Kamēr cilvēks lieto narkotikas, tas ir viņa Dievs. Negāja labi, to pielūdzot? Tad jāpamēģina cits Dievs, saka teologs un psihologs Māris Ķirsons. Savulaik Amerikā viņu pašu izglāba Minesotas programma, tagad viņš cenšas palīdzēt spaisa lietotājiem Latvijā
Vēl aiz Sarkandaugavas, otrpus kanālam, kas savieno Ķīšezeru un Daugavu – atkarību ārstēšanas centrs Akrona 12 Vecmīlgrāvja slimnīcas teritorijā ir tālu prom no Rīgas centra gan ģeogrāfiski, gan sajūtu līmenī. Cilvēki, kas pūlas izrauties no alkohola, azartspēļu, narkotiku un aizvien biežāk tieši spaisa atkarības, 28 dienas pildīdami tā dēvētās Minesotas programmas nosacījumus, šeit ienirst kā laika kapsulā. Strikta dienaskārtība. No celšanās plkst.7.15 un rītarosmes līdz naktsmieram plkst.23 tikai viena stunda brīvā laika. «Tu nevari izbeigt dzert dzerdams. Lai gan es skaidri nezinu, ko gribu, es skaidri zinu, ko es negribu. Mēs padevāmies, lai uzvarētu,» lasu uzrakstus pie sienām istabā, kur notiek sapulces. Bariņš vīriešu ir atprasījušies ārā uzsmēķēt. Atkarību zīmogs viņu sejās joprojām tik uzkrītošs, ka nobīstos, nepieeju parunāties. Gaitenī pie sienas saspraustas sirsniņas ar viņu vārdiem, iedalījums pa palātām. Pašlaik te ārstējas 25. Oļgerts, Jānis, Leonīds, Vladimirs, Jevgeņijs, Aleksejs, Raivis, Dzintars, Andris, Ēriks… Ir arī dāmas. Līga, Aina, Larisa, Liene, gluži ikdienišķi latviešu un krievu vārdi.
Iestādes izveidotāja Māra Ķirsona (73) miniatūrajā kabinetā arī tukšu sienu nav. Pirms diviem gadiem pārceļoties uz Latviju, no darba telpām Ziemeļamerikā atceļojuši diplomi par bakalaura grādu filozofijā un vēsturē, maģistra grādu teoloģijā un psiholoģijā, ģimenes un laulību terapijā. Pa vidu – Kanādas kalnu uzņēmumi, smaidošs vīrs slēpošanas tērpā. Un Ķirsonam 2000.gadā pasniegtā Triju Zvaigžņu ordeņa diploms. Viņš varēja vadīt mierīgas vecumdienas Kanādā, kur pēdējos 20 gadus strādāja atkarību ārstēšanā, latviešu baznīcā un sabiedriskajā darbā. Taču cilvēks, kurš 1980.gadā Madridē, protestēdams pret dzimtenes okupāciju, uz PSRS karoga no pārgrieztām vēnām lēja savas asinis, bet 1989.gadā uz Latviju atveda Minesotas programmu atkarību ārstēšanai, lēma citādi – viņš visvairāk ir vajadzīgs tieši šeit.
Puišiem aug krūtis
Māra Ķirsona darbā angliskais vārds «spaiss» pazīstams jau gadiem. «To aizvien var ķīmiski uzlabot, tāpat kā ģenētiski modificēto pārtiku. THC* pat parastā marihuānā tagad ir lielākā kvantumā, un galvā ir lielāks blīkšķis. Radīta formula, ar ko īsā laikā panāk, ka rodas fiziska atkarība – ķermenim vajag. Ir daudz gadījumu, kad trīs reizes uzpīpē, un esi burtiski «uzāķēts» kā uz makšķeres āķa,» viņš saka. Akronā ir ārstējušies 18-19 gadus veci spaisa lietotāji, tagad no alkohola uz spaisu pārmetas arī pusmūža cilvēki – atklājuši, ka par mazu naudu var apreibināties efektīvāk. Par sekām nedomā. Nupat vecāki atveduši dēlu, kam ir tikai 17. «Redzēja, ka šad un tad viņš ir pavisam bļem bļem, saprata – kaut kas nav kārtībā. Beidzot puisis atzinās, ka pīpē spaisu,» Ķirsons stāsta.
«Labi, ka troksnis ap spaisu ir tik liels! Ja nebūtu tik daudz cilvēku miruši, tad 100 gudrās galvas Saeimā laikam nebūtu neko darījušas. Mēs jau senāk cēlām trauksmi, bet tagad, paldies Dievam, tas ir sabiedrības acu priekšā.»
