Literārā grupējuma “Stan” līderis Jaroslavs Minkins intervijā par Luganskas “fenomenu”, oligarhu mafiju un prezidentam Porošenko darāmajiem darbiem
Ukrainas dzejnieks Jaroslavs Minkins (30), literārā grupējuma “Stan” līderis atceras – tad, kad bijis mazs puika, uzrakstījis dzejoli “Pasludinu Putinam džihādu”. Tagad viņš domā, ka tirānu nevajag ienīst, jo agri vai vēlu visi cilvēki reiz mirst. Arī Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam agri vai vēlu, uz šīs zemes vai debesīs nāksies par savu rīcību atbildēt. “Kas zina, ja nebūtu Putina, Ukraina varbūt nebūtu neatkarīga. Mēs nevaram domāt, ka problēma ir tikai Putins,” saka Minkins, kurš pagājušajā nedēļā bija ieradies Rīgā, lai piedalītos dzejas slamos.
Jūs Latvijā tiekat pieteikts kā Ukrainas krievvalodīgais dzejnieks no Luganskas. Taču mūsu priekšstatos Luganska patlaban asociējas ar vienu no prokrievisko teroristu citadelēm. Kas ir Luganska?
Līdz 18 gadu vecumam esmu dzīvojis un uzaudzis Krimā, Jaltā. Tāpēc nevaru teikt, ka esmu Luganskas iedzimtais. Maniem vecākiem Jaltā joprojām pieder dzīvoklis, bet es līdz pēdējam laikam dzīvoju Luganskā.
Līdz kuram laikam?
Līdz pavisam nesenam laikam (smejas). Kad tur ierados, jau biju cilvēks ar saviem uzskatiem.
Šī pilsēta – Luganska – uz mani iedarbojās spēcīgi, jo tā bija citādāk iekārtota nekā, teiksim, Jalta. Luganskā cilvēki bija stipri “nodalīti”. Kad dzīvoju Jaltā, tur visi bija vairāk vai mazāk kulturāli, piemēram, ikviens Jaltā uzskatīja, ka vajag lasīt grāmatas. Ierodoties Luganskā, mani pārsteidza, ka tur bija pat tādi ļaudis, kuri ne tikai nelasīja grāmatas, bet, jādomā, pat nezināja, kā tās var atvērt. Tie bija kriminālisti, parasti rūpnīcu, ogļu šahtu strādnieki. Viņi nemīlēja tos, kuri no viņiem ļoti atšķīrās.
No otras puses, tur bija arī tā saucamā inteliģence, kas centās lasīt grāmatas tik daudz, lai atšķirtos [no tiem pirmajiem]. Tur bija arī tādi cilvēki, kuri lasīja grāmatas svešvalodās bez tulkojuma, taču viņu bija daudz mazāk, un tie bija nospiesti “pagrīdē”.
Domāju, ka tas, kas tagad notiek Luganskā, ir sekas tam, ka sabiedrība bija tik ļoti neviendabīga. Jo šie strādnieki, kuri atceras Padomju Savienību un lēto desu, ir gatavi izdarīt visu, lai to saglabātu, gatavi ņemt rokās ieročus, lai par to cīnītos.
Luganskā iestājos profesionālā literātu organizācijā. Tā bija augstā līmenī, pretstāvēja visām tām padomju laika rakstnieku savienībām. Tā balstījās uz pasaules un Eiropas kultūras vērtībām. Taču organizācijai pietrūka pašpārliecības, bet es biju atbraucis no Jaltas, kur ikviens sevi uzskata par “kruto”, kur visi ir svarīgi un bagāti. Luganskiešiem teicu: puiši, jūs sevi nepareizi pozicionējat. Kāpēc jūs domājat, ka elite ir tie, kam ir nauda un dārgas mašīnas [nevis kaut kas galvā]? Tā pamazām divu gadu laikā kļuvu par vienu no vadošajiem cilvēkiem šajā organizācijā “Stan”.
Ko dara šī organizācija? Vai esat strādājis arī medijos?
