Uzņēmums Preco ir vienīgais Latvijā, kas rūpnieciski ražo kaltes un citas graudu apstrādes iekārtas. Tās izmanto ne tikai zemnieku saimniecībās Latvijā un Baltijas kaimiņos, bet arī tūkstošiem kilometru tālumā
Specifiskajai nozarei, ko profesionāļu valodā sauc par graudu pirmapstrādes iekārtām, Lielvārdes uzņēmums Preco pievērsies pirms nepilniem desmit gadiem. Toreiz viņi Dānijā iegādājušies licenci, kas ļāva ražot kaltes un tām paredzētos graudu transportierus. Tomēr, tā kā laika gaitā paplašinājies gan produktu klāsts, gan pilnveidojusies tehnoloģija, pašlaik uzņēmums pats nodarbojas ar jaunu iekārtu projektēšanu un pilnveidošanu pēc klientu prasībām.
«Ik pa brīdim parādās kāds jauns tehnisks risinājums. Sākot no sīkumiem un beidzot ar lielām lietām. Tāpēc mums ir seši konstruktori, kas rada jaunus produktus un nepārtraukti uzlabo esošos,» stāsta Preco valdes priekšsēdētājs Valdis Pabērzs.
Pašlaik ražotnē, kurā kopumā investēti ne mazāk kā divi miljoni eiro, strādā vairāk nekā 40 darbinieku. Pēc ne pārāk veiksmīgā pērnā gada, kad apgrozījums bijis ap 1,8 miljoniem eiro, uzņēmuma vadība šogad plāno to gandrīz dubultot.
Arkli Breša zemniekiem
Ne viens vien mūsdienu metālapstrādes uzņēmums 90. gados radies uz agrākās padomju Lauktehnikas bāzes. Tā bija plaši sazarota un tehniski labi nodrošināta struktūra, kam atbilstoši plānveida ekonomikas principiem vajadzēja sniegt servisa pakalpojumus kolhoziem un padomju saimniecībām. Lielvārdē atradās Ogres Lauktehnikas mehāniskās darbnīcas, kurās, kā atceras Valdis Pabērzs, remontēti lieljaudas traktoru dzinēji, savukārt paši traktori ķīlēti līdzīgās darbnīcās Valkā.
Valdis, pabeidzis Rīgas Politehniskā institūta Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti un nodienējis obligātos divus gadus padomju armijā, par Ogres Lauktehnikas galveno inženieri sācis strādāt 1984. gadā. Tolaik Lielvārdē viņi nodarbinājuši ap 150 cilvēku, mēnesī veikts kapitālais remonts 120 dzinējiem.
Paralēli remontam darbnīcās bijusi arī sava ražošanas bāze, kas īpaši attīstījusies pēc tā saukto Breša zemnieku parādīšanās. «Valsts programmas ietvaros mēs viņiem ražojām arklus,» atceras Valdis. Tiem laikiem samērā unikālus risinājumus konstruējis ļoti talantīgs vietējais racionalizators Leo Karveckis. Taisījuši arī grābekļus, barības ratiņus fermām un vēlāk – autopiekabes.
1992. gadā Lielvārdes mehāniskās darbnīcas ar izpirkuma tiesībām privatizējuši pieci bijušie darbinieki, kas vēlāk izveidoja uzņēmumu Preiss. Valdis Pabērzs kļuva par tā valdes priekšsēdētāju. Kolhozi likvidējās. Traktoru dzinēju remonta apjomi, tāpat kā citi pakalpojumi kopsaimniecībām, samazinājušies, tāpēc viņi meklējuši jaunas iespējas. Un darījuši to diezgan veiksmīgi, ar laiku izaugot par vairāku uzņēmumu grupu.
Vispirms izveidojies uzņēmums Preiss Agro, kas nodarbojies ar Rietumeiropas lauksaimniecības tehnikas remontu un tirdzniecību. Paralēli pievērsušies arī metāla žogu un automātisko vārtu biznesam. Vēlāk celtniecībai, kam speciāli tikusi radīta Preiss Būve. Bet metālapstrādes attīstībai izveidots Preco. «Sapratuši, ka ar barības ratiņiem tālu netiksim, pēc 2000. gada sākām ražot metāla angārus, dažādas detaļas eksportam, arī vārtus,» stāsta Valdis.
