku nekad nevajag novērtēt par zemu. Neesmu pēdējā laikā ticies ar viņu militārajiem pārstāvjiem, un, domāju, pat tiekoties, viņi ļoti diplomātiski izvairītos. Bet, ja kopumā analizējam — lai cilvēks uzsāktu kara darbību, viņam ir jānonāk līdz īpašam psiholoģiskam stāvoklim. Ne tikai individuāli — ka varētu viņu piespiest pavēles kārtībā —, bet arī sistemātiski. Pašlaik šāda Rubikona robežlīkne nav sasniegta, lai mums vajadzētu krist panikā un uztraukties. Bet, no otras puses, mums nav tiesību mierīgi neko nedarīt Latvijas bruņotajos spēkos, aizsardzības sistēmā, lai nenodrošinātu spēju jebkurā brīdī aizsargāt Latvijas valsti.

Kritiskā robeža neesot sasniegta, bet, kā pats arī esat teicis, Krievijas agresīvās propagandas līmenis pieaug eskalējoši. Vai tas nozīmē, ka Krievijas valsts mērķtiecīgi strādā, lai šo robežu sasniegtu? 

Plānveidīgi vai neapzināti, bet viņi iet uz šādu mērķi. Varbūt vēl nav izlēmuši galīgi, kurā virzienā darīt — es runāju par atklātu militāru agresiju kā Otrajā pasaules karā vai arī ierobežotu konfliktu, kā notika Gruzijā un Ukrainā, vai vēl kādā citā veidā. Viņi strādā vairākos virzienos, ko tagad moderni dēvēt par hibrīdkaru. Tas ir gan informatīvais spiediens uz Latvijas sabiedrību, gan militāro spēju pieaudzēšana, lai parādītu, ka kļuvuši militāri vareni, gan šā spēka demonstrācija, izliekot savas labākās karaspēka vienības pie Baltijas valstu robežām, gan dažādi agresīvi paziņojumi starptautiskajās institūcijās, nerēķināšanās ar starptautiskiem līgumiem. Arī jaunas metodes, kas saistītas ar kiberdrošību vai informatīvo karu. 

Viens no galvenajiem mērķiem, protams, ir sašķelt Ziemeļatlantijas līguma organizācijas un Eiropas Savienības vienotību. Lai katrā atsevišķā valstī sētu šaubas par spēju valsti aizsargāt. To mēs jūtam katru dienu. Tas ir tas eskalējošais pieaugums.

Bijušie augsta līmeņa NATO komandieri un starptautiski drošības eksperti militāru konfliktu starp NATO un Krieviju 2017. gadā vērtē kā vienu no galvenajiem riskiem. Kāda ir jūsu prognoze? 

Jūs, protams, gribat novirzīt to uz tīri militāru apdraudējumu. Es gribu akcentēt — man vislielākais drauds ir, ja latviešu sabiedrībai pazūd gara spēks un tā vairs negrib veidot valsti un to aizsargāt. Tas ir tas galvenais. Tad Krievijai vispār nav vajadzīgi nekādi milzīgi militārie līdzekļi, lai šeit mainītu valstisko uzbūvi un attīstības virzienu, un mēs nokļūtu atkal atpakaļ situācijā, kādā šeit dzīvojām okupācijas režīmā. 

Es cienu jūsu pieminētos ģenerāļus un ekspertus, un bijuši arī daudzi citi izteikumi no politiskajiem analītiķiem gan Eiropā, gan aiz okeāna. Bet mūsu sabiedrībai jāsāk domāt tomēr diezgan kritiski, cik lielā mērā tas atbilst patiesībai. Arī par dažādiem citiem paziņojumiem, piemēram, ka Latviju var okupēt 48 stundās, un tā tālāk. Bet mans galvenais paziņojums Latvijas sabiedrībai ir — visbīstamākais ir, ja mēs paši neapzināsimies, ka tie esam mēs, kuri pirmie aizstāvēs valsti, un tikai no mums ir atkarīgs, vai šī valsts pastāvēs. Ja to nedarīsim, tad Krievijas mērķis būs sasniegts, mūsu valsts nepastāvēs.