Tieši ne. Mēs izdodam grāmatas, bet mums tam ir sava pieeja. Ir tēma, kas mūs interesē. Tā viena no pēdējām tēmām bija “dzejnieki pret sāpēm”, kur dažādi rakstnieki stāstīja par savu pieredzi cīņā ar neārstējamām slimībām, piemēram, vēzi. Mūsu mērķis ir nespiest autorus rakstīt par šo tēmu, bet atrast tādus rakstniekus, kuri ir ieinteresēti par to pastāstīt citiem. Tā mēs taisām savas antoloģijas – apvienojam dažādus autorus sociāli nozīmīgu tēmu attīstīšanai.
Viena no pēdējām antoloģijām bija veltīta tēmai par to, ka mūs vaino slāvu vērtību noniecināšanā un zaudēšanā, ka esam pret PSRS. Tāpēc antoloģijai devām nosaukumu no kādas pagājušā gadsimta 30.gadu brošūras “Uroki vreditelsva, diversiji i špionaža” (Kaitniecības, diversiju un spiegošanas mācības – krievu val.). Savukārt antoloģijā “Iz žertv v ļikvidatori” (No upuriem par likvidatoriem), kas stāsta par sieviešu pieredzi, publicējušās septiņas dzejnieces.
Lai to visu izdotu, ir nepieciešami līdzekļi…
Mēs esam bezpeļņas organizācija. Mums palīdz tie starptautiskie fondi, kas piešķir grantus sociāli mērķētiem kultūras projektiem. Kad atbraucu uz Lugansku, man teica, ka naudas kultūrai nebūs. Teicu – pārbaudīsim, un tagad esam izdevuši veselu rindu nelielu grāmatiņu. Lai arī tām ir mīkstie vāki, bet tās ir!
Kā mediji ietekmē procesus Ukrainā?
Mediji noteikti ir ietekmīgi. Konkrēts piemērs – pirmais, ko dara teroristi, kad ierodas kādā vietā [Ukrainā], – sagrābj televīzijas torni. Tas jau ir rādītājs. Agrāk sagrāba telegrāfu, pastu, dzelzceļu, bet šitie uzreiz pārņem TV torni. Jo tas, kuram [pieder] televīzija, “stāsta ļaudīm patiesību”. Otra ļoti nopietna cīņa notiek internetā. Tajā tiek ieguldīji miljoni. Tā saucamās feiku jeb viltus ziņas portālos atrodas, ja ievērojat, pašās labākajās reklāmas vietās. Tātad kāds maksā lielu naudu, lai šīs ziņas, piemēram, ka Luganskā teroristi atkal nogalinājuši cilvēkus, atrastos pašās redzamākajās vietās. Internets Ukrainā ir pieejams gandrīz visur valstī, ja neskaita kādus pavisam attālus ciematus. Un tas ir pavisam lēti – 2-3 eiro mēnesī.
Taču internetā notiek karš. Reiz ieraugu ziņu, ka Ukrainas valdība paziņojusi – tā devusi aviācijas triecienu nemierniekiem. Ieeju šajā man nepazīstamajā vietnē, bet tur ir atsauce uz vēl citu vietni, kurā ieejot nekas nekļūst skaidrāks, jo tā ir tikpat neatpazīstama. Tā viņi viens uz otru atsaucas un “ražo” viltus ziņas. Tā ir viltus ziņu industrija un viltus informācijas karš.
Vai Ukrainā ir neatkarīgi mediji?
Neatkarīgu mediju Ukrainā un pasaulē principā nav. Ukrainā katram medijam ir savs saimnieks. Un kādā noteiktā brīdī šis saimnieks teic: “Bet šo nevajag publicēt…” Par to it kā nav pierasts runāt, bet fakts paliek fakts.
Jaunievēlētajam prezidentam Petro Porošenko pieder sava televīzija “5. kanāls”…
Jā, tā tas ir. Ikviens kanāls ir liela nauda, kas jāiegūst vai nu no politiskās “izrādīšanās”, vai nu no reklāmas, vai nu tas ir kādam ļoti vajadzīgs. Mums Ukrainā ir pieņemts tā – ja esi gubernators, tev pieder sava avīze, ja esi vietējās pašvaldības galva, tev arī vajadzīga sava avīze, magnātam ir sava maza reģionāla televīzijiņa. Galu galā iznāk tā, ka, skatoties un lasot šos medijus, lasītājs var saprast, kurš no magnātiem vai šo mediju saimniekiem ir kurā “frontes” pusē. Tas ir ļoti vienkārši. Ir pat tādi biznesmeņi, kuriem ir divi mediji, kas īsteno atšķirīgu politiku – ja kas, te ir viens viedoklis, un te ir otrs.
