Budžets kā proporcionāli sadalīta cerība

Iespēja tērēt neapšaubāmi saistīta ar spēju naudu iekasēt

Budžets ir iesniegts Saeimā. Tas ietver daudzas brīnišķīgas apņemšanās – palielināt finansējumu garam nozaru sarakstam, tai skaitā aizsardzībai – vairāk nekā par piektdaļu. Mēdz teikt, ka labi saplānots valsts budžets ir proporcionāli sadalīta vilšanās, to var saukt arī par proporcionāli sadalītu cerību.

Budžets ir tikai iecere. Šajās dienās uz komercbanku makro lietu speciālistiem tiek vērsti jautājoši skatieni – vai šīs ieceres ir reālas, vai nodokļu ieņēmumu plāni nav pārāk ambiciozi? Uzreiz jāpiebilst, ka neesam gluži banānu republika, kurai būtu jāsamazina izdevumi tāpēc, ka kādā gadā neizpildās ieņēmumu plāni, šobrīd finanšu tirgi maksā par iespēju aizdot mūsu valstij naudu, runājot par īslaicīgiem aizdevumiem. Taču tālākā laikā valsts iespējas tērēt naudu neapšaubāmi ir saistītas ar spēju naudu iekasēt.

Nodokļu ieņēmumi savukārt ir pašsaprotami saistīti ar ekonomikas izaugsmi. Sakarība nav gluži akmenscieta. Šogad ekonomikas reālais pieaugums nedaudz atpalika no budžetā paredzētā, cenu pieaugums krietni vairāk, pirmajā pusgadā starpība bija tuvu diviem procentpunktiem. Taču pirmajos trīs ceturkšņos ieņēmumi par 0.8% pārsnieguši plānotos, kas nozīmē, ka reālā izteiksmē pārsniegums ir vēl krietni lielāks, jo katrs iekasētais eiro ir bijis vērtīgāks, nekā tika plānots.

Šādu skaitļu salikumu var izskaidrot tikai ar ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanos.

Tomēr sajūta būtu drošāka, ja budžeta makro pamatos ierakstīto 2017.gada ekonomikas pieauguma prognozi – 3.5% – varētu nosaukt par kaut puslīdz ticamu. Tāda tā noteikti ir. Iznākums no prognozes atšķirsies – ekonomika nepieaugs precīzi par 3.50000000% un, pat ja tas notiktu, neviens to nevarētu izmērīt. Nākamgad ir visai ievērojami gan t.s. labie, gan sliktie riski – kaut kas var notikt labāk vai sliktāk nekā plānots.

Sāksim ar sliktajiem, jo tos ir vieglāk izskaidrot. Ja Krievijas izcelsmes preču tranzīts samazināšanās nākamgad turpināsies vai pat paātrināsies, izaugsmes paātrinājumu panākt būs grūtāk, kaut ne neiespējami. Tad arī būtu jārisina lielas sociālas problēmas Latvijas austrumos, kur ar tranzītu saistīts liels strādājošo skaits, tai skaitā Daugavpilī vien ar lokomotīvju un vagonu remontu un modernizāciju ir tieši saistīti ap 2000 darbavietu. Ir grūti izvērtēt šo risku, jo ir bijis daudz maldus trauksmju. Piemēram, 2011.gadā cirkulēja it kā Krievijas Satiksmes ministrijas izziņoti plāni par tranzīta samazināšanu caur Baltiju uz pusi līdz 2015.gadam, taču šajā periodā vagonu plūsma gandrīz nemainījās.

Ir arī citi ārējie riski. Ja Itālijā būs ārkārtas vēlēšanas, ja tajās uzvarēs pret dalību Eirozonā noskaņotā Piecu zvaigžņu kustība, no šīs valsts var aizplūst noguldījumi. Tad var nākties ieviest kapitāla kustības kontroli vai var notikt vēl kas ļaunāks, tas būtu liels šoks Eiropas ekonomikai. Ķīnas attīstībā ir ilgt-nespējīgi elementi, bet šobrīd šķiet, ka patiesības brīža pienākšana tiek atlikta. Ķīnā ir liela slikto parādu problēma, taču tie ir ķīniešu parādi citiem ķīniešiem, tas vēl pats par sevi nav drauds pasaules ekonomikas stabilitātei. Iepriekšējo desmit gadu pieredze saka, ka būtu ļoti iedomīgi domāt, ka varam kaut aptuveni zināt visus potenciāli nozīmīgos riskus, tāpēc jāpieņem, ka var notikt kaut kas tāds, ko pat nenojaušam, bet liela praktiska labuma no šīs atziņas nav.

Valstij ir jātērē nauda, jo īpaši investīcijām.

Ja to vien darīsim, kā gatavosimies nelaimei, tad šī nelaime patiešām pienāks, agri vai vēlu. Arī šogad jau ir bijis ļoti daudz falšas drāmas par ekonomikas pieauguma bremzēšanos. Temps tiešām ir samazinājies, taču iemesli ir smieklīgi acīmredzami un acīmredzami pārejoši.

