Atbildīga pārtikas patēriņa glokalizācija* Latvijā

Cilvēki labi izprot likumsakarību starp lokāli ražotas pārtikas apjomu palielināšanu un pozitīvo iespaidu uz Latvijas tautsaimniecību

Šogad pavasarī vides organizācija “homo ecos:” sāka kampaņu “Beidz spēlēt pārtikas cirku!”. Viens no galvenajiem kampaņas aicinājumiem ir pievērst sabiedrības uzmanību atbildīgam pārtikas patēriņam. Kampaņas ietvaros maijā tika veikta arī Latvijas iedzīvotāju aptauja par atbildīga pārtikas patēriņa zināšanām un to pielietojumu praksē. Turpmāk rakstā tiek piedāvāta konkrētās aptaujas rezultātu analīze, kas veikta kontekstā ar citām šā brīža atbildīga pārtikas patēriņa aktivitātēm Latvijā.

Atbildīga pārtikas patēriņa konteksts Latvijā

Pēdējos pāris gados Latvijā vērojama aizvien pieaugoša interese par dažādiem ar pārtikas ražošanu un patēriņu saistītiem jautājumiem. Sabiedrības informēšana un viedokļu apmaiņa notiek dažādos sabiedrības iniciatīvu līmeņos, starp kuriem aizvien biežāk novērojama veiksmīga sadarbība. Tā, piemēram, nesen sāktais projekts “BioLoģiski”, kas vērsts uz izpratnes veicināšanu par bioloģiskas pārtikas nozīmi šodienas un nākotnes patērētāju izvēlēs, ir sadarbība starp zemniekiem, valdību, nevalstiskajām organizācijām un ES institūcijām.

Par pieaugošu sabiedrības interesi ilgtspējīgu pārtikas prakšu ieviešanā liecina arī dažādu pašorganizējošu kustību rašanās Latvijā. Sekojot pasaules praksēm, Latvijā tiek veidoti dažādi zemnieku un patērētāju sadarbības modeļi. Viens no zināmākajiem un pieaugošu popularitāti iemantojušiem ir Tiešās pirkšanas kustība. Šī uz brīvprātības principa balstītā sadarbība, lokālu pulciņu formātā, tagad pārstāvēta teju visās lielākajās Latvijas pilsētās. Pilsētu iedzīvotāji sadarbojas ar apkārtnes bioloģiskajiem zemniekiem, pārtiku no viņiem iegādājoties bez starpniecības.

Sabiedrības arvien lielākā ieinteresētība dažādos ar pārtikas veselīgumu un ilgtspēju saistītos jautājumus veicina arī ražotāju un pārtikas produktu pārstrādātāju reakciju uz notiekošo. Piena pārstrādātāji, dārzeņu un augļu produkcijas ražotāji sadarbojas ar bioloģiski sertificētiem lauksaimniekiem, radot atsevišķus bioloģiskās produkcijas apakšzīmolus.

Sabiedrības aptaujas rāda zināšanu un prakses atšķirīgos reģistrus

Latvijas sabiedrības informētība un rīcība tiek vērtētas arī dažādās ar ēdiena ikdienas praksēm saistītās aptaujās. Divas nozīmīgas aptaujas, kas veiktas pēdējā gada laikāii liecina, ka sabiedrības pašreizējā vispārējā informētība par aktuālajām tendencēm ir samērā augsta, tomēr prakses vairāk atbilst paradumiem, kas pasaules aktualitāšu kontekstā nav uzskatāmi par īpaši veselīgiem vai ilgtspējīgiem.

Tā, piemēram, RIMI un SKDS kopīgās aptaujas rezultāti ļauj secināt, ka Latvijas iedzīvotāju ikdienas ēdienkarte un garšas paletes uzskatāmas par samērā tradicionālām – taukaini, cepti ēdieni, daudz miltu izstrādājumu, augsts gaļas un piena produktu patēriņš. Tomēr šīs pašas aptaujas rezultāti rāda, ka ne visas Latvijas iedzīvotāju pārtikas izvēles varētu dēvēt par neveselīgām vai neilgtspējīgām. Piemēram, salīdzinoši lielais dārzeņu un garšaugu patēriņš (69% RIMI pētījuma respondentu atbildēja, ka dārzeņus ēdienkartē iekļauj regulāri) tiek veicināts, pateicoties tam, ka Latvijā vēl joprojām ļoti aktīvi tiek uzturēta mazdārzniecības kultūra.

