Atklātības cilvēktiesības pasaulē – tieši Latvijas rokās?

Lielas bažas rada tas, ka Eiropas Savienības dalībvalstu vairākums ignorējis Konvenciju par oficiālu dokumentu pieejamību

Informācijas atklātība kā patstāvīga cilvēka pamatbrīvība ir vispārīgi atzīta līdztekus citām cilvēktiesībām. Spilgtāko raksturojumu tai devusi Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā asambleja 1946. gada 14. decembra rezolūcijā Nr. 59 (I), atzīstot, ka “informācijas atklātība ir cilvēka pamattiesības un proves akmens visām brīvībām, kuru aizsardzībai sevi veltījusi Apvienoto Nāciju Organizācija”, un tādēļ rosinot sasaukt konferenci informācijas atklātības satura noteikšanai.

Tomēr centieni starptautiski tuvināt valstu izpratni par informācijas atklātības saturu un sekmēt atklātības kultūras izplatību joprojām palikuši nodomu līmenī. Visspilgtāk to apliecina apstāklis, ka tikai 2008. gada 27. novembrī Eiropas Padome, nevis ANO pieņēma normatīva rakstura starptautisko cilvēktiesību dokumentu – Konvenciju par oficiālu dokumentu pieejamību. Septiņu gadu laikā, kopš dokuments ir atklāts Eiropas Padomes dalībvalstu parakstīšanai un ratificēšanai, nav savāktas nepieciešamās desmit ratifikācijas, tāpēc arī šis dokuments joprojām nav spēkā. 2016. gada 1. augustā trūkst tikai divu valstu, kuras būtu veikušas ratifikāciju.

Konvencija par oficiālu dokumentu pieejamību faktiski tikai kodificē vispāratzītu cilvēktiesību – tiesību uz publiskas informācijas pieejamību – minimumu un pieļauj ievērojamas atklātības pakāpes izpratnes korelācijas dalībvalstu starpā. Turklāt, ja 1998. gadā vairāk kā pusē Eiropas Padomes dalībvalstu nebija ārējo normatīvo aktu, kas regulētu publiskas informācijas pieejamību, tad līdz 2006. gadam gandrīz visas dalībvalstis bija tādus pieņēmušas.

Tieši tāpēc nav skaidrs, kāpēc Latvija atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kas abas ir ratificējušas Konvenciju par oficiālu dokumentu pieejamību, publiski pat neapsver pievienošanos. Latvijas normatīvie akti pilnībā atbilst konvencijas noteiktajai augstākajai atklātības pakāpei, turklāt, spriežot pēc publiski pieejamās informācijas par valstu pausto viedokli konvencijas izstrādes sakarā, Latvija bijusi to valstu starpā, kas bija pievienojusies Slovēnijas un Norvēģijas aicinājumam pagarināt laiku, lai panāktu vienošanos par augstāku prasību nospraušanu vispārpieņemtajam informācijas atklātības līmenim. Turklāt citu valstu iebildumus minētā sakarā Latvija atvairīja, norādot, ka pārlieku zemu standartu noteikšana novedīs pie tā, ka konvencija būs viegli ratificējama, kādēļ tā kļūs par “mirušu burtu” (“a dead letter” – angļu val.).

Ievērojams, ka atšķirībā no Latvijas daļa valstu, kas, lai arī iebilda pret vispārējā līmeņa necelšanu, tomēr atrada par iespēju vismaz parakstīt konvenciju kā Slovēnija, Maķedonija un Serbija vai pat ratificēt kā Norvēģija un Ungārija. Pateicoties Somijas un Igaunijas rīcībai, ratificējot vienai 2015. gada 5. februārī un otrai 2016. gada 28. janvārī, jāsecina, ka ne jau Latvijas prognozētā vieglā ratifikācija ir par iemeslu informācijas atklātības cilvēktiesību dokumenta mirdināšanai, bet gan faktiska valstu attieksme pret informācijas atklātību. Tas vien, ka dalībvalstis ar formāli augstāku informācijas atklātības līmeni nekā Konvencijā par oficiālu dokumentu pieejamību noteikts, faktiski sabotē saistošu standartu informācijas atklātības jautājumos ietveršanu starptautiskos cilvēktiesību dokumentos, demonstrē reālo situāciju informācijas atklātībā.

