Domas par LTV debašu kvalitātes tendencēm
Sarunas tēmas pazaudēšana, runātāju pārtraukšana, ar diskusijas mērķi nesaistītu dalībnieku aicināšana! Jaunākais LTV diskusiju formāts? Tādā gadījumā tas ir mokošs haoss, gribas sacīt pēc “Sastrēgumstundas” jaunākā laidiena.
Publiskas diskusijas dod iespēju kaut ko svarīgu saprast. Ko darīt, ja sabiedriskās TV vienīgā politiskā diskusija latviešu valodā zaudē jēgu, jo tās saturs izbirst sīkos satura fragmentos? To atsver otrs jaunais diskusiju formāts krievu valodā LTV7 un stabilā kultūras diskusija.
Pēc vienādiem kritērijiem salīdzināju divas no jaunākajām LTV diskusijām: LTV1 “Sastrēgumstunda” un LTV7 “Točki nad i” (“Punkti uz i” – krievu val.) 8.oktobrī.
Pārmaiņas valstī un “Sastrēgumstundā”
Par pārmaiņām Latvijā – tāds bija galvenais diskusijas temats “Sastrēgumstundā” pēc nogurdinošajām un brīžiem vienveidīgajām priekšvēlēšanu debatēm. Piedalījās Ilze Viņķele (Vienotība), Imants Parādnieks (NA) un Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij) kā topošās koalīcijas pārstāvji. Otra grupa – Dainis Liepiņš (Reģionu apvienība), Ainārs Šlesers (Vienoti Latvijai) un Juģis Liepnieks kā to politisko spēku pārstāvji, kas pirms vēlēšanām solījuši pārmaiņas.
“Sastrēgumstundu” vadīja tās jaunais moderators Ģirts Timrots. 65 minūšu laikā viņš pārtrauca runātājus vai runāja virsū diskusijas dalībniekiem 73 reizes. Raidījuma sākumā no ceturtās (kad pirmo reizi pārtrauca dalībniekus) līdz sestajai minūtei Timrots iejaucās teiktajā katras 30 sekundes.
Jau sākumā vadītājs aizmirsa raidījuma tēmu – 8.minūtē Šlesera replika par viņa vēlēšanu mērķiem aizveda sarunu citā virzienā. Liepiņam tika jautāts, vai viņš tiktu Saeimā bez Artura Kaimiņa atbalsta, Liepniekam – vērtējums par paša darbu. Šie jautājumi raisīja citas, ar mērķi nesaistītas tēmas. Pie pārmaiņām valstī diskusija atgriezās 47.minūtē, jau drīz vien metoties citā virzienā – vai premjeram jābūt ievēlētam?
Diskusijā visgrūtāk klājās Viņkelei: viņai bija deviņas iespējas runāt par tematu, sešas reizes tas netika ļauts, viņa atbildēja uz jautājumiem, taču bieži tika pārtraukta, tomēr spēja reaģēt uz uzbrukumiem.
Komfortablāka situācija bija Lembergam, kuram bija vislabākās iespējas izteikt pozīciju, viņu pārtrauca retāk nekā citus.
Liepiņš sarunā piedalījās maz, bet netika pārtraukts. Līdzīgi diskusijas vadītājs izturējās pret Imantu Parādnieku. Jurģis Liepnieks varēja aktīvi izteikt savas domas, viņš uzbruka politiskajiem konkurentiem un divas reizes ar savām replikām centās mainīt diskusijas tēmu.
Diskusijas dalībnieku uzstāšanās struktūra
Es negribu ar jums sarunāties, es neklausos – tā varētu raksturot Timrota vadīšanas stilu. Viņa labā īpašība ir uzmanīga sekošana diskusijai, centieni to virzīt ar jautājumiem (kopā 30 reizes). Milzīga problēma ir pārtraukšana, runāšana virsū citiem, ietekmēšanās no dzirdētā un sarunas tēmas mainīšana bez vajadzības. Rezultātā gandrīz neviens jautājums netiek apspriests, diskusija nenotiek. Argumentu ir ļoti maz, jo dalībniekiem nav iespēju pamatot teikto. To neļauj pārtraukšana pusvārdā, lēkāšana no vienas tēmas uz otru.
Šaubos, vai Ģirts Timrots zaudējis diskusijas vadīšanas prasmes, kas tikai dažas dienas iepriekš, LNT diskusiju laikā, bija cienījamā līmenī. Pieļauju, ka viens no svarīgākajiem diskusijas neveiksmes iemesliem bija “Sastrēgumstundas” dalībnieku sastāvs.
Kāpēc ievēlētu deputātu vidū bija Lembergs, kas nav kandidējis un nebūs premjerministrs?
Kāpēc pārmaiņu aizstāvju pusē bija neievēlētais Šlesers, ja Saeimā neiekļuva daudzi spēki, kuri solīja nozīmīgākas pārmaiņas?