Ja patiešām gribi no medijiem uzzināt patiesību, kas notiek Ukrainā, nāksies savākt visu, visu, visu un visu izlasīt, un tad izvilkt kaut kādu vidējo aritmētisko. Tā būs tā objektīvā patiesība.
Tomēr tas ir arī stāsts par mūsu un žurnālistu stereotipiem. Jo žurnālists, kad dodas uz kādu vietu, iedomājas, ko un kā par to stāstīs. Piemēram, par Lugansku. Tur lielākā daļa žurnālistu nav [iepriekš] bijuši. Viņi neko nezina par šo vietu. Ka Luganska ir slēgta pilsēta un tā atrodas vairāk nekā 600 kilometru no Kijevas. Tur dzīvo ļoti nemobili cilvēki. Daudziem pat nav ārzemju pases. Daudzi no maniem draugiem nekad nav bijuši Eiropā. Bet viņus tagad saņem gūstā, apvaino, ka viņi atbalsta eirointegrāciju, fašismu. Luganska ģeogrāfiski atrodas tuvāk Maskavai [ap 800 km] nevis Eiropas Savienības robežai, līdz kurai no Luganskas ir 1300 kilometru. Divas diennaktis ar vilcienu jābrauc – vienu līdz Kijevai, vēl otru līdz Ļvovai. Un tikai tur pārbrauc pāri robežai.
Turklāt tas ir depresīvs rajons – cilvēki saņem niecīgas algas, bet labi atceras savu pagātni, kura liekas lieliska. Daudzi tic Krievijas propagandai, jo skatās tikai Krievijas TV un lasa Krievijas internetu. Te, protams, pastāv arī valodas barjera, bet kā tu neticēsi televīzijai, ko esi skatījies 25 gadus?
Kāpēc, jūsuprāt, Petro Porošenko uzvarēja prezidenta vēlēšanās ar tik lielu balsu pārsvaru pār saviem konkurentiem?
Bet kurš vēl cits varēja uzvarēt? Porošenko uzvarēja tāpēc, lai neuzvarētu [Jūlija] Timošenko, tas ir pilnīgi skaidrs. Viņš uzvarēja tāpēc, ka ir labs menedžeris. Cilvēks, kurš var palielīties ar saviem sasniegumiem.
Bet arī viņš ir oligarhs, tāds pats kā Timošenko, Juščenko…
Nē, tā tas nav. Jā, viņš ir oligarhs, bet visi zina par viņa biznesu. Nav skaidrs, kas ir Timošenko bizness. Kurš zina Juščenko biznesu? Neviens. Kurš zina Janukoviča biznesu? Neviens. Bet visi zina Porošenko biznesu, visi ir ēduši viņa ražotās konfektes. Jā, viņš ir oligarhs. Bet pilsēta, kurā atrodas viņa rūpnīca, – Viņņica – Ukrainā patlaban ir pirmajā vietā pēc iedzīvotāju dzīveslīmeņa. Un šīs pilsētas mērs Volodimirs Groismans noteikti ieņems augstu amatu Porošenko pārvaldē. Kad viņš 27 gadu vecumā kļuva par Viņņicas mēru, par viņu nobalsoja 90% iedzīvotāju. Viņu atbalsta lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju, jo viņš savā pilsētā spējis iedzīvotājiem nodrošināt Eiropas [dzīves] standartu. Viņš vienā Ukrainas pilsētā izveidojis Eiropu! Turklāt tā nav Rietumukrainas pilsēta, bet atrodas valsts centrā. Pateicoties Porošenko, pilsētā ir rūpnīca, kas dinamiski attīstās, un pilsētai ir nauda.
Tātad ļaudis noticēja Porošenko menedžera spējām?