Vai var secināt, ka jūs neesat no tiem, kuri, kā nupat rakstīja The New York Times, esot “līdz nāvei nobijušies” no Krievijas? 

 Absolūti ne. Protams, ir cilvēciski saprotamas bailes, piemēram, lēkt uzreiz aukstā ūdeni vai tamlīdzīgi. Bet tādā globālajā lietā es negribu, lai Latvijas sabiedrība baidītos no šāda veida izteicieniem, kuri nemitīgi parādās presē. Negribētu, lai Latvijas sabiedrība uzticētos tam, ko paziņo Krievijas vadība — cik viegli varētu te okupēt, ka Latvija ir tā saucamā zaudētāju vai neizdevusies valsts. Es gribu, lai Latvijas sabiedrībai būtu pārliecība par savu spēku, un pat pret milzīgu pārspēku, ja tas, nedod Dievs, uzrastos, tā būtu spējīga aizstāvēt to, kas tai jāaizstāv — savu zemi, ģimeni un māju.

Ģenerālis Graube intervijā mums pārliecināti teica, ka šogad kara nebūšot. Jūs esat izteicies piesardzīgāk: “Gribētos bez kariņa, bet, ja skatāmies uz mūsu vēsturi no 1991. gada, šķiet, bez morāli fiziska izaicinājuma būs grūti.” Vai pieļaujat, ka nopietna krīzes situācija tomēr varētu būt? 

Tā bija atbilde uz jautājumu plašākā nozīmē par mūsu tautas mobilizācijas spējām. Nesenā un mazliet tālāka vēsture pierāda, ka esam tādi, kas varbūt lēni jūdz pajūgu, bet, kad vajadzīgs, ļoti ātri braucam — varam sadoties rokās “Baltijas ceļā”, aiziet uz barikādēm 1991. gadā. Jautājums ir — vai ir nepieciešams vēl viens tāds konflikts, lai norūdītu tautas garīgumu un veidotu konsolidētu sabiedrību?

Mēs varam panākt šādu konsolidāciju ne tikai kāda uzbrukuma draudu priekšā, bet arī saskaroties ar citām, kaut vai ar ekonomiskām vai dabas katastrofas krīzēm. Un, protams, viens no tādiem testiem varētu būt arī fizisks apdraudējums mūsu valstij. Bet es absolūti neprognozēju, ka tāds varētu būt. Protams, neko nezinām par tālu nākotni — kas notiks pēc 50 vai 100 gadiem. Bet tuvākajā nākotnē Latvijas sabiedrība var būt pilnīgi droša, ka nebūs militāru konfliktu šeit, uz Latvijas zemes.

Vai jums nav bažu par galvenā sabiedrotā ASV uzticamību, ņemot vērā, ka jaunievēlētais prezidents uzskata NATO par “novecojušu” un ir apšaubījis Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu? 

Šajā ziņā gan esmu absolūts optimists. Trampa ievēlēšana ir ASV tautas izvēle, un ne no viņa, ne no viņa veidotās komandas nav neviena paziņojuma, kas būtu tendēts uz izmaiņām NATO organizācijas ietvaros, ka ASV kaut kādā veidā atteiktos no tiem parakstītajiem punktiem bruņoto spēku uzturēšanas līgumā vai kur būtu kaut kas teikts par 5. pantu. Vēl jo vairāk — visi plāni, kas ir iesākti pagājušajā un aizpagājušajā gadā, veiksmīgi turpinās. To pierāda arī tas, ka februārī rotācijas kārtībā Latvijā ieradīsies ASV divīzijas tanku rota. Un mums arī nav absolūti nekādu izmaiņu jūnijā paredzēto Sabre Strike un citu vingrinājumu plānos. Kopā ar ASV bruņotajiem spēkiem joprojām piedalāmies starptautiskās operācijās, un mums ir arī citi attīstības plāni. ASV ir milzīga loma, attīstot un paaugstinot mūsu kaujas spējas, atbalstot mūs ar bruņojumu un mācību organizāciju.

Pagājušonedēļ Eiropā ieradās ASV tanku brigāde, šodien [12. janvārī] Latvija un ASV parakstīja divpusējo līgumu par amerikāņu karavīru statusu šeit. Vai aizejošā ASV administrācija steidzas izdarīt lietas, kuras nākamā varētu nedarīt?