Kādā statusā diskusijā bija aicināts Liepnieks, kas nav ievēlēts, nav kandidējis, ir viens no pakalpojumu sniedzējiem “Saskaņai”? Neskaidrais statuss – polittehnologs, politikas vērtētājs, portāla redaktors vai kas cits – deva iespēju vairākkārt atkārtot sava klienta aktuālos lozungus.
Kāpēc studijā nebija pārējo kampaņu vadītāju?
Lūdzu, jums atbildes!
Gribat atbildes, te tās būs! – var teikt par Oļega Ignatjeva vadīto diskusiju LTV7 “Točki nad i” – par vēlēšanu rezultātiem. Dalībnieku vidū trīs politologi – Juris Rozenvalds, Kārlis Daukšts, Iveta Kažoka, sociologs Aivars Freimanis, “Saskaņas” priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs Jurģis Liepnieks, portāla “pietiek.com” pārstāvis Lato Lapsa.
Analizējot šo raidījumu, dati atšķiras: visiem dalībniekiem ir gandrīz līdzvērtīgas iespējas izteikties par visiem jautājumiem. Liepnieka izplatītās “Saskaņas” aktuālās pēcvēlēšanu frāzes gan tās pašas, vienīgo uzbrukumu atļaujas Lapsa, apsaukājot studijā esošo Ivetu Kažoku. Ignatjevs viņu strikti savalda.
Ignatjevs nepazaudē sarunas fokusu – vēlēšanu konteksts. Tas arī vienīgais iemesls, kāpēc studijā aicināt Straujumas preses sekretāres video publiskotājus Lapsu un Liepnieku. Patriotisku motīvu vadīto soli attīrīt valsts institūcijas darbinieku rindas neatbalstīja citi diskusijas dalībnieki, precīzi to gan novērtējot, gan piedāvājot alternatīvas patriotisma izpaušanai. Žēl, ka pretargumentus nevarēja izteikt I.Kažoka, kas bija publiski iebildusi pret šādu rīcību – īsi pirms vēlēšanām publicēt kompromitējošus video, kuros redzams cilvēks, kas nekandidē.
Nelīdzvērtīgas iespējas atbildēt ir arī vienīgais iebildums pret diskusiju, kurā apspriests šis pretrunīgais priekšvēlēšanu notikums. Tā palīdzēja iepazīt ar politiskiem procesiem Latvijā saistītu cilvēku domāšanas modeļus, kuri, daudz lielākā mērā nekā patriotismu, parādīja uzbrukumu sievietei tiešsaistē, kas kā specifiska sieviešu nīšanas forma analizēta šajā žurnālistu pētījumā.
Reitingu varā?
LTV kolēģi ļoti labi var iedomāties šeit izskanējušos jautājumus. Tad kāpēc tāda diskusijas dalībnieku izvēle?
Mana versija: “Sastrēgumstundas” dalībnieku sarakstu ietekmēja ne tikai daudzas nejaušības pirms raidījuma, bet stress par reitingiem.
Ja kāda partija nevēlas sūtīt savu pārstāvi līdzvērtīgai sarunai, lai vieta paliek tukša. Bet cilvēki, kuru statuss ir pretrunīgs un kas, pēc pieredzes, nāks klajā ar košiem izteicieniem, iepriecinot un kaitinot skatītājus, var noderēt reitingam.
Reitingu stress bija redzams arī LTV1 diskusijās “Izvēlies nākotni!”, kurā sarunas brīžiem bija vērstas nevis uz problēmām, bet indivīdiem. Piemēram, pirmajā diskusijā Ingūnai Sudrabai tika adresēts tukšs jautājums par dārga veikala apmeklēšanas frekvenci, par it kā pārmērīgi augstu pensiju – Mārtiņam Šicam.
Neko līdzīgu neatļāvās LNT diskusiju vadītāji, tās kopā ar Ignatjeva vadīto premjeru sarunu gribu uzskatīt par šī žanra labākajiem paraugiem.
Ja diskutētāju sastāvs neturas kopā, to vajadzētu skaidrot skatītājiem, citādi politiskā diskusija kļūst bezatbildīga un bezjēdzīga.
Bez skaidra pamatojuma uzaicināto dalībnieku apšaubāmais statuss tiek leģitimizēts, viņus padarot līdzvērtīgus deputātiem vai amatpersonām, kuru teiktais var viņus gan celt, gan gremdēt.
“Sastrēgumstundas” gadījumā aktuāls un simbolisks ir diskusijas sākumā atskaņotais Alvja Hermaņa citāts par Latvijas parlamenta intelektuālās kvalitātes kritumu. Labas diskusijas var apturēt politikas kvalitātes samazināšanos. Ja tikai nepiekrītam, ka sabiedriskajā apraidē komercmediju sen atklātie skatītāju noturēšanas lētākie paņēmieni mūs kairina, piedāvā impulsus īslaicīgai uzmanības noturēšanai, nevis rūpējas par diskusijas kvalitāti.
Autore ir asociētā profesore, Komunikācijas studiju katedras vadītāja Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas fakultātē
Komentāri (25)