Ļaudis redzēja, ka citi tikai runā, bet Porošenko arī dara. Viņš var parādīt paveikto, bet citi to nevar. Cilvēki ir arī noguruši no [radikāļu] provokācijām, par spīti tam, ka [Radikālās partijas līderis] Oļegs Ļaško saņēma diezgan daudz balsu [un ieņēma trešo vietu prezidenta vēlēšanās ar 8%]. Ukrainas cilvēki cer, ka reiz kāds patiešām te spēs ieviest eiropeisku sistēmu.
Vai Porošenko spēs tikt galā ar korupciju, jo tas faktiski nozīmē mainīt cilvēku izpratni, domāšanu, gadu desmitiem iesīkstējušos ieradumus, piemēram, ka Ukrainas miliči var ņemt kukuļus?
Te atkal jāatgriežas pie Viņņicas piemēra, kur tika izmainīta visa sistēma. Viņi atrada speciālistus, kas domāja un bija citādi izglītoti. Mana paziņa – Viņņicas kultūras nodaļas vadītāja – 10 gadus bija strādājusi Vācijā un visu savu pieredzi uz Viņņicu atveda no turienes. Groismans patiešām spēja atrast tādus cilvēkus ar tādu pieredzi, lai strādātu pēc citiem principiem. Viņņicas kultūras dzīvē viņi spēja panākt to, ka daudzas valsts kultūras iestādes tur sākušas strādāt ar peļņu. Piemēram, ko var izdarīt bērnu mākslas skola, lai strādātu ar peļņu? Viņi atvēra fotokursus, sāka mācīt zīmēšanu – izrādās, daudziem pieaugušajiem tas bija neīstenots sapnis.
Jūs minējāt, ka Viņņicā, lai ieviestu pārmaiņas, bija jāmeklē cilvēki ar citu – Eiropas – darba pieredzi. Kāpēc Ukrainā tik maz izmanto ukraiņu diasporas pārstāvju pieredzi? Ukraiņu pasaulē taču ir ļoti daudz.
Tagad ir dažas iniciatīvas par diasporas iesaistīšanu. Taču es gribētu tomēr aizstāvēt ukraiņus. Arī es pirms diviem gadiem devos mācībās uz ASV – bijām seši cilvēki vecumā līdz 30 gadiem. Tur tikāmies ar vietējām sabiedriskajām organizācijām, ideja bija – iemācīties no viņiem, kā pareizi strādāt. Personīgās diskusijās atklājās, ka viņi nezina pat 10% to metožu, ko mēs izmantojām savā darbā. Jautājām, kāpēc jūs nezināt, kas ir “Dzīvā bibliotēka” [dāņu projekta “Human Library” krieviskais integrācijas variants, izmantojot literatūru], tādas un tādas treniņmetodes vai tehnoloģijas… Amerikāņi atbild – mēs taču esam parasta sabiedriska organizācija, mums nav tādas naudas, lai izzinātu šīs metodes vai tehnoloģijas. Amerikāņi teica, ka nevar atļauties apgūt tik dārgas zinības. Bet Ukrainā 10 gados noticis tik daudz sabiedrisko organizāciju mācību un dažādu treniņu, ka mēs zinām pat vairāk nekā dažu Eiropas valstu kolēģi, par amerikāņiem nerunājot. To varu teikt pēc savas pieredzes. Liela nauda tika ieguldīta, lai veidotu šo jauno eliti – tie bija gan dažādi granti, gan konferences un citas izglītojošas programmas.
Mums ir armija labi izglītotu sabiedrisku darbinieku, kuri visi bija redzami Maidana laikā. Ja viņus laistu pie varas tagad, situācija strauji mainītos.
Taču izrādījās, ka pēc Maidana neviens no šiem sabiedriskajiem darbiniekiem nav iekļauts jaunajā Ministru kabinetā. Kāpēc viņus nelaiž pie varas? Tāpēc, ka vecā elite negrib jaunos un labāk izglītotos.
Vai to varēs mainīt tagad pēc Porošenko kļūšanas par prezidentu?