Nē, nē, tā ir tā pati brigāde, kurai rotācijas kārtībā vajadzēja ierasties februārī, un tā arī ieradīsies šeit februārī. Līgums, ko šodien parakstīja, ir normāls ceļš. 2004. gadā iestājoties NATO, visi parakstījām līgumu par bruņoto spēku statusu, un atbilstoši tam katrai valstij ir tiesības un tagad pienākums noslēgt divpusējus līgumus, ja tajā atrodas citu valstu bruņotie spēki. Mums bija nepieciešams līgums, kur konkrēti tiek atrunāts, kādā veidā notiek administrēšana, uzturēšana un daudzas dažādas lietas. Kaut arī ar ASV bruņotajiem spēkiem mums jau diezgan sen ir ļoti laba sadarbība, šis ir loģisks solis, lai to juridiski noformētu līguma veidā.

Vai ar citām valstīm arī būs līdzīgi līgumi? 

Tieši tā. Kā aizsardzības ministrs teica, tuvākajā laikā tādi tiks parakstīti ar vēl dažām valstīm. Tas ir tāds administratīvs ceļš, kā notiek vienošanās. Tur ir ļoti daudz dažādu aspektu, piemēram, kurš maksās par ūdeni, kādā veidā viņi pārvietojas pa Latvijas ceļiem, vai ir vajadzīga apdrošināšana un tā tālāk. Katrai valstij ir savi iekšējie likumi, un tas viss jāsaskaņo, tāpēc tas aizņem diezgan ilgu laiku.

Vai Latvija ir gatava uzņemt kanādiešu un citu sabiedroto vienības, kuras šeit ieradīsies tuvāko mēnešu laikā?

Latvija ir apņēmusies un savu apņemšanos arī ļoti veiksmīgi realizē. Esam sakārtojuši savus plānus, pakārtojot tieši to uzdevumu izpildei, kas nepieciešami, lai pēc iespējas veiksmīgāk uzņemtu Kanādas vadīto kontingentu. Lielākā rūpe, ar ko tagad nodarbojamies, ir infrastruktūras sagatavošana, lai varam nodrošināt karavīru izvietošanu. Ir liels atbalsts no Ministru kabineta saistībā ar budžeta palielinājumu.

Protams, ka ļoti daudz jāstrādā tiem, kuri nodarbojas ar infrastruktūras sagatavošanu, ar administrēšanu, kā ieradīsies šā kontingenta karavīri. Apvienotais štābs ļoti daudz strādā, lai nodrošinātu apmācību procesu un sinhronizētu ar tiem apmācību plāniem, kas mums jau Latvijā ir.

Vislielākais prieks un gandarījums ir par to, ka Kanādas puse ir ļoti elastīga un saprot, ka zināms periods paies, lai to visu sagatavotu, jo dažas infrastruktūras būvniecību mēs pabeigsim tikai 2018. gada vidū. Taču lielākā daļa varēs veiksmīgi funkcionēt jau līdz šā gada beigām.

NATO ekspertiem ir bažas arī par to, ka Baltijas valstīs un Polijā izvietotās četras bataljonu kaujas grupas nespēs atvairīt pretinieka iespējamo uzbrukumu, ja paliks kā atsevišķas vienības, nevis būs savstarpēji un ar vietējiem spēkiem integrēta un vienoti vadīta struktūra. Vai ir plānots veidot šādu vienotu struktūru? 

Jau no pirmās dienas Kanāda ir piekritusi, ka tās vienība ir pilnībā integrēta Latvijas aizsardzības sistēmā. Tā atradīsies Latvijas brigādes sastāvā brigādes komandiera pakļautībā taktiskajā līmenī un visu uzdevumu izpildē. Nu, un, protams, būs arī pakļauta savai nacionālajai vadībai tajos jautājumos, kuri ir nepieciešami saistībā ar politisko pakļautību, un, protams, arī NATO struktūrām. Cik man zināms, tādu pašu ceļu iet Lietuva, Igaunija un Polija. No šāda viedokļa par taktisko integrāciju vispār nav nekādu šaubu — tas ir galvenais, lai mēs veiksmīgi nodrošinātu aizsardzības uzdevumu izpildi.

