ES vienotā armija – apjukums vai nepieciešamība?

No kopējām aizsardzības spējām atkarīga Latvijas drošība

Ideja par vienotu Eiropas Savienības (ES) armiju nav nekas jauns – šis ierosinājums publiskajā telpā parādījies ar apskaužamu regularitāti teju kopš paša Eiropas projekta aizsākumiem. Itāļu politologs Altiero Spinelli, kuru pieņemts uzskatīt par vienu no Eiropas Savienības idejas pamatlicējiem, ikoniskajā Ventotene manifestā par Eiropas apvienošanu īpaši uzsvēra nepieciešamību veidot vienotu Eiropas armiju, lai nākotnē izvairītos no savstarpējiem militāriem konfliktiem.

Franču politiķis Renē Plevēns (René Pleven) 1950.gadā aicināja veidot pārvalstisku Eiropas armiju, 1952.gadā izveidojot Eiropas Aizsardzības kopienu. Šai iniciatīvai, paradoksāli bažījoties par suverenitātes zaudēšanu, veto toreiz uzlika Francija.

Par spīti tam, ka vienota ES armija nekad nav bijusi nekas vairāk par ideju, tā no politiskās dienaskārtības pazudusi nav nekad.

Pašlaik pēc vienotas armijas un kopējas aizsardzības stratēģijas sauc arī Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žans Klods Junkers, kā arī Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olands. Vai tā ir laba doma?

Eksperti uzsver, ka patiesas nepieciešamības veidot ES armiju neesot, norādot, ka katrai ES dalībvalstij šobrīd esot pietiekoši spēcīgs (lasi – valsts iespējām atbilstošs) militārais nodrošinājums. Turklāt tām dalībvalstīm, kuras vēlas īstenot ciešāku sadarbību aizsardzības jomā, ir iespēja apvienoties un strādāt kopā – to, piemēram, varot īstenot Baltijas valstis.

ES vienotās armijas idejas kritiķi uzsver, ka atsevišķas militārās operācijas jau tiek pārvaldītas ES līmenī – šādas operācijas notikušas gan Maķedonijā, gan Kongo, gan citviet pasaulē. Šobrīd joprojām norisinās sešas ES līmeņa militārās operācijas ārpus Eiropas Savienības robežām.

Šo misiju dalībnieki komplektēti no vairākām dalībvalstīm un misijas laikā pie uniformas piestiprina ES zīmes.

Viena no būtiskākajām bažām gan tepat, Latvijā, gan arī starptautiski, ir NATO klātbūtne un apsvērumi, vai atsevišķas NATO funkcijas dublējošas aizsardzības kopienas izveide neradīs saspīlējumu starp abām kopienām – galu galā 22 no 28 ES dalībvalstīm šobrīd ir arī NATO dalībvalstis. Vienlaikus jāatceras – NATO ģenerālsekretārs Jans Stoltenbergs (Jens Stoltenberg) ir uzsvēris, ka diskusijas par Eiropas militārās sadarbības nostiprināšanu ir apsveicamas, kā arī to, ka nepastāv nekādu pretrunu starp spēcīgu Eiropas aizsardzības sistēmu un NATO.

Eiropa saskaras ar milzīgiem izaicinājumiem – teroristu uzbrukumi, migrācijas krīze, Krievijas agresija, ekonomikas lēnā atgūšanās. Mums ir jāvērtē situācija un jāizdara būtiski uzlabojumi, lai risinātu sasāpējušās problēmas. Lai gan aktuālākais ierosinājums – vienotas ES armijas izveide – visdrīzāk nav ne pieņemams, ne arī reāli īstenojams, tas paver iespēju plašākai diskusijai par sadarbības jautājumiem militārajā jomā, par resursu optimizēšanu, lai nostiprinātu mūsu aizsardzības spējas.

Viens no sarunu pozitīvajiem aspektiem ir kopēja izpratne par sadarbību, piemēram, bruņojuma iepirkumos vai robežu aizsardzībā.

Ir skaidrs, ka Eiropas Savienībai aizsardzības jomā ir jādara daudz vairāk, un, apvienojoties un konsekventi īstenojot vienotu aizsardzības politiku, rezultāts būs efektīvāks gan finansiālā, gan aizsardzības ziņā. Pozitīvu piemēru rāda Latvijas un Lietuvas nesen noslēgtā kopīgā bruņojuma iepirkšanas procedūra.

Drošības eksperti uzsver, ka vienotas ES armijas izveide varētu bruģēt ceļu uz neatkarīgāku un drošāku Eiropu. Autonoma Eiropas Savienības aizsardzības sistēma veicinātu ciešāku un vienlīdzīgāku dalībvalstu integrāciju Eiropas Savienībā. Ciešāka sadarbība aizsardzības jomā veicinātu Eiropas “pašpietiekamību” aizsardzības jomā – aspektu, par ko eiropiešiem ļoti regulāri atgādina mūsu stratēģiskais partneris un sabiedrotais ASV.

Mūsu spēja sevi aizsargāt nav mazsvarīgs apsvērums, jo īpaši pašlaik, kad ASV prezidenta krēslā varētu nonākt kandidāts, kas skarbi izteicies par NATO drošības garantijām “nemaksājošajām” valstīm. Arvien lielāka ASV iedzīvotāju daļa uzskata, ka ASV atvēl pārāk lielus līdzekļus Eiropas aizsardzībai. Arī ASV prezidents Baraks Obama 2009.gadā uzsvēra, ka ASV vēlas spēcīgus sabiedrotos – spēcīgu Eiropu, kura nav ASV aizsardzības “paspārnē”, bet darbojas kā līdzvērtīgs partneris, sagaidot līdzvērtīgu un adekvātu ieguldījumu kopējā drošībā.

Eiropas Savienības drošība ir savstarpēji saistīta – jebkādi draudi vienā dalībvalstī iezīmē pārējo apdraudējumu.

Vai to gribam vai ne, par drošību mums ir jādomā kopēji, kontinenta līmenī. Vai risinājums un labākais ceļš ir ES armija? Diez vai. Vienotas armijas izveide Eiropas Savienības līmenī, visticamāk, pašlaik nav ne pieņemama, ne reāli iespējama, taču diskusija par tās izveidi paver mums iespējas diskutēt par resursu un ražošanas mobilizēšanu, kā arī militārās industrijas attīstīšanu ES līmenī. Ciešāka sadarbība aizsardzības jomā ir nepieciešama, jo neapgāžams ir fakts, ka no kopējām ES aizsardzības spējām ir atkarīga arī mūsu drošība.