Tie, kas nepārdodas

Vai paši saprotam, kādas vērtības sludinām

Vismaz trīs savā starpā tieši nesaistīti neseni notikumi Latvijā liek aizdomāties par vienu problēmas sakni. Izskatās, ka šī sakne ir labi stipri un dziļi ieķērusies mūsu sabiedrības pamatos, graujot to vienā no vārīgākajām un svarīgākajām vietām. Tikai laiku pa laikam mazliet apkarojot no saknes izlīdušos virszemes dzinumus, bet neķeroties pie pamatu pilnīgas attīrīšanas un sakārtošanas, agri vai vēlu sabrukšanai nolemta būs visa būve.

Vēl pirms 12.Saeimas vēlēšanām sabiedrību saviļņoja vēstis par portālu akademika.lv, kas akadēmisko konsultāciju piedāvāšanas aizsegā būtībā ļauj augstskolu studentiem izvairīties no godīgas un kārtīgas sava darba – studēšanas – darīšanas. Jau drīz pēc vēlēšanām LTV1 raidījumā „1:1″ Ingas Spriņģes sarunā ar Alvi Hermani nedaudz tika iztirzāts arī jautājums par nabadzīgu pensionāru izvēli pārdoties vai nepārdoties par “tramvaja biļeti”. Vēl kādu brīdi vēlāk sabiedrības uzmanības degpunktā nonāca balsu pircēji un pārdevēji nule notikušajās vēlēšanās. Par to, kāds šīm lietām savstarpējs sakars, raksta turpinājumā.

Kur studenti un vecāki

Neieslīgstot detaļās un nepārstāstot jau zināmas lietas par akademika.lv tēmu, tomēr gribu paust savu izbrīnu par mūsu sabiedrības atbildi uz šo problēmu. Nepārzinu, protams, pilnībā visu plašsaziņas telpu, taču vismaz man radās iespaids, ka vislielāko uztraukumu par to visas sabiedrības priekšā pauda tikai augstskolu pasniedzēji. Vismaz es nemanīju tikpat pamanāmu un stingru atbildi uz šo problēmu nedz no pašiem studentiem un to organizācijām, nedz viņu vecākiem un to apvienībām.

Atbildība tika prasīta, un zināmā mērā pamatoti, no Tieslietu un Izglītības un zinātnes ministrijām, taču šī problēma nav atrisināma bez tiešas studentu un viņu vecāku iesaistes. Nekādas ministrijas un likumu grozījumi, nekādas augstskolu elektroniskās sistēmas studentu darbu pārbaudei un nekādas lielākas pasniedzēju pūles neizskaudīs krāpšanos un negodīgumu, ja netiks pateikts stingrs “nē” studentu un viņu vecāku galā.

Būtībā studentiem bija jānāk sabiedrības priekšā un jāsaka: “Nepiedāvājiet mums neko negodīgu, jo mēs to nekādā gadījumā neizmantosim.” Līdzīgam vēstījumam būtu jānāk arī no viņu vecākiem, jo kāda gan jēga audzināt savus bērnus un “ieguldīt” viņu izglītībā, ja patiesībā viņi īsti neko neiemācās, bet par naudu nopērk papīra vērtu diplomu.

Ja nu tiešām pašiem studentiem un viņu vecākiem liekas, ka katra paša mazā krāpšanās un sīkie meli jau neko daudz nenozīmē un galvenais, ka ir iegūts izglītības papīrs, tad padomājiet kaut vai par šo. Vai jūs gribētu, lai jūsu ārsts būtu nevis kārtīgi studējis un godīgi apguvis visas zināšanas, bet gan tā vietā pircis “akadēmiskās konsultācijas”? Vai jūs gribētu iepirkties lielveikalā un dzīvot mājā, ko būvējuši un projektējuši tādi paši “akadēmiski konsultēti” speciālisti? Vai jūs gribētu atrasties kuģī, vilcienā vai lidmašīnā, kuras vadītājs nav kārtīgi un godīgi apguvis savas iemaņas, tikai “akadēmiski konsultējies”? Ja atbilde tomēr ir nē, tad godīga un kārtīga sava darba darīšana attiecas uz pilnīgi visiem, tajā skaitā arī augstskolu studentiem.

Vai tiešām pārdodas

Savukārt sarunā ar Alvi Hermani Inga Spriņģe atgādināja brīvdomīgā režisora savulaik teikto par to, ka pat latviešu kundzes gatavas atdoties par tramvaja biļeti, ar to domājot saistību starp atbalstu „Saskaņas centram” Rīgas pašvaldības vēlēšanās un bezmaksas transportu Rīgas pensionāriem. Saruna par pensionāru grūto dzīvi gan raidījumā īsti nevedās, taču, manuprāt, I.Spriņģes nostājā šajā sarunā, iespējams, neapzināti, bet ļoti skaidri izgaismojās mūsu sabiedrībā arvien vairāk izplatītā pieeja, ka ar naudas trūkumu var attaisnot jebko.

Trūkums un nabadzība nav un nevar būt attaisnojums negodīgai un nekrietnai rīcībai ne no vienas puses – nedz piedāvātāju, nedz pieprasītāju.

