Ētiskai nostādnei, ka cilvēka garīgā esība, intelekta pasaule un pašizpausmes raisīts prieks ir svarīgāki katra laimei un sabiedrības labklājībai, nekā universitātes eksports, jābūt ikviena izglītības ministra darbības morālam pamatam
Mūsu Latvijā sabiedriskās sarunās par kāda valdības dalībnieka izvēli parasti vērtējam divas lietas: pirmkārt, darāmo darbu sarakstu, plānus un ieceres, otrkārt, arī kandidātu raksturu, īpašības, līdzšinējo dzīves gājumu, kas ļauj veidot morālus priekšstatus par gaidāmo.
Dzīvē, arī sabiedrības dzīvē, laikam ritot, mainās praktiski kopīgo mērķu īstenošanas rīki kā pārvaldes paņēmieni, tehniskie līdzekļi vai informācijas ieguves veidi, taču esmu pārliecināts, ka morālie un ētiskie rādītāji, personības izaugsmes ceļš, prasības, kādas izvirzām publiskām amatpersonām ir vērtības, kuras apvieno tuvus laikus un tālu pagātni. „Šeit lieta negrozās vairs ap tīri personīgu brīvību rīkoties ar sevi pēc patikas, dzīvot tā, kā [..] spēka pārpilnība, neapdomība un pieredzes trūkums ievirza, bet gan ap kopīgu tautas lietu un lielāku uzdevumu, jo pilsēta, kas kalnā, tālu redzama”.
Pētot Latvijas izglītības ministrus pirms padomju totalitārā režīma okupācijas, esmu ievērojis savdabīgu sakritību – ir vismaz četri pāri ministru, kuri dzimuši vienā „kalendāra lapā”. L. Adamovičs un V. Gulbis – 23. septembrī, patriarhs profesors K. Kasparsons un K. Beldavs – 14. oktobrī, profesors E. Felsbergs un E. Ziemelis – 25. oktobrī pēc vecā stila. 30. oktobrī bija dzimšanas diena diviem no tiem – Longīnam Ausējam un Hugo Celmiņam, kuru vairāk zinām kā Ministru prezidentu. Šoreiz par Ausēju.
Rudens vējainos rītus uz ministriju Valdemāra ielā 36a bez mēteļa steidzās vienlaikus atsaucīgs un nevaļīgs vīrs profesora acenēs, kas savu ietērpšanos tikai žaketē veļu laika dzestrumā skaidroja ar vajadzību kustēties pēc iespējas brīvi svaigā gaisā.
Par kāda morālo piemērotību intelektuālam darbam ministrs vērtēja samērā tieši – cik patstāvīgi spēj spriest. „Tā saucamā trenktveidīgā domāšana, kur viena doma pārsviežas uz otru bez vajadzīgā iekšējā sakara, ļoti spilgti izpaužas latviešu rakstu darbos un liecina par spriešanas spējas mazo attīstību vai nu aiz neapdāvinātības, vai arī aiz attiecīgo vingrinājumu trūkuma. [..]”, viņš raksta, ka piemērotākais būs „jauneklis vai jaunava, kam labi izveidotas spriešanas spējas, vai citiem vārdiem, kam augsta vispārējā inteliģence. Vispārīgo inteliģenci, kā iedzimtas spējas, mēdz raksturot ar to, cik labi attiecīgā persona var orientēties jaunos apstākļos: tos novērot, novērtēt, atšķirot svarīgo no nesvarīgā un tā secināt vajadzīgo. Inteliģences visaugstākā pakāpē ierindo tos, ko var saukt par atradējiem, jauna ceļa rādītājiem. Ar tādām spējām apveltītu cilvēku vispār ļoti maz. [..] Pietiekošas zināšanas un mākas lielākā daļā gadījumu liecina par darba gribu un izturību, par gribas spēku vispār, protams, arī par pietiekošām intelekta spējām””. (Ausējs, Longīns, doc. “Jaunākās Ziņas”, Nr.171, 1936. gada 1. augustā, 1.lpp).
Kādu ceļu bija gājis pats tikko minētā sprieduma autors?
Mūsu jaunās paaudzes Latvijā, par laimi, nepiedzīvo augstāko morālo vērtību pārbaudītāju – karu. Kaislīga dalība neatkarības rītausmas kaujās un nāve Staļina moku kambaros ir daudzu Latvijas izglītības ministru biogrāfija, Ausējs nav izņēmums. Čaklo valsts darbinieku čekisti pēc īsas sevišķās apspriedes (1942. gada 5. maija protokola Nr.29-m izraksts) nošāva necilvēcīgajā vergu nometnē Usoļlagā, Molotovas apgabalā.
