Opozicināri Volkoviskas pilsētiņā ap 300 km no Minskas: kristīgi demokrātiskās partijas līderi Volha Severieneca (pa kreisi) un viņas dzīvesbiedrs Paviels (pa labi), bijušais politieslodzītais Mikalajs Autuhovics (otrais no labās) un Aliksandrs Vasiļjejs. Rokās 1918.gada Baltkrievijas Tautas Republikas karogs, kuru izmantoja arī dažus gadus pēc PSRS sabrukuma.
Pasaules hokeja čempionāta laikā Baltkrievija plaši atvērusi durvis ikvienam ārzemniekam - vīzas nevajag, pietiek ar biļeti uz kādu no spēlēm. Ir izmantoja šo iespēju, lai palūkotos, kāda izskatās dzīve aiz Minskas sapostās fasādes
Ļeniņa laukums Minskas centrā ap pusastoņiem sestdienas rītā ir tukšs kā izslaucīts. Vienīgās dzīvās dvēseles Vladimira Iļjiča pieminekļa pakājē ir apkopēja, kas uzcītīgi berž pazemes gājēju pārejas margas, un pieminekļa sargs - kareivis formastērpā.
«Mūsu tētim patīk kārtība,» saka apkopēja, gaišmataina sieviete pāri četrdesmit. «Tētis» ir valsts vadītājs, par pēdējo Eiropas diktatoru dēvētais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. «Pie mums vienmēr ir tīrs. Ja tētis redz nekārtību, ir lielas nepatikšanas,» viņa paskaidro.