Ja Porošenko svarīgos amatos ieliktu kaut vai tos cilvēkus, kas izveidoja konfekšu biznesu, varētu kaut kas mainīties. Konfekšu bizness ir stingrs un skarbs bizness – ja dienā neesi izgatavojis 100 konfekšu kārbu, lasies! Lai valsts strādā kaut vai kā konfekšu fabrika.
Varas maiņa jūsu priekšstatos tomēr balstās uz vienu cilvēku, kas ieliks savus menedžerus visās valstij svarīgās vietās. Varbūt jādomā par kādu plašāku demokrātiskāku ceļu, piemēram, atlaist parlamentu un sarīkot jaunas vēlēšanas?
Jā, lai tas notiktu, Augstākajai radai pašai jābalso par savu atlaišanu, bet puse no deputātiem ir vecie, kuri saprot, ka otrreiz viņi tur vairs nenokļūs. Turklāt daļa no viņiem, zaudējot deputāta imunitāti, uzreiz nonāks aiz restēm.
Ukrainā ir tūkstošiem cilvēku, kuri spēj domāt un strādāt pa jaunam. Viņi ir visās pilsētās, lai cik dīvaini tas būtu. Ukraina no visām reģiona valstīm – starp Armēniju, Azerbaidžānu, Gruziju – ir pati decentralizētākā valsts. Kijevu daudzi [Ukrainas] reģioni neuzskata par centru. Tā ir šīs situācijas unikalitāte. Ļvova saka – mēs esam paši progresīvākie, Odesa saka – mums ir jūra un pati labākā atpūta, bet Čerņigova saka – mums visu laiku bija augstākais zvanu tornis, bet jūs mums likāt to aizvākt, jo baidījāties konkurences. Varētu teikt, ka Ukrainā ir dabiska decentralizācija un katrā vietā ir labi, profesionāli cilvēki.
Iepriekšējā prezidenta Janukoviča varas laikā radās iespaids, ka tiek darīts viss, lai profesionālus cilvēkus atbaidītu no valsts darba. Piemēram, valsts ierēdnis Luganskā algā saņem 1800 grivnu jeb 100 eiro. Vai normāls cilvēks ies strādāt šādu darbu? Vai nu tad tev jāzog, vai jāiet strādāt supermārketā, kur kasieris saņem vairāk.
Arī mūsu organizācijai piedāvāja darboties – priekšniekam solīja 1000 eiro algu, bet padotajiem tikai 100 eiro. Tā neiet! Vai, piemēram, aizbraucam uz Kremenčugu, tiekamies ar vietējā kultūras nama vadību, kas stāsta – nu kā var strādāt ar tik maz darbiniekiem – agrāk mums bija 300 darbinieku, tagad samazināja līdz 150. Kā gan es ar 150 darbiniekiem varu uzturēt kultūras namu? Bet mēs kā sabiedrisko organizāciju pārstāvji domājam – 150 darbinieku un tu nespēj savā iestādē darbu izdarīt?! 150 cilvēku – tā ir armija!
Tagad nāksies visas šādas darba vietas tomēr samazināt…
Jā, tas ir vienīgais ceļš. Katrā apgabala bibliotēkā strādā 200 cilvēku.
Ja tiks samazinātas darba vietas, vai nebaidāties, ka pēc karadarbības Austrumukrainā sāksies sociālie nemieri? Būs bezdarbs, cilvēki jutīsies materiāli apdraudēti.
Jā, esam par to domājuši, bet jāsaprot viens – ja gribam sasniegt ekonomisko uzrāvienu, mums ir citādāk jāstrādā. To esam apsprieduši ar kultūras ministru, ar zemāka ranga ierēdņiem. Ja gribam izmaiņas, jādara kā Viņņicā – štatu samazināšana, projektu domāšana, maksimāla finansējuma meklējumi. Reizi mēnesī sapulcējas darbinieki un tiek vaicāts – cik daudz projektu kurš ir uzrakstījis. Cik daudz grantu ir saņēmis? Tāds ir mērķis – bez tās padomju laiku miglas pūšanas acīs ar tūkstošiem pasākumu, bet runājam par konkrētiem projektiem.
Tā jau ir kapitālistiska domāšana.