Pašu audzēta produkta vērtībai vēl joprojām tiek piešķirta teju vai pašsaprotama un neaizstājama nozīme, plānojot mājsaimniecību ēdienkarti gada griezumā. Iespējams, spēcīgās tradīcijas pašiem audzēt dārzeņus un augļus ģimenes dārzos un lauku īpašumos ietekmē arī to, ka patlaban bioloģiskajā lauksaimniecībā tieši šo produktu niša ir patukša. Kā norāda Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis, tieši dārzeņi un augļi varētu būt viena no Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības perspektīvākajām nozarēm nākotnē.

Kampaņas “Beidz spēlēt pārtikas cirku!” ietvaros veiktā aptauja iezīmē visumā līdzīgas tendences, kādas vērojamas RIMI un SKDS aptaujā. Viens no “homo ecos:” aptaujas nozīmīgajiem secinājumiem – Latvijas iedzīvotāju pārtikas izvēlē noteicošais ir ekonomiskais faktors. No 1039 aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem, visās vecuma grupās, 79% atzina, ka cena ir noteicošā, izvēloties pārtiku. Jau uz pusi mazāk respondentiem kā vienlīdz svarīgs izrādījās izcelsmes valsts un ražotāja/zīmola faktors, abos gadījumos tos par svarīgiem atzinis 31% aptaujāto. Savukārt, vērtējot izcelsmes valsts un zīmola nozīmi vecuma grupās, jaunāko respondentu auditorijā, vecumā no 15-19 gadiem, zīmols prevalē pār izcelsmes valsti (34% svarīgs ir zīmols, bet tikai 18% izcelsmes valsts).

Tikmēr vecākā gadagājuma auditorijas atbildēs šie paši faktori kā nozīmīgi minēti apgrieztā proporcijā, izcelsmes valstij teju vienmēr tiek pievērsta krietni lielāka nozīme nekā zīmolam. Pāragri spriest, vai jaunākās auditorijas izvēle par labu zīmolam jāuztver kā ilgtermiņa prakses ietekmējoša tendence vai arī kā pārejoša vecumposmam atbilstoša patērēšanas paradumu pazīme. Atgriežoties pie ekonomiskā faktora, tā nozīmība jāņem vērā, analizējot pārējos aptaujas rezultātus un skaidrojot vienas vai otras Latvijas iedzīvotāju pārtikas patēriņa motivācijas.

Kopumā aptaujas uzrāda, ka vispārējā iedzīvotāju informētība par pārtikas procesu tendencēm ir samērā augsta. Tā, piemēram, cilvēki labi izprot likumsakarību starp lokāli ražotas pārtikas apjomu palielināšanu un tās pozitīvo iespaidu uz Latvijas tautsaimniecību.

Tāpat aptaujas dalībnieki ir pietiekoši informēti par to, kas ir veselīgs ēdiens. Tomēr līdzīgi kā “homo ecos:” pirms pāris gadiem veiktajā kampaņā par pārtikas atkritumiem, vērojams, ka Latvijas iedzīvotāji samērā labi orientējas atsevišķos ar pārtikas aktualitātēm saistītos jautājumos, tomēr visumā pietrūkst izpratnes, kā vieni vai otri pārtikas procesi ietekmē iedzīvotāju personīgo un arī sabiedrības labklājību kontekstā un ilgtermiņā. Trūkst spēja veidot kopsakarības, kā arī griba pielietot zināšanas ikdienas praksēs.

Te jāņem vērā, ka pārtikas patēriņa paradumi mainās lēni. Patlaban vērojami ēdiena paradumi apvieno gan kopumā idealizētās Pirmās brīvvalsts ēšanas tradīcijas (nacionālromantiskā garšu palete un ēdiena sagatavošanas estētika), gan Padomju laiku savdabīgās industrializācijas un deficīta ietekmes (ģimenes dārziņu tradīcijas uzturēšanu un izkopšanu, kas Latvijas teritorijā tika aizsākta jau 19.gs.). Pēc neatkarības periodā šie vēsturiskie konteksti ir papildināti ar globālajām mūsdienu tendencēm. Liela daļa no tām dažādu iemeslu dēļ Latvijā pagaidām nav spējušas iesakņoties pārāk spēcīgi. Piemēram, aptaujas ietvaros uzrādījās, ka Latvijas iedzīvotājiem ir samērā zema izpratne par tādām globāli zināmām praksēm kā godīgā tirdzniecība, pārtikas suverenitāte un pārtikas drošība.

Šāda ‘nezināšana’ vai neieinteresētība par konkrētajām praksēm parasti korelē ar ekonomiskajiem faktoriem, kā noteicošajiem ikdienas ēdiena praksēs. Jo vairāk ikdienas pārtikas izvēli nosaka ekonomiskie faktori, jo mazāk tiek pievērsta uzmanība tādām vērtībām kā rūpes par apkārtējo vidi, plašāku sabiedrību kopumā.