Longīns Ausējs piedzima latviešu Lauru kolonijā, pie pašas Latvijas robežas, Pededzes pagasta pusē, paša mācību gaitas aptver Alūksnes draudzes skolu, Pleskavas klasisko ģimnāziju, Sanktpēterburgas valsts universitāti, pirms ministra amata ieņemšanas bija vadījis virkni izglītības iestāžu, ievēlēts Vidzemes zemes padomē par deputātu, bijis Cēsu pašvaldības vadītājs, guvis pieredzi valsts pārvaldē kā ministrijas Skolu departamenta direktors. Ekonomikas zinātņu doktors, Saeimas deputāts, korporācijas „Fraternitas Metropolitana” filistrs, korporāciju „Beveronija” un „Varavīksne” goda filistrs, žurnālista darbā vadīja patriotisko izdevumu „Burtnieks”, universitātes akadēmiskais mācībspēks.
Ministru nodarbināja mūžīgie dzīves ētikas jautājumi. Kur atrodams īstais laimes avots. Šķietamie ceļi uz laimi. Maldugunis. Savas laimes celšana, netikumīgā kārtā postot citu laimi un labklājību. Laimes meklēšana pirms atsvabināšanās no zemiskām jūtām. Īstie ceļi uz laimi. Savu spēku atraisīšana. Pozitīvā izcelšana un negatīvā pārvarēšana. Citu laimes un labklājības veicināšana. Sevis izveidošana. Kalpošana kādam augstākam mērķim. Pa kuŗu ceļu? Minētie ir jautājumi ir raduši pārsprieduma formu viņa traktātos.
Ausēja paša morālās vērtības precīzi raksturo viņa vārdi par cilvēciskumu, pieminot citu izglītības ministru, profesoru Aleksandru Daugi: „ne abstraktai, aukstai cilvēcības idejai kalpot, bet – dzīvajam cilvēkam ar visām viņa vājībām un arī tā gaišajiem spēkiem, cilvēkam, ar viņa sāpēm un ciešanām, bet arī tā skaidro sirdi, vareno prātu un dzīves apliecinātāju spēku.” (Ausējs, Longīns, doc. „Jaunākās Ziņas”, Nr.37. 1937. gada 13. martā, 4.lpp) Mīlēt dzīvi un dzīvos cilvēkus bija gan Dauges, gan paša Longīna ētikas motīvs.
Nekas cilvēcisks Ausējam nebija svešs, viņš, kaut arī pasniedza finanšu lietas universitātē, publicēja ne vien traktātu „Cilvēks un sabiedrība”, bet arī vērtīgu grāmatu par laulības jautājumiem, kurā ar ilustrāciju palīdzību apgaismoja dažas sāpīgas laulības problēmas.
Vēl vairāk tāpēc mums šodien der ieklausīties Ausēja, kurš pats kā Cēsu reālskolas direktors piedalījās vienā no izcilākajiem mūsu valsts vēstures bērnu varoņdarbiem Cēsu skolēnu rotas dibināšanā Brīvības cīņās, vārdos par izglītības vērtībām.
Docents Longīns Ausējs ir rakstījis par universitāti – “bez šaubām, gatavošanās arodam prasa un prasīs no studentiem daudz laika un pūļu, svarīgas ir mācības un zināšanas, kas vajadzīgas turpmākajā darbā, bet vēl svarīgāks ir cilvēks pats, viss cilvēks savā daudzpusīgajā personībā. Tur noenkurojas vērtības, kas apvieno cilvēka tūkstoškrāsainos atspīdumus vienā gaišā mirdzumā – gaišā, viengabalainā personībā ar noteiktiem dzīves principiem.” (Ausējs, Longīns, doc. „Jaunākās Ziņas”, Nr. 211, 1937. gada 18. septembrī, 2. lpp).
Viengabalains cilvēks ar nebeidzamas krāsu varavīksnes atspīdumiem. Noenkurotas vērtības. Pūles.
Šīs poētiskās rindas, kvintesence par intelektuāla, rosīga, konservatīva un nacionāla pilsoņa dabu ietver kā pašas izglītības jēgu, tā izglītības ministram izvirzāmo ētikas latiņu.