Mēs to saucam par projektu domāšanu. Daudzi no šiem [atlaižamiem] cilvēkiem ir pensionāri. Viņi strādā ne tikai tāpēc, ka pelna iztiku, pārsvarā viņiem nav ko darīt. Ukrainā nav pensionāru sabiedrisko un brīvprātīgo kustību, kur viņi varētu izmantot savas spējas un būt noderīgi. Vienai lielai daļai patiešām nav ko darīt – viņi teic: es taču nesēdēšu mājās!
Mēs kā jaunās domāšanas pārstāvji uzskatām, ka nepieciešamas darba vietu samazināšanas. Un lai pierāda, ka kultūras namā, kas mēnesī noorganizē piecus pasākumus, vajag 150 darbinieku! Uzpūsti štati palikuši vēl no padomju laika – darbā pieņem māti, radiniekus, mīļāko un tā tas apaug.
Pāriesim pie sāpīgās Austrumukrainas kara tēmas. Kā izbeigt karu?
Karš tiks izbeigts tūlīt pēc tam, kad Krievija pārtrauks turp sūtīt savus karavīrus. Kamēr pāri robežai brauks čečenu vai Rostovas karavīri, automašīnas ar kara tehniku, nekas nemainīsies.
No malas raugoties, nav īsti saprotams, kāpēc uz Ukrainas-Krievijas robežas neko nevar darīt robežsargi, kāpēc nepretojas?
Mums ir labi paziņas Luganskas milicijā. Viņi pateica, kāpēc Luganskas miliči nekad nekaros pret Krieviju. Zināt, kāpēc? Tāpēc ka Krievija ir mentu valsts. Policejiska valsts. Tāpēc viņi uzskata, ka, nonākuši Krievijā, bez darba nepaliks. Demokrātiskajā Ukrainā viņus visus lustrēs un dažus arī ietupinās cietumā. Un pareizi darīs. Tāpēc cerēt, ka Luganskas miliči sāks pretoties Krievijai, par kuru lielāki policisti ir tikai Baltkrievija un Piedņestra, ir nepareizi.
Turklāt kāda gan tur ir robeža? Labi, noliks 100 robežsargu, bet brauc kolonna ar 1000 kaujiniekiem. Ko šie robežsargi var izdarīt? Tur nav nekāda grāvja, ne robežas žoga, kā varbūt iedomājaties.
Un armija [Janukoviča laikā] bija novesta tādā stāvoklī, ka kareivi jebkurš varēja uz nakti izīrēt par 150 grivnām jeb 10 eiro… Jā, jā, to apliecināja ukraiņu žurnālistu pētījumi, [kas uzņemti] ar slēpto kameru pie karaspēka daļas. Varēja izīrēt kareivi uz jebkuriem noteikumiem, jebkuram… Parasti tas notika ar jauniesauktajiem.
Vai pēc Maidana jaunajai valdībai nevajadzēja nomainīt visus šos robežsargus, miličus uz valstij lojāliem?
Bet kur liks šitos [nelojālos]? Daļu jau arī nomainīja, bet tie aizgāja pie Krievijas kaujiniekiem.
Kā tad situāciju Austrumukrainā var atrisināt?
Tā ir atrisināma, jo ir cilvēki, kuri šo situāciju finansē. Tai skaitā arī vietējās elites, kuras vēlas atrast savu vietu starp Krieviju un Ukrainu. Jāsāk ir ar šiem cilvēkiem. Visi zina, piemēram, ka mums [Luganskā] ir tāds Oleksandrs Jefremovs. Komjaunatnes mafija. 20 neatkarības gados viņš visas rūpnīcas ir “sagriezis” metāllūžņos. Tagad viņš ir Augstākās radas deputāts [no Reģionu partijas], brauc uz pārrunām – te uz Kremli, te uz Kijevu, lai Lugansku viņam atdod kā lēni. Neviens pagaidām viņu negrib aiztikt. Kāpēc šie ļaudis joprojām ir pie varas, kāpēc neviens viņus neaiztiek? Tāpēc, ka tā ir mafija. Bet mafija tomēr nav mūžīga.