Bet visu četru valstu spēku taktiskā integrācija, lai tie spētu darboties vienoti? 

Principā tie jau tagad, miera laikā spēj to darīt. Mēs to sadaļu, kas saistīta ar nacionālo integrāciju, pabeigsim — mums jau ir gatavs plāns. Bet turpinās darbs pie dažādām komandvadības sistēmām — jau eksistējošu sistēmu uzlabojumi. Nav nekāda uztraukuma par to, ka šie kontingenti, kuri atrodas četrās valstīs, būtu bez vienotas vadības.

Kas ir šī vienotā vadība? 

Vienotā vadība iet caur Poliju un aiziet uz NATO štābu.

Jūs pieminējāt vienas paredzētās mācības, un pats nupat vienās bijāt Polijā. Vai šogad ir plānotas arī citas?

Protams. Pašlaik esam nonākuši pie tā, ka lielākā daļa Latvijā notiekošo ir multinacionālas mācības. Agrāk dažādu iemeslu dēļ tās bija vairāk nacionālas ar minimālu ārvalstu vienību skaitu. Tagad tās ir tīri multinacionālas, un ārvalstu karavīru skaits dažreiz sasniedz piecdesmit un vairāk procentu.

Mēs arī piedalīsimies dažādos vingrinājumos ārpus Latvijas, un to būs vairāki desmiti, negribētu tagad visus pat mēģināt nosaukt. Un visi spēku veidi — sauszemes, jūras, gaisa — piedalās ne tikai mācībās, bet arī dažādās operācijās, kas saistītas ar miera uzturēšanu, un mūsu virsnieki piedalās šo operāciju nodrošināšanā. Viss gads ir saplānots un ir ļoti aizņemts, karavīriem būs ļoti smags treniņu grafiks.

Krievija septembrī rīkos Zapad 2017 mācības. Iepriekšējās 2013. gadā bija milzīgas un imitēja uzbrukumu Baltijas valstīm un Polijai. Vērtējot šā gada mācību loģistikas datus, analītiķi spriež, ka Krievija gatavojas vai nu okupēt Baltkrieviju, vai nu no tās teritorijas uzbrukt Baltijas valstīm — pasūtīto dzelzceļa platformu skaits karaspēka pārvietošanai uz Baltkrieviju ir 80 reizes lielāks nekā Zapad 2013 mācībās. Kāda ir jūsu prognoze par šo mācību mērķiem?

Ir dažādas versijas. Bet, kā saka, šis vingrinājums pierāda, ka ieradumam ir milzīgs spēks un Krievija turpina savu agresīvo politiku. Vai tieši šo vagonu pasūtīšana ir reāls izpildījums, vai arī tā bija nepieciešamība, jo iepriekšējie bija kļuvuši galīgi nederīgi, un tas tagad tiek pasniegts kā liels sasniegums un eskalācija… Bet, protams, tas dara mūs uzmanīgus, ka šādā veidā viņi paaugstina mobilitāti un ļoti regulāri izmanto Baltkrievijas valsts teritoriju saviem treniņiem pie pašām Baltijas valstu robežām.

Baltkrievijas aizsardzības ministrs decembra sākumā bija Latvijā. Vai viņi bažījas, ka ir apdraudēta Baltkrievijas suverenitāte, ja brauc konsultēties uz NATO valsti?

Es neesmu politiķis, bet, spriežot pēc tām aktivitātēm, Baltkrievija mēģina strādāt vairākos virzienos, lai sevi nodrošinātu, varbūt zināmā mērā arī savu valstiskumu. No vienas puses viņi paziņo, ka ir draugi ar Krieviju uz mūžiem un labākie partneri militārajā savienībā, no otras — sāk veidot dažādas vizītes, lai iepazītos ar tuvākajiem kaimiņiem. Varbūt viņi beidzot ir sapratuši, ka militārā eskalācija nav labākais veids, kā veidot baltkrievu tautas labklājību, un ir jāsāk runāt arī tik ļoti noslēgtā sfērā kā militārā. Bet tā vizīte bija oficiāla, un, par ko tā bija, labāk varētu pateikt Aizsardzības ministrija.

