Miks Blate, SIA Cemety dibinātājs un vadītājs. Foto — Edmunds Brencis
Mika Blates izveidotajai kapsētu digitalizācijas sistēmai Cemety nav konkurentu Latvijā un Lietuvā. Viņa plāni ir krietni plašāki, taču šis bizness prasa lielu pacietību
Kad IT speciālists Miks Blate pirms 13 gadiem sāka digitalizēt Latvijas kapsētas, viņš rēķinājās ar to, ka iesākumā būs jāstrādā ar zaudējumiem. Taču bija arī pārliecināts, ka viņa piedāvātais produkts ir labs un vajadzīgs.
Šobrīd tas izaudzis par tādu kā mirušo adrešu grāmatu portālā Cemety.lv,
kurā ikviens var mēģināt atrast sev interesējoša nelaiķa atdusas vietu Latvijā, ja kapsēta, kurā tas guļ, jau ir digitalizēta. Taču tā ir tikai publiski redzamā uzņēmuma radītā produkta daļa. Otra puse ir sistēma, kas nodrošina ne tikai nelaiķu uzskaiti, bet arī efektīvu kapsētas administrēšanas procesu to pārvaldītājiem, kas pārsvarā ir pašvaldības. Tas arī ir Cemety galvenais ienākumu avots, jo publiskais portāls ir pieejams bez maksas. Latvijā uzņēmuma pakalpojumus izmanto jau 40 pašvaldības. Uzņēmuma franšīze Cemety.lt strauji attīstās arī Lietuvā.
«Viss sākās ar to, ka ģimenes draugam kādā kapsētā bija atstāta mantojumā vieta. Viņš aiziet uz turieni, lai apskatītos, un priekšā sēž dāma, kas pāris stundas meklē kaut kādā lapā, kur tas varētu būt. Beidzot atrod, ka tur kas pierakstīts, aiz trešā kalniņa, pie lielās liepas. Nu tad ejam skatīties,» Miks sāk savu stāstu uzņēmuma birojā Rīgā netālu no Meža kapiem. «Tā viņš tur visu dienu nodzīvoja. Vēlāk, saticis mani, saka — Miku, tu taču IT strādā, vai nevari kaut ko izdomāt?»
Soli pa solim
Mika karjera kopš 17 gadu vecuma, kad sācis rakstīt rakstīt dokumentāciju IT sistēmām, bijusi saistīta ar tehnoloģijām. Vēlāk kļuvis par programmētāju, tad sācis vadīt projektus. Visbeidzot kļuvis kļuvis par nodaļas vadītāju lielā IT uzņēmumā, kur viņa vadībā strādājuši 140 darbinieki.
«Dzīvē viss bija stabili, taču man nepatīk korporatīvā kultūra. Nepatīk rakstīt atskaites, darīt lietas, no kurām daudzas, manuprāt, ir bezjēdzīgas,» stāsta uzņēmējs. «Taču nevar jau tikai staigāt apkārt un domāt, ka visi muļķi, bet es viens gudrs. Sapratu, ka kaut kas jādara. Aizgāju no darba. Izveidoju Cemety. Taču sapratu, ka tur paies vismaz pieci gadi, kamēr varēs sākt pelnīt. Tāpēc paralēli vadīju citus projektus. Tā arī sanāca, ka ar Cemety izgāju pa nullēm apmēram piecos gados.»
Uzņēmuma galvenie klienti ir pašvaldības, un, strādājot ar tām, pirmkārt, ir svarīgi vietvaras pārliecināt, ka kapsētu digitalizācija vispār ir vajadzīga. Otrkārt, jārēķinās ar to, ka budžeti tiek plānoti laikus. Labākajā gadījumā pasūtījumu var ielikt nākamā gada budžetā, taču nereti arī tas jau ir izveidots un viss jāatliek uz aiznākamo gadu. Ar to, ka process ir lēns un pakāpenisks, bija vienkārši jārēķinās, saka Miks.
Pirmais klients 2013. gadā bija Jelgavas pilsēta. Tās pārstāvji vēlējušies strukturēt informāciju par Zanderu kapsētu. Problēma šajā un, kā izrādījās vēlāk, daudzās citās kapsētās bija tā, ka, gadu desmitiem ritot, tur mainījušies arī kapsētas pārvaldnieki, un katrs no viņiem informāciju kapu grāmatā fiksējis pēc saviem ieskatiem, tāpēc ar laiku tā kļuvusi nākamajām paaudzēm nesaprotama.