Viņam Luganskā patiešām klausa visi, arī lielākā daļa kaujinieku. Par to liecina viens piemērs – kad Kijevā uzvarēja revolūcija, mēs Luganskā arī organizējām savas akcijas, bet ļaudis baidījās un teica – re, te staigā tik daudz traku rīkļurāvēju, kazaku, kā mēs rīkosim akciju. Pēc mūsu sūdzības [Jefremovam] nākamā dienā ielās patiešām nebija neviena bandīta. Tātad jāsecina, ka vietējā elite vada šīs bandas. Bet bandītu pasaulē ir stingra hierarhija, visi šie cilvēki agri vai vēlu būs pakļauti kādam no ietekmīgajiem cilvēkiem, tai skaitā arī Jefremovs. Savukārt tas pats Janukovičs ir Doņeckas mafija. Luganskas mafija ir dzīva joprojām un tagad aizstāv savas intereses.
Vai demokrātiskas vēlēšanas var kaut ko mainīt šajā situācijā, kad katrā apgabalā ir pa oligarham?
Nē, jo ļaudis balsos par šiem oligarhiem. Tā ir sarežģīta sistēma. Jo ne visi domā, ka oligarhi ir slikti. Viņus pozicionē kā “apgabala tēvus”, [cits ir] “Luganskas nopelniem bagātais pilsonis”, visu iespējamo balvu laureāts… Mēs saprotam, ka viņš ir bandīts, kurš 90.gados zaga cepures un vēlāk kļuva liels vīrs. Bet ļaudis domā – jā, viņš darbojās jau [Leonīda] Brežņeva laikā…
Tomēr oligarhs no oligarha atšķiras, piemēram, tas pats Jefremovs no [Donbasa Rinata] Ahmetova. Ahmetovs ir jauns, viņš saprata, ka rūpnīcas jāpārņem “pa lēto”, jāsakārto tā, lai tās viņam nestu peļņu. Bet Jefremovs vairs nav tik jauns, viņam nevajag rūpnīcas, tāpēc tās visas sagrieza metāllūžņos, bet naudu [ielika] bankā uz procentiem. Bet tur, kur rūpnīcas – kaut zāle lai aug. Tā Luganskā arī notika. Tagad amerikāņi izmeklē šos tautas deputāta Jefremova darījumus. Jefremovam pieder sava banka, caur kuru viņš “mazgā” naudu un nogulda Amerikā. Viņiem [oligarhiem] viss ir savs – ne tikai bankas, bet arī savi supermārketi, savas rūpnīcas. Rūpnīca Luganskā tagad darbojas tā, ka tajā ir 30 uzņēmumi, kas cits citam kaut ko pārdod. Tā ir īsta naudas atmazgāšanas sistēma. Lai šo sistēmu mainītu, ir jānovāc tās ierosinātājs.
Kā to izdarīt?
Teorētiski, kad beigsies viņu tautas deputāta pilnvaru termiņš, varēs saukt pie atbildības.
Tātad lustrācija, tiesa ir vienīgais veids, kā tikt galā ar apgabalu mafiju?
Jā, bet par lustrāciju, kas gan vēl nenotiek, viņi saka – pēc kādas pazīmes tas notiks? Piemēram, pēc piederības komunistiskajai partijai. Viņi saka – nē, tā nevar. Mēs visi tur bijām. Tā jau tas nenotiks, taču tie ir mūsu radikālie sapņi. Mēs ceram uz Porošenko, jo nevar taču taisīt labas konfektes bez laba pildījuma…
Kāpēc Ukrainā Ļeņina pieminekļus sāka gāzt tikai Maidana laikā?
Mans pretjautājums – kāpēc jums joprojām nav publicēts čekas maisu saturs? Tāpēc, ka politiķi gribēja ar to spēlēties arī turpmāk. Jo daļa mūsu sabiedrības svēti tic Padomju Savienībai, kurā bija “lētā” desa. Ļeņina pieminekļi asociējas ar revolucionāra domātāja tēlu. Lai cik dīvaini tas liktos, bet Maidanā izskanēja ļoti daudz Ļeņina citātu, jo Ļeņins zināja revolūciju. Tas, ka Ļeņina tēls iemieso totalitāru sistēmu, ir kaut kas cits. Piemēram, Luganskā ir 21 Ļeņina piemineklis. Kā tur nogāzīs pieminekli Ļeņinam? Mums ir arī [VDK dibinātāja Fēliksa] Dzeržinska piemineklis.