Bet vai ir paredzēta arī kāda konkrēta sadarbība starp Latvijas un Baltkrievijas bruņotajiem spēkiem?

Ļoti minimāla, tas vairāk saistīts ar lidojumu drošību. Pārējos aspektos — Baltkrievija, protams, ir stingrā savienībā ar Krieviju, un kāda mums sadarbība var būt?

Pieminējāt, ka sen neesat ticies ar Krievijas militārajiem pārstāvjiem, bet divas dienas pēc Baltkrievijas ministra vizītes notika Latvijas un Krievijas konsultācijas militāro ekspertu līmenī. Kāpēc šāds žests?

Es nevaru komentēt, man nav gandrīz nekādas informācijas par šo [ministrijas] konsultāciju rezultātiem, tikšanos datumiem vai vispār par mērķiem. 

Bet gribu atgriezties pie sarunas sākumā teiktā: ja mēs nerunājam vispār, tad ko — parādām, ka baidāmies? Taču nē! Mums ir jārunā, jāuzzina viņu viedokļi vai kaut kādi piedāvājumi. Protams, ka nonākam līdz pareizai politiskai nostājai atbilstoši tam, ko Krievija ir izdarījusi saistībā ar okupāciju Ukrainā un agresiju pret Gruziju. Bet nedrīkstam parādīt, ka baidāmies un tagad nerunāsim vispār.

Bet lietuvieši un igauņi atteicās no šādām sarunām. Vai Latvijas gatavība runāt nekaitē NATO vienotībai?

Es nedomāju, ka šādā veidā kaut kas ir pārkāpts NATO vienotībā. Neviena organizācija nav strikti noteikusi, kā mums jādzīvo. Valstis, kuras pievienojušās NATO, nedzīvo nekādā kazarmā vai noslēgtā telpā kā cietumā. Iekšējā politika ir nacionālā atbildība, un noteikti tik lielā mērā nekas nav pārkāpts no Latvijas puses, sarunājoties ar šo delegāciju. 

Man grūti tagad spriest, jo es pat nezinu, kurš bija ieradies, bet nedomāju, ka tās bija pirmās personas. Man nav pilnīgi nekādas informācijas, vai tās bija civilpersonas, vai tie bija militārie. Bet no savas pieredzes varu teikt, ka Aizsardzības ministrijas pieņem apdomātus lēmumus, lai nodrošinātu mūsu Latvijas valsts aizsardzību. Otrs, kā jau teicu, runājot no ierakuma karavīra viedokļa — mums nu gan nav jāizrāda bailes.

Bet vai jums kā NBS komandierim nekādas praktiskas sekas no šīm sarunām neizriet?

Nē, nav un neizriet, neesmu nekādu uzdevumu saņēmis.

Kas mainīsies NBS vadības stilā, jums pārņemot komandiera amatu? Esat pateicis, ka jūsu prioritāte būs iesaistīt sabiedrību valsts aizsardzības sistēmā. Vai tā ir kritika Graubem, kas nav to darījis, vai paškritika, ka pats neesat to darījis?

Gandrīz trīs jautājumi. (Smejas.) Es savā stilā neko nemainīšu. Kāds man stils bija, komandējot zemessardzi, tāds būs arī, komandējot bruņotos spēkus. Un es nekādā gadījumā negribu sevi salīdzināt ar ģenerālleitnantu Graubi vai ar to, kā viņš to darīja. Es to darīšu tā, kā esmu iesācis un pieradis to darīt.