Kompānija attīstījusies, auguši apjomi, apgrozījums, arī darbinieku skaits. Līdz brīdim, kad sākusies krīze. Paradoksāli – viņus iegāzusi nevis būvniecība, kā daudzus, nekustamo īpašumu burbulim plīstot un celtniecības bumam beidzoties, bet gan ārzemēs pirktie jaunie traktori un kombaini, kuru iegādei ņemti kredīti. Krīzes laikā to pārdošanas apjomi strauji kritās, bet bankas gribēja atgūt naudu.
«Lai segtu parādu, mums neatlika nekas cits, kā sākt izpārdot savus aktīvus. Tajā skaitā arī uzņēmumus,» turpina Valdis. Tādējādi ap 2011. gadu kompānija Preiss praktiski beidza pastāvēt, lai gan formāli likvidācijas process nav noslēdzies vēl joprojām. Tomēr galvenais, ka lielākā daļa uzņēmumu, ieguvuši jaunus īpašniekus, turpina strādāt. To skaitā arī Preco.
Vēl būdami uzņēmumu grupas sastāvā, viņi Latvijā sākuši realizēt graudu kaltes un to aprīkojumu. «Bet 2007. gadā izdomājām, ka varētu paši izgatavot šīs iekārtas, tāpēc vienojāmies ar vienu no dāņu piegādātājiem, ka viņš mums pārdod to ražošanas licenci,» atceras Valdis Pabērzs. Pateicoties šim darījumam, kaltes un transportieri kļuva par uzņēmuma pamatproduktiem.
«Pašlaik ražojam pašu konstruētās dažādu veidu un izmēru tvertnes jeb tā sauktās graudu uzņemšanas bedres, četru veidu graudu transportierus ar jaudu no 20 līdz 550 tonnām stundā, un kaltes ar žāvēšanas jaudu līdz 95 tonnām kviešu graudu stundā. Tās ir ļoti jaudīgas iekārtas,» stāsta Valdis. Viņš tikai piebilst, ka neražo, piemēram, graudu tīrītājus vai lielos uzglabāšanas bunkurus, kas pie kaltēm iztālēm parasti saskatāmi vispirms.
Vietējā tirgus pretruna
Kaltes, transportieri un citi Preco produkti tiek izgatavoti no cinkotā tērauda, bet detaļas, kurām šis materiāls nav izmatojams, vēlāk speciāli cinko. Tā kā tie visi ir lielgabarīta izstrādājumi – viena kalte var sastāvēt pat no 18 sekcijām un augstumā sniegties līdz pat 30 metriem -, tam nepieciešamas arī attiecīgas ražošanas jaudas. Ieskaitot nesen būvēto noliktavu, ražotnes kopējā platība ir ap 8000 kvadrātmetru. Uzņēmuma rīcībā esot septiņi moderni CNC jeb datorvadāmie darbgaldi. Arī ļoti precīza lāzergriešanas iekārta un robotizēta detaļu locīšanas mašīna, kuras iegādē investēti ap 400 000 eiro.
Latvijā viens no lielākajiem objektiem, kur uzstādītas Preco iekārtas, ir Tukuma Straume. Transportieru jauda graudu uzņemšanā tur esot 200-250 tonnu stundā. Pēc Valda domām, tas ir viens no jaudīgākajiem valstī. Vēl ar viņu iekārtām pērn aprīkots Vidzemes Agroekonomiskais kooperatīvs Valmierā, tās varot redzēt arī kooperatīvajā sabiedrībā Saimnieks-V, braucot no Rīgas uz Bausku.
Savukārt Krievijā kaltes, kas ražotas Lielvārdē, atrodas pat Tālajos Austrumos – netālu no Habarovskas. Tieši Krievija bijusi viens no pirmajiem un līdz pagājušajam gadam kopā ar Baltkrieviju arī viens no lielākajiem noieta tirgiem. Bet pērn eksports uz turieni sarucis. Turklāt ne tik daudz sankciju vai rubļa zemās pirktspējas dēļ (lai gan arī tam bija nozīme), cik tāpēc, ka vienīgais dīleris, ar kuru šajā valstī sadarbojušies, pats sācis ražot līdzīgas iekārtas. Tagad lielvārdieši viena partnera vietā atraduši piecus citus, tas ļāvis atgriezties Krievijas tirgū.
