Propaganda vispirms, tanki pēc tam

Cīņa par sirdīm un prātiem… un teritoriju

Kremļa agresija Ukrainā un Rietumu vājā reakcija Latvijai liek būt ļoti modrai. Mums jārēķinās ar NATO un ASV atbalstu, bet tā īsti varam paļauties tikai paši uz sevi. Kremļa agresija gan Gruzijā, gan Krimā liecina par stratēģiju: vispirms masīvs informatīvs uzbrukums cīņā par cilvēku sirdīm un prātiem, pēc tam – militārs trieciens, okupācija.

Latvijas gadījumā iztiks arī bez militāra trieciena. “Tanki”, iespējams, būs citi. Jau dažkārt “ekonomiskās intereses”, “pragmatiska pieeja” gūst virsroku pār Latvijas nacionālajām interesēm un ģeopolitisko piederību Rietumiem.

Uzsvars no Kremļa “maigās varas” pasākumiem pret Latviju ir pārlikts uz atklātu, masīvu informatīvo karu. Neoimpēriskās, šovinistiskās Krievijas valdošās elites maigās varas “sadarbības projekti” Latvijas virzienā mēdz būt tik maigi kā žņaudzējčūskas apskāvieni, bet mediju jomā “kultūras pievilcības projekti” (filmas, seriāli, šovi, triviālā izklaide) mijas ar atklātu propagandu un psiholoģiskajām operācijām. Arvien skaļākas kļūst Krievijas “tautiešu” organizācijas, kuras ilgstoši tika atbalstītas un finansētas kā “maigās varas” projekti, nu tās kļuvušas par stabiliem “viedokļu paudējiem” Kremļa informatīvajā karā pret Latviju.

Gan Satversmes aizsardzības birojs, gan Drošības policija apliecina, ka Kremļa finansēto un kontrolēto TV kanālu darbība, kur sākas sabiedrības šķelšana un naida kurināšana, ir risks Latvijas nacionālajai drošībai. Gan SAB, gan DP uzskata, ka šie riski būtiski pieaugs 2015. gadā, kad Latvija kļūs par ES prezidējošo valsti. Tomēr Drošības iestādes mēdz apklust, kad no tām gaida aktīvu rīcību. Diemžēl saistībā ar Pirmā Baltijas kanāla (PBK) pārraidi “Cilvēks un likums”, kur tiražēti nepatiesi fakti par 1991.gada situāciju Lietuvā, DP neierosināja kriminālprocesu un nesniedza arī argumentāciju, kāpēc tik bezzobaini rīkojusies…

Mediji vai ārpolitikas rupors?

Kremļa finansētie un kontrolētie TV kanāli tikai virspusēji atgādina medijus, ar kādiem paraduši rēķināties demokrātiskās valstīs. Šodien virkne Krievijas TV kanālu ir sevi apliecinājuši kā Kremļa ārpolitikas instrumentus. Virkne retranslēto Krievijas TV kanālu dezinformē, nodarbojas ar vienpusēju propagandu, sagroza faktus un – jā, arī izklaidē… Krievijas propagandas TV kanālos ir tikai viens “pareizais” viedoklis, un tas ir Putina/Kremļa viedoklis.

Analītiķi, raugoties uz to, kas notiek Latvijas informatīvajā vidē, brīdina, ka nu jau sasniegts informācijas operāciju un psiholoģisko operāciju līmenis. Kāda no psiholoģisko operāciju definīcijām nosaka, ka “psiholoģisko operāciju īpašais mērķis ir ietekmēt ārvalstu auditorijas uztveri un līdz ar to arī uzvedību”, lai sasniegtu noteiktas valsts politiskos un militāros mērķus. Kādus – to redzējām Krimā, Osetijā, Abhāzijā.

Un vēl. Baltijas Mediju alianses (šajā holdingā ir arī PBK) centieni ietekmēt sabiedrisko domu Latvijā jau izgājuši ārpus mediju satura. Izskan piesolījumi sūdzēt tiesā viedokļu paudējus, kuri izteiktos par kanāla saturu un sniegtu vērtējumu tur redzētajam. Tā 2013.gada 8.oktobrī PBK paziņoja, ka “vērsīsies tiesā pret personām, kas bez iepriekšēja uzraudzības vai likumdošanas institūciju lēmuma aicina atņemt kanāla apraides licenci vai tml., tādējādi graujot kanāla reputāciju”.

Nesen PBK solījusi sūdzēt tiesā NEPLP un citas amatpersonas, kas nodarbojas ar mediju uzraudzību – “par patiesībai neatbilstošas informācijas izplatīšanu, kas maldina sabiedrību un nomelno “PBK” un citus holdinga medijus”. Latvija ir tiesiska valsts un sūdzēt tiesā, protams, nevienam nevienu nav liegts. To gan var uzskatīt par mēģinājumu apslāpēt viedokļu brīvību, bet arī – mērķtiecīgiem centieniem ietekmēt amatpersonas viedokļus.

Faktiski Latvija ir nonākusi jaunā situācijā, kad nepieciešama rīcība, lai iegrožotu kaimiņvalsts operācijas ar mērķi pasargāt savu valstiskumu, demokrātiju un teritoriju. Atbilstoši starptautiskām tiesībām un praksei nacionālās drošības apdraudējuma situācijā valsts var veikt ārkārtas pasākumus, un tie ir leģitīmi. Arī mediju vidē ierobežojumi ES telpā tiek pieļauti, piemēram, ja konstatēta naida kurināšana vai kara propaganda.