Par sabiedrības iesaistīšanu — tā nav kritika. Jo kopā ar ģenerāli Graubi attīstījām bruņotos spēkus — es kā zemessardzes komandieris, viņš — kā kopumā visu bruņoto spēku komandieris. Bet pamazām tā situācija attīstās. Pirms četriem, pieciem gadiem mēs tā nedomājām, tagad pamazām nonākam pie vēl plašākas sabiedrības iesaistīšanas. Diezgan liels atbalsts tika saņemts pēc 2014. gada. Nav pagājis nemaz tik daudz gadu, un mēs arvien vairāk saprotam, ka bez plašākas sabiedrības iesaistes mēs nevaram aizsardzības sistēmu pacelt tādā līmenī, kādu mums vajadzētu pēc optimālā minimuma. Tas konkrēti saistīts ar pēc iespējas vairāk rezervistu apmācīšanu un ar diskusijām par obligāto dienestu, pret kuru man ir negatīva nostāja. Tāpēc, ka es to saprotu, kā tas ir uzrakstīts — obligāts. Un, ja kāds saka, ka tas ir brīvprātīgais obligātais, tad tas nav nekāds obligātais, tad mēs uzaicinām viņus iestāties zemessardzē.

Lai mēs sasniegtu šos mērķus, vajadzētu atjaunot militāro apmācību vidusskolu vecākajās klasēs. Šo diskusiju esam sākuši jau pirms gada vai senāk. Un tas nozīmē arī dažādos veidos motivēt augstskolu studentus, ieviest militāro apmācību padziļinātā veidā, un augstskolu beidzēji, kuri saņemtu arī zināmu materiālu kompensāciju, kļūtu par virsniekiem, kas ir ļoti nepieciešami, lai, piemēram, komandētu vadus mūsu zemessardzē, varbūt arī aizietu pilna laika dienestā bruņotajos spēkos. Tā ir tā plašākā iesaiste.

Un otra sadaļa, ko uzskatu par pareizu, ir, ka zemessargus arvien vairāk profesionalizējam un sagatavojam augstākā līmenī, bet viena daļa sabiedrības, kura negrib ieiet tik dziļi militārajā jomā, būs atbalstošie zemessargi, kuri saņems pamatapmācību, bet varbūt būs pavāri, autovadītāji, inženieru menedžeri, kas ir nepieciešami inženieru apakšvienībām, un tā tālāk.

Vēl viena sadaļa — mums ir ļoti laba sadarbība ar pašvaldībām, un zemessardze vienmēr ir balstījusies uz vietējiem iedzīvotājiem un vietējām vadības struktūrām. Un pašvaldībām, tās vēl lielākā mērā integrējot aizsardzības sistēmā, mēs nodrošinātu pretkrīzes reaģēšanu un atbalsta funkciju realizēšanu. Tas ir jauns projekts, tā nav kritika iepriekšējai vadībai. Tas iesākts jau iepriekšējos gados un beidzot jāsāk realizēt plašākā mērogā. Diskusijās ir noapaļojies, kā to sasniegt, pēc iespējas efektīvāk izvietojot tos mazos finanšu līdzekļus, kuri mums tagad ir pieejami.

Jūs esat teicis, ka tie cilvēki, kuri padomju laikos mācījušies militārajās katedrās augstskolās, jau esot sagatavoti. Vai tiešām ir, un vai tagad atjaunosim militārās katedras?

Vai nu tās sauksies militārās katedras, bet jebkurā gadījumā noteikti būs daļa studentu, kas iekļausies militārajā apmācībā. 

Ja runājam par tiem, kuri tajos laikos beiguši militārās katedras, viņiem tagad jau ir ap piecdesmit gadiem. Viņi, protams, varbūt ir piemirsuši savas zināšanas — kā nu kurš. Bet jebkurā gadījumā cilvēku zemapziņa saglabā informāciju un pieredzi, ko viņi ieguvuši, un tā ir atjaunojama. 

Bet šodien es tomēr vairāk skatos uz jaunatni, tiem, kuri mācās skolās un augstskolās. Tā ir mūsu valsts nākotne. Mēs jau esam savu izvēli izdarījuši, esam neatkarību atjaunojuši, izveidojuši valsts aizsardzību. Bet tagad mums ļoti liels uzsvars jāliek uz jaunatni, lai tā ir gan valsts veidotāja, gan aizsargātāja.

Pieminējāt ierobežotos līdzekļus. Vai NBS attīstības plānus ietekmēs tas, ka aizsardzības budžeta pieaugums šogad būs par 24 miljoniem mazāks, nekā iepriekš bija plānots, jo ministri nosprieda, ka IKP izaugsme būs mazāka, tāpēc vajadzēs mazāk, lai aizsardzībai sanāk solītie 1,7% no iekšzemes kopprodukta?