Uzņēmums atkal strādā divās maiņās, un bijis pat jāpieņem vairāki jauni darbinieki. Tagad vienīgi jāgaida, kad tiks atkārtots ražošanas apjomu maksimums, kas tika sasniegts 2011. gadā – tad uzņēmums saražoja desmit lieljaudas kaltes.
Vienlaikus daudz enerģiskāk tiek meklētas arī jaunas iespējas Eiropas tirgū. Pagājušajā gadā vien viņi piedalījušies kādās desmit starptautiskās izstādēs, un partneru meklēšanā izmanto ES struktūrfondu līdzfinansējumu, kas paredzēts eksporta atbalstam.
Tomēr, kā stāsta Valdis, Eiropas tirgus ir ļoti specifisks. Daudzko nosaka tradīcijas, kas veidojušās gadu desmitiem. Arī zemnieku saimniecības tur mazākas, tām vajadzīgas mazas jaudas iekārtas. «Kāpēc lai viņi tās vestu no Latvijas? Tur cilvēki ilgstoši strādā ar vieniem un tiem pašiem piegādātājiem – lai tos mainītu, jābūt ļoti nopietniem argumentiem,» skaidro Valdis. Nepietiekot ar to vien, ka viņu izstrādājumiem ir augsta kvalitāte un konkurētspējīga cena. Esot vajadzīga arī atpazīstamība. Savukārt jaudīgās iekārtas atrodas lielos objektos, un tajos vispār austrumeiropiešus negribot laist iekšā.
Lai arī sarežģīta un pretrunīga, situācija, pēc Valda domām, tomēr nepavisam neesot bezcerīga. Galvenais – strādāt mērķtiecīgi un pacietīgi. Austrijā, tāpat kā Dānijā, atsevišķi nelieli projekti jau realizēti. Perspektīvas sarunas notiekot ar somiem. Pieaugot interese par viņu izstrādājumiem Baltkrievijā, un arī no Krievijas šim gadam jau pasūtītas divas ļoti lielas kaltes, no kurām viena būs Sibīrijā.
Tas ļaušot salīdzinājumā ar pagājušo gadu būtiski palielināt apgrozījumu. Vēl lielāks tas varētu būt, ja izdotos palielināt produkcijas noietu arī vietējā tirgū. Dīvaini – kamēr Preco meklē jaunas eksporta iespējas tūkstošiem kilometru tālu no Lielvārdes, mūsu pašu Latvijas un abu Baltijas kaimiņvalstu zemnieki joprojām vairumā gadījumu izvēlas importa graudu pirmapstrādes iekārtas. To skaitā arī kaltes un transportierus.
Kāpēc? «Acīmredzot Baltijas zemnieki neuzticas vietējiem ražotājiem, lai gan mūsu iekārtām ir tāda pati kvalitāte kā importētajām. Turklāt esam daudz tuvāk klientam, tāpēc varētu arī nodrošināt nepieciešamo servisu,» saka Valdis Pabērzs, vienlaikus nenoraidot arī variantu, ka vietējie zemnieki neko daudz par Preco nezina. Tādā gadījumā ražotāji paši vien esot vainīgi. «Šogad mēģināsim šo kļūdu labot, daudz aktīvāk stāstot par sevi vietējā tirgū,» sarunas noslēgumā saka uzņēmuma vadītājs.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Vēlme sakārtot gan ražošanu, gan biznesu un produkcijas noietu tā, lai viss funkcionētu it kā pats no sevis. Diemžēl dzīvē, līdzko problēma atrisināta, uzrodas nākamā.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Mēs guvām mācību no tā, ka, cenzdamies būt uzticami un korekti partneri, Krievijas tirgū sadarbojāmies tikai ar vienu vienīgu partneri.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Mēdz vaicāt, kas svarīgāks – pulkstenis vai kompass? Domāju, ka biznesā svarīgāks ir kompass, jo visu nosaka pareizs virziens un mērķis. Jo tālāks un grūtāk sasniedzams būs mērķis, jo ilglaicīgāks būs arī bizness.
Komentāri (25)