Veicu pavisam vienkāršus aprēķinus – izslēdzu no IKP celtniecību, kas nav ļoti liela nozare – ap 7% no IKP, bet nesenā pagātnē ir ļoti krasi šūpojusies augšup lejup. Pēdējo lejupejošu kustību ir izraisījuši politiski lēmumi jeb to trūkums – ir krasi samazinājusies ES struktūrfondu plūsma caur valsts budžetu. Rezultātā valsts izdevumi investīcijām šā gada pavasarī dažos mēnešos gada griezumā samazinājās gandrīz par 50%. Kritumu celtniecībā noteikti nav radījušas ekonomikas “dabiskās” cikliskās svārstības, privātā sektora pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem, šķiet, drīzāk ir pieaudzis.

Grafikā, kurā parādītas IKP izmaiņas gada griezumā ar un bez celtniecības ietekmes, redzams, ka otrajā versijā izaugsme 2014.gadā tiešām izteikti piebremzējās, apmēram līdz 2%. Taču jau 2015.gadā ekonomika sāka atgūties un šogad politikas mazāk ietekmētā IKP daļa aug par 3-3.5% gadā.

Avots: CSP dati un P.Strautiņa aprēķini.

Tā kā celtniecības kritumam noteikti bijusi ietekme arī uz citām nozarēm, var minēt, ka no mākslīgiem uzslāņojumiem attīrīts izaugsmes ātrums šobrīd varētu būt 3.5%-4% gadā. Pie līdzīga rezultāta var nonākt arī tad, ja ņem vērā, ka 1.pusgadā investīciju izdevumu kritums valsts budžetā līdzinājās apmēram 2% no IKP. Atgādināsim, sezonāli neizlīdzinātais IKP pieaugums 1.pusgadā bija 2.1%. Tātad politiski lēmumi ekonomikas pieaugumu 1.pusgadā samazinājuši apmēram uz pusi.

Priekšstatu par notiekošo vēl vairāk deformē t.s. sezonāli izlīdzinātie dati, kuros ir pieņemts, ka lielāka darba dienu skaita dēļ “patiesais” ekonomikas pieaugums ir bijis vēl mazāks, tikai 0.8% 2.ceturksnī. Taču skaidrs, ka ir nozares, kurām lielāks brīvdienu skaits pat palīdz, piemēram, tirdzniecība. Rūpniecībā tas var traucēt, taču jebkuram, kas saprot šīs nozares darbību Latvijā, ir skaidrs, ka galvenais ierobežojošais faktors ir pieprasījums, bet, ja tas būs, tad uzņēmuma vadība panāks nepieciešamo apjomu saražošanu, neatkarīgi no darba dienu skaita. Darba attiecību kultūra mūsu valstī ir izteikti elastīga.

To, ko Eiropas fondi var ņemt, tie var arī dot atpakaļ.

Vai tas nozīmē, ka drīz var pienākt brīdis, kad mūsu ekonomikas nosacīti dabiskajam pieauguma tempam, kas ir tuvu 4%, minētie 2% drīzāk būs nevis jāatņem, bet jāpieskaita un tad … … … ? Labi, es neturpināšu domu, lai kādam nerastos iespaids, ka raksta autoram ir nepieciešama palīdzība Tvaika ielā. Nevēlos arī stiprināt populāro, bet nepatieso priekšstatu, ka esmu optimists. Skaidrs, ka tas nav gluži tik vienkārši.

Lai augtu pievienotā vērtība, nepietiek ar to, ka kāds ir gatavs par to maksāt. Prominenti celtniecības pārstāvji jau pauž bažas par to, ka pietrūks darbinieku lielo plānu īstenošanai. Eirofondu ietekme pārklāsies ar atsevišķiem lieliem privātā sektora projektiem (Acropolis, New Hanza City), daudziem mazākiem, kurus finansēs, cita starpā, augošā banku kreditēšana.

Sarežģījumi noteikti būs. Nav izslēgts, ka kāds uzņēmums iekļūs finanšu grūtībās, šobrīd apņemoties kaut ko uzbūvēt par zemu cenu, bet tad saskaroties ar krasu darbaspēka izmaksu pieaugumu. Taču celtniecībai noteikti ir iespējas krasi palielināt izlaidi. Nozares darbības apjoms pat pērn pirms nesenās lejupslīdes bija tikai 60% no 2007.gada līmeņa.

Tas, ka lielāka pieprasījuma dēļ straujāk augs algas, noteikti sagādās galvassāpes celtniecības uzņēmumu vadītājiem. Aizejot lielās galējībās, šis process var mazināt ārējo konkurētspēju un radīt makro līmeņa nepatikšanas tālākā nākotnē. Taču stāsts ir par nākamā gada budžetu un tam straujāks algu un cenu kāpums nāks tikai par labu.

Pesimistiem galu galā izrādīsies taisnība, jo kaut kad pasaule ies bojā, taču, kamēr tas nav noticis, nekautrēsimies izbaudīt dzīvi.

Pēteris Strautiņš ir DNB bankas ekonomikas eksperts.