«Viņi paši bija mēģinājuši kaut kā to visu sakārtot, bet nesanāca. Tad mēs viņiem uzzīmējām, kā izskatīsies, un izstāstījām, kā strādās. Viņi teica — ja tas tā būs, tad mēs ņemam,» stāsta Miks. «Pusgada laikā sarāvām un uztaisījām mūsu pirmo sistēmu. Viņi bija sajūsmā un lieto joprojām. Es viņus šad un tad apciemoju kā savus pirmos klientus, un pārvaldniece saka, cik tas viņai atvieglojis darbu.»
Miks atver datoru, lai parādītu, kā sistēma izskatās no kapsētas darbinieka puses. Agrāk pārvaldniekam, pie kura ieradās cilvēks ar vēlmi apglabāt tuvinieku, bija ne tikai jāmeklē ieraksti grāmatās, bet arī fiziski jāiet apskatīt vietu, lai pārliecinātos, vai tur var veikt apbedīšanu. Tagad situācijas novērtēšanai atliek tikai atvērt sistēmu, kurā būs redzama gan informācija par vietu pieejamību, gan vietas fotoattēls. Tāpat sistēmā iespējams uzreiz izrakstīt rēķinus. Izveidot jaunas apbedījumu vietas un virs-apbedījumus, iezīmēt taku, atkritumu tvertņu un soliņu izvietojumu.
«Mēs pārvaldniekiem izstāstām, kā to visu lietot, taču, ja tā ir neliela kapsēta, kur daži apbedījumi gadā, viņš jau aizmirst,» stāsta Miks. «Tāpēc esam uztaisījuši arī video instrukcijas lietotājiem. Lūk, piemēram, kā izveidot virsapbedījumu. Te var pievilkt tuvāk karti. Lūk, kā ērti iezīmēt nestandarta apbedījumu! Jāņem vērā, ka kapsētās parasti nestrādā divdesmitgadnieki, bet cilvēki gados, kuri bieži baidās no datoriem. Pieredzējušākajai pārvaldniecei, kas mums vada datus sistēmā, ir 81 gads.»
Dzīvie protestē
Kapsētas digitalizācijas process ietver arī daudz roku darba. Pirmkārt, tiek algoti mērnieki, kas uzmēra kapu teritoriju un iedod Mikam karti, kurā ar precīzām koordinātām iezīmētas takas un apbedījuma vietas, kā tukšas kastītes. Tālāk kapsētā dodas viņa darbinieki, kuri izstaigā un uzmanīgi nolasa un iegrāmato, kas rakstīts uz pieminekļiem. Viņi arī nofotografē katru kapa vietu. Viņiem seko kvalitātes kontrolieris, kas vēlreiz visu pārbauda, lai novērstu kļūdas, kas var rasties šādā procesā.
«Sākumā mēģinājām iztikt bez mērniekiem un strādāt ar Google kartēm. Taču Latvijā kapsētas ir apaugušas ar mežiem, tāpēc kartēs īsti nevar ne celiņus, ne kapu vietas redzēt. Jēkabpils novadā, kur to mēģinājām vienā kapsētā, mums bija trīs reizes jāpārtaisa. Sapratām, ka atmaksājas algot mērniekus,» stāsta Miks. «Tad zinām, ka karte beigās būs par 99% precīza. Ir gadījies, ka cilvēki piezvana un saka, ka paši digitalizēs. Mēs neiebilstam, bet brīdinām, ka mērniekus neapmaksāsim un nebūs viegli. Izstāstām, kā to darīt ar Google karti. Taču viņi vienmēr pēc tam pazūd.»
Informāciju par apbedījumiem palīdz papildināt arī cilvēki — tas palīdz, var novērst kādu iezagušos kļūdu. Saraksti ar šādiem palīgiem Miks iesākumā brīvdienās veicis pats, bet tagad to uztic saviem darbiniekiem, jo dažnedažādu ziņu un ierosinājumu pienākot pietiekami daudz. Gadoties pat saņemt pretrunīgu informāciju no piederīgajiem, taču domstarpību gadījumā Miks neuzņemoties spriest, kuram taisnība. Tur jātiek galā pašiem, ņemot talkā kapsētas pārvaldnieku.
Portālā iespējams arī nomainīt fotogrāfijas, kā arī pievienot aprakstus par mirušajiem. To parasti veicot konkrētās pašvaldības sabiedrībā pazīstamu cilvēku piemiņai, taču aprakstu var iesniegt jebkurš. Tiesa, ļaut cilvēkiem pašiem tos publicēt nebūtu prātīgi, jo kāds par aizgājēju var ierakstīt ko nepatīkamu, nepieklājīgu vai nelāgu. Tāpēc visas izmaiņas veic uzņēmuma darbinieki, saskaņojot ar kapsētas pārvaldnieku.
