Mežacūku ķeršana prasa pacietību, Kaspars domā — ilgs laika paies, līdz visas būs izvestas no Rīgas.
Mednieks Kaspars Šuikovskis rāda viedtālrunī uzņemtu video - bariņš cūku ar mazuļiem dažus metrus no cilvēka tipina pa meža celiņu, ieraugot dubļu peļķi, kāda labpatikā tajā izvārtās. Kaspars komentē: mežazvēri tā neuzvedas cilvēka klātbūtnē, parasti mūk, ko kājas nes! 29 gadus nostrādājis Valsts meža dienestā, Kaspars ir Rīgas pašvaldības nolīgts izvest sarainās viešņas no galvaspilsētas. Pirmās 15 «rīdzinieces» ar pārinieku noķēris Mežciemā un palaidis Tīnūžu mežā. Nākamajām domās citu stratēģiju, jo uz Tīnūžiem aizvestās cūkas blandās pa tuvējām mājām un traucē mieru.
Ķeršana notiek bez vardarbības. Sākumā konkrētā vietā saliek ēdienu - tagad graudus un kukurūzu, rudenī lielāko delikatesi ozolzīles. Uzstāda kameru, lai redzētu kontingentu, kas barotavā mielojas. Paiet divas nedēļas, līdz cūķi pierod pie jaunā «restorāna», tad ap to mednieki sāk celt 3x5 metrus lielu un 70 centimetrus augstu krātiņu. Uztaisa slīddurvis ar sprūda mehānismu, lai durvis aizcirstos, kad cūkas ir iekšā. «Muļķīgi ir tad, kad viena iekrīt, bet pārējās paliek ārā, tad cūkas saprot - ir problēma, un ilgāku laiku uz šo barotavu neiet.» Patlaban nav labvēlīgs laiks ķeršanai, jo apkārt tāpat pietiek ēdamā, ziemā pasākums būtu produktīvāks. Pašlaik galvenais, lai uzķeras mātīte, jo mazuļi viņai sekos. Tomēr ar katru noķerto palikušās kļūst arvien uzmanīgākas, un pienāks brīdis, kad ķērājiem jādomā citi paņēmieni. Medikamentus gan neizmantos, jo var pārspīlēt ar devu. Piemēram, aļņi, kurus nācies izvest no nepiemērotām vietām, veterinārārstu sazāļoti, lielākoties ceļā nomirst.