Turklāt tie, kuri domā, ka visi Latvijas vai Rīgas trūcīgie pensionāri ir gatavi pārdoties par jebko, ļoti aizvaino lielu daļu pensionāru, kuri nekad dzīvē un ne par kādu cenu nav pārdevušies. Vismaz spriežot pēc Latvijas vēstures kaut vai 20.gs garumā, sliecos domāt, ka liela daļa Latvijas ļaužu – kā jauni, tā veci – ir noteikti pieskaitāmi pie tiem, kas nepārdodas. Arī smagajos padomju verdzības gados, kad spiediens “pārdoties” bija daudz stiprāks un izdzīvošanai izšķirošāks. Protams, ka visi nebija disidenti, jo tādas personības kā Gunārs Astra ir ne vairāk kā viens uz pusotru miljonu, taču savu cilvēka cieņu un uzticību augstākām vērtībām varēja saglabāt arī ikdienas darbos un ģimenes lokā.

Ja tiešām mēs kā sabiedrība kopumā būtu tik kāri pārdoties par “bezmaksas” labumiem, tad domāju, ka mūsu valsts ģeopolitiskā virzība un sabiedriskā attīstība arī pēdējo 25 gadu laikā būtu bijusi pavisam citāda. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nekad nav dzīvojusi pie ķīseļu upēm piena krastos un peldējusies milzīgā labklājībā. Tā tas ir bijis gan pirms padomju laikiem, gan padomju laikos, tāpēc tagad runāt par kaut kādu agrāk neredzētu trūkumu man neliekas īsti vietā.

Nenoliedzami, ka jebkurā sabiedrībā ir savas melnās avis un cilvēki ar vājāku raksturu, taču tieši no pašas sabiedrības ir atkarīgs, kādas vērtības tā godina un kādas peļ. Vai ļaujas kārdinājumam iet vieglāko ceļu, vai tomēr izvēlas grūtāko, bet cilvēka cieņas vērto. Cita starpā mūsdienās tas nozīmē, ka plašsaziņas līdzekļiem un to aizstāvētajām vērtībām ir nenovērtējami liela loma.

Nav attaisnojuma

No šāda viedokļa raugoties, mani zināmā mērā pārsteidz attieksme, kas parādās iespējamās balsu pirkšanas 12.Saeimas vēlēšanās sakarā. Neapšaubāmi, ka balsu pirkšana vēlēšanās ir nosodāms noziegums, kas ir rūpīgi jāizmeklē un jānodod tiesai. Taču līdzvērtīgs nodarījums būtībā ir arī balsu pārdošana. Jo ne jau tikai pircējs ar savu “piedāvājumu” pārkāpj Satversmes 6.pantā rakstīto, ka “Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās”. To pašu pantu pārkāpj arī katrs savas balss pārdevējs.

Tāpēc dīvaina liekas samērā iecietīgā attieksme pret savu balsu pārdevējiem. Brīžiem televīzijas ekrānos tie pārvēršas teju par varoņiem, kas atmasko ļaunos pircējus. Protams, ka pircējus vajag atmaskot, bet pie reizes vajadzētu arī pajautāt pašam pārdevējam, kādēļ viņš tā rīkojies un vai nav pašam kauns par tādu rīcību.

Tikpat nesaprotams man liekas LTV1 sarunu raidījumā „Sastrēgumstunda” pētnieces Ievas Raubiško paustais viedoklis, ka pie balsu pirkšanas vainojama galvenokārt nabadzība laukos un ka šīs problēmas risinājums ir varas un politiķu rokās. Ja tiešām galvenais iemesls būtu tikai trūkums, tad jau balsu pirkšana un pārdošana būtu daudz plašāk izplatīta parādība viscaur Latvijā. Turklāt tāda pieeja met ēnu arī uz tiem godīgajiem cilvēkiem, kuriem, neraugoties uz pieticīgo iztikšanu, nenāk ne prātā pārdoties par alkohola malku vai naudas banknoti.

Atgriežoties pie raksta sākumā minētās saknes, kas ieķērusies mūsu sabiedrības pamatos, lūkojot tos sadrupināt, to varētu nodēvēt par vērtību sajukumu un tikumu izļurkāšanos. Lai kādi arī būtu vēsturiskie iemesli, mūsu sabiedrības rokās šodien ir iespēja pielikt tam punktu vai vismaz censties to darīt. Un darīt to katram savā ikdienas darbā, nenoveļot visu atbildību uz politiķiem, ierēdņiem vai Drošības policiju. Kā jau minēju, šajā darbā ļoti liela nozīme ir arī tam, kādas vērtības un kādu rīcību izvēlas aizstāvēt plašsaziņas līdzekļi.

Ar godīguma vairošanu sabiedrībā ir līdzīgi kā ar tīrām ielām pilsētā. Tās nerodas pašas no sevis, un ar sētnieka slotu reizi dienā arī nekas nav līdzēts, ja visi citi nemitīgi met zemē papīrus. Ja katrs no mums apņemtos tomēr nenomest papīru zemē un pacietīgi aiznest līdz tuvākajai miskastei, nevis nomestu zemē ar domu, ka tas jau tikai viens papīrs un ka citi arī tā dara, tad ielas būtu daudz tīrākas un pašiem drošāka un patīkamāka staigāšana.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste