Nebalsotāji balsos par Ždanoku un Rubiku

 

Plašais „nav par ko balsot” un „tāpat nekas nemainīsies” noskaņojums nozīmē, ka nākamo „referendumu” par kādas teritorijas pievienošanu Krievijai var doties novērot pat vairāki Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas, ne vairs tikai viena pati Tatjana Ždanoka kā Krimā šopavasar. Par viņiem būs nobalsojuši tie, kuriem šķiet, ka nav par ko balsot.

Šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās viens no svarīgajiem jautājumiem ir arī par Latvijas drošību. Drošība, kā arvien vairāk pārliecināmies, nav tikai tanki un raķetes. Mēs pamatoti gaidām, ka mūsu sabiedrotie neatstās mūs vienus pret Krieviju tās „permanentajā karā” par impērijas atjaunošanu. Taču, cerēdami uz Rietumu partneru solidaritāti, varam nonāk divdomīgā situācijā, kad mūsu pārstāvji vienīgajā tieši vēlētajā Eiropas Savienības institūcijā iestājas par Krievijas interesēm.

Pirmīt minētais piemērs ar leģitimitātes piesega nodrošināšanu Kremļa rīkotiem „referendumiem” anektējamās teritorijās ir tikai viens no veidiem, kā Latvijas deputāti var darboties pretēji valsts interesēm. EP deputāta mandāts sniedz itin plašas iespējas to darīt dažādi – ne vienmēr tik dramatiski acīmredzami, taču ikdienā efektīvi tik un tā.

Vēlēšanas ir vistiešākā un reprezentatīvākā tautas gribas izpausme. Ievēlēto Latvijas pārstāvju sastāvu citur pasaulē varēs uzskatīt par Latvijas vēlētāju vairākuma gribas izpausmi. Ja mums ir vienalga, kāda tā izskatīsies, diezin vai varam prasīt no citiem, lai tie „iedziļinās” un „izprot”, ka patiesībā mums tikai „nav par ko balsot” un ir slinkums piedalīties vēlēšanās. Deputātus no Latvijas uzskatīs par Latvijas pārstāvjiem, pat ja kāds no ievēlētajiem būs saņēmis tikai mazas daļas vēlētāju pilnvarojumu.

Aptaujas un darbi

Prognozes liecina, ka EP vēlēšanās varētu piedalīties tikai apmēram 40 procenti balsstiesīgo Latvijas pilsoņu. Tad 5% barjeras pārvarēšanai kandidātam pietiktu ar apmēram 30 tūkstošiem balsu. Sliktākajā un itin reālā scenārijā tas var izdoties pat četriem promaskavisku partiju sarakstiem. Katrā ziņā to izredzes varētu būt daudz labākas, nekā izskatās sabiedriskās domas aptaujās. Jo, kā parasti, vēlētāji balsos galvenoties par personībām, ne tik daudz par sarakstiem.

Pēdējā Latvijas faktu aptauja rāda, ka 5% barjeru pārvarēšot un Eiroparlamentā mandātus iegūšot tikai četri saraksti – Saskaņa, Vienotība, Zaļo un Zemnieku savienība un Nacionālā apvienība. Taču promaskaviskie spēki šogad EP vēlēšanās sadalījušies četrās komandās. Droši vien tradicionāli disciplinētā Saskaņas centra elektorāta vairākums atbalstīs „centrālo” brigādi, kā to aicina darīt arī apvienības līderi Nils Ušakovs un Jānis Urbanovičs, un vismaz saraksta pirmajam numuram Borisam Cilevičam EP deputāta mandāts tiks.

Tomēr nevajadzētu vērtēt par zemu tik jaudīgu zīmolu kā „Alfrēds Rubiks” un „Tatjana Ždanoka” spējas piesaistīt nieka 30 tūkstošus no sev uzticamajiem atbalstītājiem, pat ja viņu pārstāvēto partiju nosaukumi – Latvijas Krievu savienība un Latvijas Sociālistiskā partija – vēlētājiem šķistu mazāk pazīstami vai ne tik iedvesmojoši kā Kremļa līgumiski svētītais Saskaņas centrs. Un arī latviešu vēlētājiem mazāk pazīstamais EP deputāts Aleksandrs Mirskis (kuram latviešu vēlētāji acīmredzami vispār neinteresē) paļaujas ne jau uz sava saraksta svešādā Alternative nosaukuma atpazīstamību sociologu aptaujās, bet gan uz intensīvu un ļoti personisku darbu ar saviem vēlētājiem.

Lai ko rādītu aptaujas tagad, iepriekšējās EP vēlēšanās 2009.gadā šie trīs bija starp tikai četriem kandidātiem, kuri saņēma vairāk nekā 50 tūkstošus plusiņu. Rubikam to bija 66 603, Ždanokai – 57 759, Mirskim – 53 699. Tikai 30 tūkstoši balsu, ar ko varētu pietikt šogad, viņiem nebūt nešķiet nesasniedzams rezultāts.

Ja tas izdotos, vismaz četri no astoņiem Latvijas deputātiem Eiropas Parlamentā būtu no partijām, kuras ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā uzskata par krievu un Krievijas interešu pārstāvēm. Vissliktākajā variantā – ja SC saraksts iegūtu divas vietas – pat pieci. (Urbanovičs prognozē, ka Saskaņai „trīs vietas būtu labs rezultāts”; Ušakovs pērn novembrī Saskaņas kongresā vēstīja, ka „viens no nākotnes primārajiem mērķiem” partijai esot tieši EP vēlēšanas, kurās jāiegūst „vismaz” trīs vietas.)

Jaunās līnijas

Astoņas vietas Eiropas Parlamentā, par kurām sacenšas kandidāti Latvijā, nav ne liels, ne pats par sevi ietekmīgs skaits. Taču ideoloģiskais dalījums starp promaskaviskajiem un rietumnieciskajiem politiskajiem spēkiem (ko SC un tā satelīti Latvijā uztiepīgi cenšas iztēlot par tīri „etnisku” dalījumu starp krieviem un latviešiem) jaunievēlētajā Eiropas Parlamentā būs daudz krasāks nekā iepriekšējā. Līdz ar to būs daudz svarīgāk, kurā pusē būs šie Latvijas astoņi deputāti.

Kremlis var rēķināties ar krietni kuplāku atbalstītāju skaitu – ar dažādu Eiropas valstu galēji labējiem nacionālistiem, kuri papildinās tradicionālo Krievijai draudzīgo galēji kreiso sociālistiski komunistisko fronti. Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka šī raibā un bieži vien savstarpēji kašķīgā margināļu kompānija, kas tomēr vienoti uzskata Putina režīmu par alternatīvu „dekadentiskajai Eiropai” un „imperiālistiskajai Amerikai”, varētu iegūt vismaz ceturto daļu vietu Eiropas Parlamentā. Tā būšot „mūsu piektā kolonna”, paziņojis Krievijas Domes priekšsēdētāja vietnieks ultranacionālists Sergejs Baburins.

Jau aizejošajā parlamentā galēji labējie un galēji kreisie vienoti balsoja pret ES atbalsta pasākumiem Ukrainas valdībai un pret Krievijas politikas nosodījumu. Arī „referendumu” Krimā brauca novērot gan Latvijas „pareizticīgā komuniste” Ždanoka, gan pārstāvji no tādām galēji labējām partijām kā Austrijas Brīvības partija un Ungārijas “Jobbik”.

Jaunajā parlamentā attieksme pret Kremļa politiku acīmredzot būs daudz būtiskāka politiska robežšķirtne nekā priekšstati par sociālo vai ekonomisko politiku. Turklāt šī attieksme izpaudīsies arī balsojumos, piemēram, par Latvijai svarīgiem austrumu kaimiņu politikas vai enerģētiskās neatkarības jautājumiem. Varbūt Latvijas astoņu deputātu balsis šādos balsojumos nebūs izšķirīgās, taču mūsu pārstāvju nostāšanās vienā vai otrā pusē var jūtami iespaidot mūsu sabiedroto attieksmi pret Latvijas valsts nostāju. Vienkāršāk sakot – Latvijas deputātu nostāšanās pret Latvijas interesēm nevairos uzticēšanos Latvijas politikai.

Ir vērts balsot, lai tā nenotiek, pat ja šķiet, ka nav par ko balsot. Ne tikai valsts „tēla”, bet arī valsts drošības labad. Balsot par kādu no sarakstiem, kuru pārstāvju lojalitāti Latvijai nav iemeslu apšaubīt, nozīmē mazināt iespēju Kremlim draudzīgajiem un labi mobilizētajiem spēkiem tikt pāri ievēlēšanai nepieciešamo 5 procentu robežai. Par to ir vērts balsot.