«Reiz bija gadījums, ka vienai dāmai pie ģimenes apbedījumu vietas fotogrāfijā bija kadrā trāpījies kaut kāds maiss. Atrakstīja e-pastu, kurā draudēja ar visām iespējamām inspekcijām, ja mēs nedosimies uz kapiem taisīt jaunu foto. Es pieklājīgi atbildēju, ka gadā uztaisām 100 tūkstošus fotogrāfiju, ka nevaram katru vietu aprušināt. Tāpēc ir iespēja iesūtīt savas bildes,» stāsta Miks. «Dažreiz gadās, ka cilvēki pieminekļos ieraksta gan mirušos, gan sevi, un pēc tam raksta mums, ar kādām tiesībām esam viņu ierakstījuši kā mirušu. Bet mēs jau nevaram zināt.»
Palīdz atrast piederīgos
Uzņēmumam īsti neesot konkurentu ne Latvijā, ne arī Lietuvā. Nevienam citam nav bijusi vēlēšanās investēt savu laiku un naudu šādas sistēmas izveidē un gaidīt vairākus gadus, kamēr tā sāks nest peļnu. Lietuvas uzņēmums jau astoņus gadus darbojas kā franšīze — tas ir neatkarīgs uzņēmums, kurš izmanto Cemety zīmolu un sistēmu. Un maksā Latvijas uzņēmumam nelielu naudas summu par katru digitalizēto hektāru, kā arī par serveru uzturēšanu.
Līdzīgi kā Latvijā, arī kaimiņvalstī uzņēmums attīstījās pamazām. Mika biznesa partneris sākotnēji paralēli strādāja citu darbu un pamazām sāka piedāvāt savu pakalpojumu pašvaldībām. Līdzīgu modeli Miks ir mēģinājis izveidot arī citās valstīs. Ir digitalizētas sešas kapsētas Francijā, taču potenciālais partneris tomēr nav bijis ieinteresēts sadarbībā. Miks piedalījies konkursā Lielbritānijā. Neizdevusies sadarbība ar partneri Polijā, kuram pietrūcis pacietības un apņemšanās šo pakalpojumu pašvaldībām piedāvāt par saprātīgu cenu — tā vietā gribējis pelnīt uzreiz.
Taču Miks nemet plinti krūmos un šobrīd izstrādā dokumentāciju, kas ļaušot rudenī partneru meklēšanai Eiropā pievērsties ar jaunu sparu un profesionālāk. Viņa veiktā izpēte liecina, ka nav vērts mēģināt iespraukties, piemēram, Igaunijā, kur ir valsts izveidota kapsētu digitalizācija, vai Slovākijā, kur ir spēcīgs vietējais uzņēmums, kas līdzīgs Cemety. Taču Francijā vai Polijā, kur nav vienotas kapsētu digitalizācijas sistēmas, potenciāls esot liels.
Uzņēmums nodarbojas arī ar kapu kopšanu. Tas gan neesot pamatbizness, taču cilvēki šad tad interesējas, un Mika darbinieki, kas nodarbojas ar digitalizāciju, labprāt piepelnās arī ar kopiņu sakopšanu. Tiesa, Cemety to piedāvā tikai Rīgā un tās apkārtnē. Meklēt kopējus novados neatmaksātos, būtu sarežģīti nodrošināt kvalitāti un, ja strādā legāli, šajā jomā esot grūti konkurēt.
«Bizness ir bizness, bet man būtiski arī tas, ka palīdzu cilvēkiem. Reiz piezvanīja kungs, pēc balss spriežot, ap gadiem septiņdesmit, un stāstīja, ka ar mūsu palīdzību atradis savu tēvu, kuru meklējis visu dzīvi. Man ir svarīga šī sociālā puse,» atzīst Miks. «Es no paša sākuma šim biznesam ticēju, tāpēc, ka cilvēkiem tas ir svarīgi. Ja kapa vieta aizaug, pašvaldība to atdod kādam citam, bet mūsu sistēmā ir iespēja piefiksēt, kas tur bijis. Gadi paies, pieminekļi nogāzīsies, cilvēkus aizmirsīs, bet mūsu dati paliks.»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Iespēja būt neatkarīgam.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Partnerības un sadarbības aspekti jāfiksē uz papīra.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Negribēt visu uzreiz.