Gluži kā rosība informācijas atklātības jautājumos ANO līmenī noplaka, attālinoties Otrā pasaules kara seku apjausmas punktiem, tā arī Eiropas Padomes rosība informācijas atklātības jautājumos, šķiet, noplakusi, attālinoties tādiem notikumiem kā, piemēram, Berlīnes mūra krišana, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukums, Krievijas ietekmes zaudēšana pār satelītvalstīm Varšavas pakta ietvaros un notikumiem, kas raisīja Dienvidslāvijas sadalīšanos. Tamdēļ nopietnas bažas rada, ka Konvencijai par oficiālu dokumentu pieejamību nepievienojušos valstu starpā ir arī tās, kas bijušas PSRS okupācijā vai kas bijušas satelītvalstis Varšavas pakta ietvaros, jo tieši šo valstu atklātības kultūras stiprināšana, arī ar pagātnes totalitārisma seku apzināšanās palīdzību, ir svarīga Eiropas Padomes Statūtos noteikto ideālu un principu daļa, bez kura attiecīgo statūtu 1. paragrāfa a punktā iecerētā ekonomiskā un sociālā izaugsme nav iedomājama.

Vēl lielākas bažas rada apstāklis, ka nospiedošais Eiropas Savienības dalībvalstu vairākums ignorējis Konvenciju par oficiālu dokumentu pieejamību. No 28 dalībvalstīm tikai Igaunija, Somija, Ungārija, Lietuva un Zviedrija ratificējušas attiecīgo konvenciju. Tā vietā Eiropas Savienība priekšplānā izvirzījusi tiesības būt aizmirstam, piemēram, pieņemot Vispārīgo datu aizsardzības regulu 2016/679, ko dalībvalstis ar totalitārisma pieredzi un formālismu informācijas atklātības jautājumos steidz izmantot kā līdzekli, lai Eiropas tautas nekad arī neuzzinātu, piemēram, par padomju represīvo iestāžu rīcības sekām ne tikai uz to kontrolē bijušajām teritorijām, bet arī to, kā veidojusies Eiropa šīs rīcības rezultātā. Nesenās vēstures pētniecību un posttotalitāro sabiedrību sociālās atmiņas politiku faktiski apkaro ar līdzekļiem, kas domāti galvenokārt, lai pasargātu tirgus dalībniekus no tādu komercsabiedrību rīcības, kuru kapitāls un iespējas rīkoties ar personas datiem, apdraud principus, uz kuriem būtu jābalstās Eiropas Savienības tirgum.

Jāpiekrīt tieslietu ministra retoriskām figūrām, tiesa cita starptautiska dokumenta sakarā, ka Latvijai dotā rīcības brīvība jaunu starptautisku saistību uzņemšanās sakarā ir rūpīgi izmantojama. Tomēr konvencijas ignorēšana pēc tam, kad Latvija paudusi bažas par informācijas atklātības līmeni un iespēju dokumentam kļūt dzīvotspējīgam, neliecina par rūpību, izmantojot rīcības brīvību. Drīzāk tas liecina par vieglprātību un bezatbildību informācijas atklātības jautājumos.

Jājautā, vai sakritība, ka 2009. gada 1. jūlijā stājās spēkā Informācijas atklātības likuma grozījums, ar kuru Tieslietu ministrija panāca, ka svītrota vienīgā valsts tiešās pārvaldes “uzraudzības iestāde” informācijas atklātības jautājumos, ko līdz tam, vismaz formāli, pildīja Datu valsts inspekcija. Ievērojams, ka konvencija bija atklāta parakstīšanai 2009. gada 18. jūnijā, proti, sešas dienas pēc grozījuma pieņemšanas Saeimā un 12 dienas pirms šī grozījuma spēkā stāšanās.

Kļūstot par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalsti, Latvija ir apliecinājusi savu ekonomisko varēšanu un tiesisko pieredzi, lai panāktu kopīgo ekonomisko progresu un veicinātu cilvēces drošu, saprātīgu un līdzsvarotu attīstību. Līdz ar to Latvija pretendē, ka mūs redz kā modeli citu ekonomikas un tiesību sistēmas veidošanai. Tomēr, cik reāli Latvija tikusi pāri citu pieredzes patērētāja statusam un izaugusi līdz sistēmas un vērtību radošam paraugam? Konvencija par oficiālu dokumentu pieejamību ir viens no šādiem sistēmvērtību veidojošiem punktiem, kur Latvijai tās valdības personā nav spilgtas tiesībpolitiskas intereses pielikt plecu starptautiska mēroga informācijas atklātības principu iedzīvināšanai.

Autore ir Latvijas Universitātes juridisko zinātņu doktore