Joprojām [sabiedrībā] rit diskusija par Otro pasaules karu, jo par to nav vienotas pozīcijas. Un tas ir izdevīgi politiķiem, tāpat kā tas, ka nav vienotas pozīcijas par Ukrainas valsts valodu. Uz katrām vēlēšanām politiķi šo diskusiju var risināt.
Lai aizvāktu Ļeņina pieminekli, būtu jāorganizē sabiedrības diskusija, tas ilgtu vairākus gadus, un varbūt beigu beigās vēl teiktu – kam tad Ļeņins traucē. Taču, lai nonāktu pie totalitārisma, ir jāizskaidro, ka PSRS bija totalitārisms. Mums ar jums tas ir skaidrs, bet daudziem ne. Piemēram, “Stan” katru gadu rīko akciju pret totalitārismu. Pērn mums bija mordobojs (cīņa, kauja – krievu val.) ar komunistiem. Mūs gribēja iesūdzēt tiesā par to, ka mēs apgānot lielā ģeneralisimusa [Staļina], kurš uzvarējis Otrajā pasaules karā, vārdu. Kamēr nebūs vienotas izpratnes par pagātni, nebūs vienotības. Kāpēc Maidans spēja vienot? Tāpēc ka tur tika atmests viss, kas šķēla.
Pie jums bijušajā čekas mājā tagad ir muzejs, bet pie mums Luganskā teroristi sagrāba tieši VDK māju, jo tur jau viss ir gatavs – pagrabi, cietums… Totalitārā sistēma ir palikusi šajās mājās.
Kādas pirmās trīs lietas Porošenko būtu jāizdara, lai mainītu situāciju Ukrainā?
Pirmais ir kadru politika – [amatos jāieceļ] tikai pārbaudīti cilvēki, kuriem ir praktiska pieredze. Tas skan nedemokrātiski, bet tas ir nepieciešams. Mums nevajag nekādus mutes bajārus, ideologus, lai tie raksta grāmatiņas. Visās jomās nepieciešami menedžeri, kuri sevi ir pierādījuši praktiskā darbā. Lai būtu precīzas darbības, kas jāpaveic reģionā. Tā jau būtu puse lietas.
Otrais – [parlamenta] pārvēlēšanas, bet tām jābūt tādām, lai neļautu tiem, kas bija iesaistīti Ukrainas izlaupīšanā, atkal nonākt pie varas.
Un pats pamatsolis – ir vajadzīga normāla informācijas politika, izsvērta, gudra, jo Krievija pret mums karo ar informācijas ieročiem. Ukraina diemžēl pašlaik nodarbojas ar niekiem. Tātad jādarbojas tāpat kā Krievijai un ar tās ieročiem. Piemēram, visiem bibliotekāriem stundu dienā būtu jānodarbojas ar to, ka viņi izsūta pārbaudītu objektīvu informāciju par Ukrainu, lai ne tikai paši ukraiņi, bet visa pasaule zinātu, kas te notiek. Patiesību tagad stāsta tikai daži entuziasti. Kā entuziasti var cīnīties pret miljoniem vērtu Krievijas propagandu? Ko mēs par Ukrainu esam ielikuši Vikipēdijā? Luganskas [pašpasludinātās] tautas republikas stāsts tur ir. Krievijas propagandisti savus stāstus ir ievietojuši ne tikai krieviski, bet arī angliski, spāniski, citās valodās. Viss YouTube segments krievu valodā ir aizņemts ar staļiniem, par to, kā separātisti cīnās Austrumukrainā, bet kur ir mūsu kontrpropaganda, kur ir mūsu stāsti krievu valodā par to, kas notiek Ukrainā?
Tādi mēs esam – mēs pat šeit preses konferenci nesasaucām, lai kaut jums pastāstītu, kas notiek Luganskā. Jūs mūs uzrunājāt.
Komentāri (22)