«Vai posta dienas piemeklējušas šo vietu?» brāļa Miķeļa (Andris Keišs) dzīves svinēšanu nesaprazdams, taujā pasaules klaidonis Indriķis (Vilis Daudziņš.) Te nemīl nevienu un neko.
Māras Zālītes luga Pilna Māras istabiņa joprojām ir neērta, joprojām nelaiž vaļā
Savulaik, režisora Pētera Pētersona uz šīs pašas skatuves uzvesta (1983), Pilna Māras istabiņa bija ārkārtīgi svarīgs notikums latviešu teātrī, un šī nav pirmā reize, kad režisore Inese Mičule pārbauda leģendu noturību. Viņas atbildes (un izrādes) ne vienmēr pārliecina, taču tikpat bieži ir pārsteigušas ar kailo patiesību, ko režisore ieraudzījusi pa īstam vai tikai šķietami sarežģītās lietās un parādībās. Tā atklājās, teiksim, Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna Kaupēn, mans mīļais! otrreizējā iestudējumā - piezemētā un skarbā, kur ļaunums tika saukts vārdā un tam nebija ne attaisnojuma, ne nožēlas iespējas.
Ar savu mierīgo, skaidro skatu un neticību pārbaudītām patiesībām Inese Mičule man atgādina Baņutu Rubess - tādu pašu savrupu, līdz galam nenovērtētu un nepieņemtu režisori. Arī šajā Pilnā Māras istabiņā ir daudz kailas patiesības.