Protams, ka mēs esam atkarīgi no ekonomiskās situācijas. Bet pieauguma samazinājumam nebūs tik milzīga ietekme, lai mēs apstādinātu kaut kādus plānus. Veicām dažas korekcijas, samazinājām izdevumus, un visi plāni, kuri bija paredzēti, tiks realizēti.

Kādas jums kā Latvijas pilsonim bija sajūtas, redzot, kā deputāti dala “kvotas” atejām, jumtiem, ērģelēm par miljonu eiro gabalā?

Nu, kā lai pasaka… Es saprotu, protams, deputātus. Viņi ir uzņēmušies kaut kādus pienākumus pret vēlētājiem, un es galīgi neteiktu, ka viņi kaut ko negodīgi dara ar šādu naudas sadali. Varbūt no plānveidīgas valsts attīstības viedokļa tas zināmā mērā nebija pieņemams daudziem vēlētājiem, bet viņi to darīja un varbūt risināja dažas problēmas, par kurām daudzreiz runājam, ka to risinājumam ir ļoti garš birokrātiskais ceļš.

Es domāju, ka, tāpat kā visi Latvijas pilsoņi, arī deputāti mācās, un noteikti nākotnē kaut kas mainīsies, nākošā gada budžetu tādā veidā viņi nepieņems. Bet, es domāju, tas ir no viņu cilvēcīgas iekšējās pārliecības, ka viņi šādā veidā grib atbalstīt kādas mazas pilsētas vai maza miesta konkrētu kultūras projektu. Zināmā mērā viņiem, protams, savs vēlētājs jāklausās. Bet mēs jau zināmā mērā esam par to atbildīgi, jo ievēlam šos deputātus. Ja esam neapmierināti, mums vajadzētu arī vēlēšanās pateikt stingru “jā” vai “nē”. Tikai tādā veidā varam to ietekmēt.

Esat teicis, ka latviešiem piemītot mazvērtības kompleksi. Kā varam no tiem atbrīvoties un kļūt, kā sakāt, par “izlēmīgiem optimistiem”?

Šis secinājums man ir no manas pieredzes pēdējo gadu laikā. Tā ir milzīgā sāpe, ka Latviju pameta vairāki simti tūkstošu iedzīvotāju, aizbraucot uz ekonomiski noteikti labāk situētām valstīm. Braukājot pa Latviju, apmeklējot vienības, es redzu ne tikai tukšas lauku viensētas, bet arī patukšas mazpilsētas. Un redzu arī otru pusi — cilvēki, kuri ir palikuši šeit, uzņemas un pierāda, ka šeit var gan attīstīt komercdarbību, gan uzbūvēt ražošanu, gan, iestājoties zemessardzē, attīstīt savas spējas Latvijas valsti aizstāvēt.

Es gribu, lai samazinātos tā daļa, kas aizbrauc, un tā, kura ir nogaidoša un domā, ka kāds viņu vietā uzbūvēs valsti un tās labklājību, bet pieaugtu tā otra daļa, tas pozitīvais, ko redzu. Es gribu, lai cilvēkiem parādās degsme un vēlme sevi pierādīt un pateikt, ka mēs esam liela tauta un mūsu Latvijas valsts ir stipra.

CV 

Dzimis 1957. gadā Tomskas apgabalā;

1975—1979. Viļņas Augstākā pretgaisa aizsardzības karaskola;

1987—1990. Harkovas Kara inženieru akadēmija;

1991—1997. Dobeles rajona Valsts dienesta pārvaldes speciālists;

1997—2003. Zemessardzes 51. bataljons;

2003. Izlūku mācību centra komandieris;

2003—2010. Vadošos amatos zemessardzē;

2011. Zemessardzes komandieris;

2016. NBS Apvienotā štāba priekšnieks.

Militāro izglītību ieguvis arī ASV Armijas vadības un ģenerālštāba koledžā, Eiropas Drošības un aizsardzības koledžā, NATO štāba virsnieku plānošanas kursos Vācijā, 2013. gadā pabeidzis Augstākā komandējošā sastāva kursu Baltijas Aizsardzības koledžā.