Sasniegumi, teorija un skaitļi nedrīkst pārsniegt dzīvā cilvēka vajadzības Dundagā, Cesvainē, Rogovkā Nautrēnu pagastā, Carnikavā vai Endzelē Jeru pagastā. Nevaļīgs žaketē skrienošais ministrs bija, jo saprata, ka pārmaiņu „svaigums” izriet no ilgstoša cītīga darba, nevis revolūcijas, ka „kāda sociāla jautājuma izšķiršana vispār nav sasniedzama ar kādas teorētiski izdomātas iekārtas ieviešanu no šīs dienas uz rītdienu, bet tas ir mūžīgs uzdevums, pie kā jāpieiet klāt no daudzām pusēm” (Ausējs, Longīns, doc.” Jaunākās Ziņas”, Nr.37. 1937. gada 13. martā, 4.lpp).
Lai arī mūsu pirmskara varonis vērtēja, kas ir „nežēlīgi skaitļi”, domājot par skolēnu kontroles darbu rezultātiem piecu gadu griezumā (Ausējs, Longins. „Latwis”. Nr.2166, 1929. gada 6. janvārī, 7.lpp), tomēr, labi pārzinot gan OECD PISA skolēnu rezultātus, gan augstskolu reitingus, uzdrošinos apgalvot, ka šie, lai arī derīgi instrumenti, ir tikai rādītāji, ka būtiskāk par vietu izmērāmās tabulās ir centieni ikvienā darbā par mērķi redzēt zinātkārē mirdzošas bērnu acis, just līdzās izcilībā tiecošos ideju prātus, dzirdēt par jaunatklājumu sajūsmu.
Mums, latviešiem, nav jābaidās izvirzīt sev sapni un uzdevumu būt par izglītotāko zemi pasaulē jau pārskatāmā nākotnē. Zemi, kur idejas, izaicinājumi, mācību, studiju un zinātnes iespējas visvairāk ļauj tiekties pēc laimes. Jau 18. gadsimtā apgaismotājs Ludvigs Mellīns uzsvēra hernhūtiešu un sinodāli konsistoriālo draudžu izglītotās Vidzemes pārākumu pār analfabētisko Franciju. Mēs reiz bijām visizglītotākie. Un būsim.
Tikai mērķim kļūt par izglītotāko tautu pasaulē tuvojoties, jāapzinās un jāvadās no morāles principiem, ka saturs, izcilība ir būtība, ne cipari un ailes.
„Vēl svarīgāks ir cilvēks pats,” atskan savas valsts brīvību izcīnījuša akadēmiķa vārdi, atzīstot gan darba tirgus lomu, gan kvalitātes skaitliskos rādītājus mācību rezultātos, gan profesionālismu, kas nepieciešams sekmīgai konkurētspējai, kvalitātei un mērķtiecīgai sociālajai sadarbei, mums tomēr ir jāatzīst, ka izglītība ir kaut kas vairāk. Zināšanas, zinātne un izglītība ir vispirmām kārtām un visbeidzot cilvēka paša priekam, paša pilnveidei un paša dzīvei sabiedrībā.
Ikvienam, kurš vēlas tautas vārdā strādāt augstu publisku amatu, ir jādod atbilde doktoram un mūsu tautas moceklim Longīnam Ausējam, „Vai Jums jaunie draugi, ir cieša apņemšanās un nesatricināms nodoms būt vienmēr gataviem dot uz šiem jautājumiem atbildi, kas apmierinātu klausītāju, apmierinātu mūs visus, kuri raugāmies uz jums kā uz mūsu nākotnes cerību?”
Ētiskai nostādnei, ka cilvēka garīgā esība, intelekta pasaule un pašizpausmes raisīts prieks ir svarīgāki katra laimei un sabiedrības labklājībai nekā universitātes eksports, dabaszinātņu un matemātikas rezultatīvie rādītāji iestājai inženiertehnisko profesiju studijās, darba tirgus, inovācijas reālai ekonomikai, izcilība optimizētā iestāžu tīklā, iekšzemes kopprodukts, kā arī vidējā alga, kredītu pieejamība, sociālais prestižs, platekrāna televizors un citi labumi, ko „rūsa un kodes maitā”, ir jābūt ikviena izglītības ministra darbības morālam pamatam.
Autors ir izglītības un zinātnes ministres padomnieks
Komentāri (37)