Līdzīgi ekonomiskā faktora dominance nosaka arī to, ka, izvēloties ikdienas nepieciešamības preces, arī pārtiku, uzmanība primāri tiek pievērsta individuālajai un sev pietuvinātajai dzīves telpai. Tā, piemēram, nesenais pētījums par ES valstu galvenajiem motivatoriem bioloģiskas pārtikas izvēlē uzrāda, ka kopumā Eiropas iedzīvotāji šādu izvēli izdara rūpēs par apkārtējo vidi. Latvijā vēl joprojām samērā bieži kā noteicošais faktors bioloģiskas pārtikas izvēlē tiek nosaukts – sava un ģimenes locekļu veselība.

Tomēr ir arī globālās prakses, kas Latvijā ir krietni pazīstamākas vai vismaz sāk ‘iekarot’ atpazīstamu statusu. Tā, piemēram, aptaujas dalībnieki norāda, ka pārtikas bioloģiskā izcelsme ir samērā svarīgs faktors tās izvēlē. Tomēr šobrīd publiskajā telpā – medijos un sociālajos tīklos vērojamās diskusijas uzrāda, ka, Latvijas iedzīvotāju zināšanas un izpratne par to, kāda pārtika ir uzskatāma par bioloģisku, atšķiras.

Latvijas sabiedrībā nevalda vienprātīgs viedoklis par to, ka bioloģiska pārtika ir tikai tāda, kas audzēta saimniecībās ar ES bioloģisko sertifikātu. Pircēju izvēles un diskusijas sociālajos tīklos liecina, ka cilvēki par bioloģisku ēdienu nereti uzskata arī tādu, kurš marķēts ar vārdiem – eko, bio un dabīgs. Arvien biežāk novērojamās diskusijas sociālajos tīklos liecina, ka šāds viedoklis par bioloģiskas pārtikas kategorijas paplašinātu ietilpību pastāv arī pārtikas industrijas darbinieku, piemēram, skolas pavāru vidū. Tā, piemēram, zemniekiem, kas varētu piegādāt skolai bioloģisko pārtiku, var tikt vaicāts nevis ES bioloģiskais sertifikāts, bet produkcija, kas marķēta ar zaļo karotīti.

Latvijā dzīvnieku valsts produkcija līdzās graudaugiem veido proporcionāli lielāko daļu no kopējā pārtikas daudzuma, kas tiek saražots vai pārstrādāts, izmantojot bioloģiskās saimniekošanas metodes. Aptuveni puse “homo ecos:” aptaujas respondentu uzskata, ka dzīvnieku valsts produktu patēriņu viņu ēdienkartēs nav nepieciešams samazināt.

Tas skaidrojams ar spēcīgajām dzīvnieku valsts produktu patēriņa tradīcijām Latvijā. Kā uzrāda arī RIMI veiktā aptauja, 85% Latvijas iedzīvotāju uzturā regulāri patērē gaļu, 86% piena produktus un 68% olas. Turklāt nav zināms, vai cilvēki, atbildot uz šo jautājumu, aizdomājas, ka dzīvnieku valsts produkti nav tikai gaļa, bet arī olas un piena produkti. Tādēļ grūti secināt vai samērā augstais procents, kas atbildējuši, ka šo produktu patēriņš nav jāsamazina, ir tādēļ, ka cilvēki apzinās, cik liela daļa pārtikas grupu ietilpst šajā kategorijā. Vai tomēr respondenti primāri šajā kategorijā ievieto tikai gaļu un, iespējams, ka konkretizējot jautājumu, ‘nē’ atbilžu skaits pieaugtu pat vēl vairāk. Aptuveni 14% uz šo pašu jautājumu atbildējuši, ka, samazinot dzīvnieku valsts produktu patēriņu, tiktu samazināta negatīvā ietekme uz vidi.

Kopumā to var uzskatīt par pozitīvu tendenci, jo aizvien pieaugošā informācijas aprite publiskajā telpā palīdz veidot iedzīvotāju izpratni par kopsakarību starp pārtikas ražošanas procesiem un to ietekmi uz vidi, kurā dzīvojam.

Autore studē antropoloģiju un ēdienu Helsinku universitātē

Raksts tapis kampaņas „Lokālā rīcība globālajai attīstībai” ietvaros

* Glokalizācija – termins, kas veidots, savienojot jēdzienus ‘lokāls’ un ‘globāls’. Glokalizācijas process šobrīd novērojams visā pasaulē, kad globālas kultūras un ekonomiskās vērtības/nozīmes tiek saskaņotas ar lokālajām,, veidojot jaunu, patstāvīgi funkcionējošu nozīmju un vērtību kopumu.