Kā pretoties informatīvajam triecienam

Pirmkārt, Aināra Dimanta vadītajai Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) jāpilda sava galvenā – mediju regulatora – funkcija. Ievērojot likumu un procedūras, padomei jāpārtrauc to Latvijā reģistrēto TV kanālu, kuri atklāti kurina naidu, raidīšana. Likums ļauj pārtraukt retranslēt arī t. s. trešajās valstīs (piemēram, Krievijā) reģistrētos kanālus; sadarbībā ar ES valstu mediju regulatoriem jāvēršas pret naida kurināšanu ES telpā reģistrētajos Kremļa kontrolētajos TV kanālos.

Otrkārt, NEPLP jāizveido kvalitatīvs televīzijas pamatpiedāvājums jeb kritēriji t.s. ekonomiskajai (vislētākajai) TV pakai. Tā kā Latvija ir ES valsts, TV pamatpiedāvājumā jābūt Latvijas un ES/NATO valstu TV kanāliem. Nākamās – jau dārgākās TV pakas – tiktu veidotas, par pamatu ņemot ekonomisko, to papildinot ar citiem TV kanāliem. NEPLP solījusi “visdrīzākajā laikā” nākt klajā ar TV pamatpiedāvājumu. Gaidīsim.

Treškārt, Latvija ir vienīgā ES dalībvalsts, kura vairāk nekā 20 gadu ir bezatbildīgi atteikusies veidot savu mediju politiku. Tas nozīmē, ka mediju jomā valsts nav noteikusi ne konkrētus mērķus, ne veidus, kā tos sasniegt, ne arī analizējusi ar mediju politiku saistītos riskus. Piemēram, vai teorētiski var rasties tāda situācija, ka lielākos Latvijas medijus iegādātos Kremļa uzticības personas un kādas sekas tas radītu demokrātiskajai iekārtai, sabiedriskajam mieram un drošībai, un valsts teritoriālajai vienotībai? Vai teorētiski Latvija var nonākt situācijā, kad tai vairs nav “savu” mediju (izņemot sabiedriskos), kas ziņotu par to, kas satrauc Latvijas sabiedrību? Mierinošu atbilžu nav. Mediju politikas neesamības sekas ir kā uz delnas: lielākās avīzes zaudē auditoriju un izmisīgi cīnās par izdzīvošanu, reģionālajai presei grūti konkurēt ar pašvaldību subsidētajiem izdevumiem. Latvijā ir ES dalībvalstij netipiski mazs TV kanālu skaits, kas veido programmas valsts valodā, vienlaikus – neproporcionāli augsta ārvalstu mediju, t.sk. Kremļa kontrolēto TV kanālu, ietekme.

Pēc Saeimas Cilvēktiesību komisijas aicinājuma Kultūras ministrija ir izveidojusi informatīvo ziņojumu par mediju nodaļas izveidošanu, un tas konceptuāli saskaņots ar koalīcijas partneriem. Tagad valdības vadītājai Straujumas kundzei jālemj, kā šādu nodaļu iespējami ātri izveidot un finansēt.

Ceturtkārt, uzskatu, ka NEPLP kopā ar Satiksmes ministriju, “Lattelecom”, Latvijas Valsts radio un televīzijas centru (LVRTC) jāķeras pie Latgales mediju programmas izstrādes. Citādi – var ieguldīt miljonus sabiedriskās TV un radio programmu veidošanā, bet – vai tā sasniegs auditoriju? Tāpēc vienlaikus jādomā, lai cilvēkiem būtu iespēja šīs programmas skatīties un klausīties. Šobrīd “LR 4” ir Latvijā populārākā radio stacija krievu valodā, tās aptveramības zona ir vien 50% no Latvijas teritorijas, bet “baltie plankumi” – valsts austrumu pierobežā. Nesen valdība atbalstīja “Latvijas Radio 4” apraides zonas paplašināšanu. Jāanalizē arī iespēja ar televīzijas dekoderiem nodrošināt tos pierobežas iedzīvotājus, kuri to vēlas.

Tie ir vien daži no nepieciešamajiem pasākumiem, kuru izstrādāšana un pieņemšana tiek virzīta. Tomēr kopumā politiķu vidū ir vāja izpratne, ka drošības situācija valstī ir tieši saistīta arī ar to, kam politiķi ļauj vai neļauj notikt informatīvajā vidē. Piebildīšu, ka vairāk nekā neizprotama ir “Lattelecom” (uzņēmums, kur 51% kapitāldaļu pieder Latvijas valstij) vēlme no interaktīvas TV platformas izslēgt kanālu Latvijā populārāko TV kanālu – TV3.

Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite atklāti runā par informatīvo karu, kas vērsts pret Lietuvu, kamēr Latvijas politiskā spice piesardzīgi izsakās caur puķēm, lai tikai “nesakaitinātu Krieviju”. Sabiedrībai ir aktīvi jāpauž savs viedoklis un jāprasa atbildība no politiķiem, politiķiem – jāsāk skaidri domāt un runāt skaidru valodu, jāieklausās sabiedrības teiktajā. Politiķiem un izpildvarai jāaizstāv Latvijas nacionālās intereses, tajā skaitā – nacionālās drošības jomā, un viens no tās elementiem ir mediju vide.

Autore ir Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja, Nacionālā apvienība Visu Latvijai!/TB-LNNK