Spaisa lietotājam pēkšņi var apstāties sirds. Mainās bioķīmija, pusaudžu vecuma zēniem sāk augt krūtis – Ķirsons atklāj svaigākās «legālās nāves» blakusparādības, par kurām cilvēki, kas ar to pelna naudu, pircējus neinformē. «Pīpē jau 12-13 gadus veci bērni, tie ir pavisam neaizsargāti. Pusaudža ķermenis ir neattīstīts, vieglāk ievainojams. Sākumā draugi dod par velti, bet tad, kad esi uzāķējies…»
Latvijā negrib runāt par to, cik alkohols, kokaīns vai spaiss izmaksā sabiedrībai, ja tā lietotājs nonāk slimnīcā. «Paskatīsimies uz cietumiem!» Ķirsons iesaucas. «80% cilvēku, kas tur sēž, ir kaut ko izdarījuši, būdami alkohola vai narkotiku iespaidā vai gribēdami tikt pie naudas, lai tiktu pie alkohola vai narkotikām. Cik maksā viņu uzturēšanās cietumā? Kādas grūtības mums bija panākt, ka anonīmo alkoholiķu (AA) sapulces var notikt cietumā!» viņš piemin AA iknedēļas tikšanās Iļģuciema sieviešu cietumā.
«Administrācija iebilda?» negribu ticēt. «Jā. Ieslodzītos, pirmkārt, vajag sodīt,» sarunas biedrs atkārto kāda teikto. «Tad es stāstīju, kā mēs dabūjām AA Filadelfijas cietumos. Teicām – mēs jums ietaupīsim naudu! O.K., viņi saprata,» sarunas biedrs smaida. «Labi, cilvēks, kas ir cietumā, nedzer un nepīpo. Taču viņš gaida – tikšu laukā un es atkal varēšu. Un viņš ir atpakaļ,» loģika ir nenoliedzama.
«Visu dzīvi upurēt šņabim vai narkotikām… Sievu, bērnus, karjeru,» Māra Ķirsona seja saspringst, vaiga muskulis ietrīcas. «Ir jādzimst jaunam cilvēkam, kurš nelietos un nedzers. Nevis tiks apturēts, noturēts kādu laiku cietumā! Viņš iznāks laukā tāds pats, kāds bija.» Kam ir jāmainās? Cilvēkam ir jāiemācās, ko darīt brīdī, kad atgriežas patīkamās atmiņas par dzeršanu – par konjaku kristāla glāzē. «Cilvēkam, kas dzer un lieto, nākotne ir trīs minūtes gara. Ir jāpalīdz nākotni pagarināt.»
Palīdzēt tiem, kas cieš
Tā ir slimība. Bērni, kuri ir auguši «alkoholiskās» ģimenēs, bieži apprec tādus pašus. Veselīga sabiedrība viņiem ir sveša lieta, Ķirsons runā cieti un lietišķi. Viens no pieņēmumiem – meklējiet vainu ģenētikā! Jā, arī paša atkarību terapeita ciltskokā atrodami radinieki, kuriem ir sarežģītas attiecības ar alkoholu. «Problēma ar ģenētiku ir tāda: parasti cilvēki domā – o, tad es esmu nolemts. Tad no manis atbildību nevar prasīt. Viegla dzīve!» viņš situāciju pagriež paradoksāli. Viņš cilvēkiem sakot: nē, tā nedrīkst runāt. Un, kā parasti, neslēpj personīgo pieredzi.
Māris Ķirsons paspēja piedzimt Latvijā, 1940.gada otrajos Ziemassvētkos. Jaunaucē, kur viņa tēvs Pāvils Ķirsons bija mācītājs. «Pirmās bērnības atmiņas – nakts, Liepāja, milzīgais kuģis, ar kuru 1944.gadā nonākam Vācijā.» 1949.gadā no bēgļu nometnēm Ķirsoniem bija iespēja braukt uz Ameriku. Māris ir dzīvojis Oklahomā, Misisipi, Čikāgā, Filadelfijā. Apdāvināts, aizrautīgs, vēsturi, filozofiju, teoloģiju viņš izstudēja vēl laikā, kad neko sev neliedza. Taču pienāca lūzuma punkts. Ķirsons neieslīgst ļoti privātās detaļās: «Tiku vaļā 37 gadu vecumā. Tagad esmu bijis skaidrā 37 gadus. Citādi sen būtu beigts. Es jau vienreiz biju beigts. Pārdozēju narkotikas.»
Viņš atkarību uzveica ar Minesotas programmu vai pats, ar gribasspēku? Prasu, lai kliedētu ilgo klusuma pauzi. Sirmais, solīdais kungs, man par pārsteigumu, kaut ko atceroties, sāk smieties. 90.gadu sākumā viņš uzaicināts uz raidījumu Latvijas televīzijā – uz diskusiju par alkohola kaitīgumu. «Profesori runā: «Jāizkopj gribasspēks…» Un kas notiek? Ķirsons saka: ja domājat, ka ar gribasspēku var tikt galā ar dzeršanu, nākamreiz, kad jums ir caureja, mēģiniet to kontrolēt ar gribasspēku. Smalkais panelis bija šokēts, moderators bija šokēts. Man stāstīja, ka uz studiju pat zvanīts: kā tik rupji var runāt? Bet bija arī cilvēki, kas teica: johaidī, tā tas ir! Jānotiek tā, ka esmu sev tik daudz pāri darījis, ka saku: man pietiek. Es padodos. Alkohols un narkotikas ir stiprākas par mani. Meklēju, kur varētu būt palīdzība. Varbūt ar Dievu parunāšos? O, bet mēs jau esam postpadomju cilvēki, mums mācīja, ka Dieva nav,» viņš runā un pats sev atbild. «Bet tā nav! Katram cilvēkam ir kāds Dievs, kāda augstākā vērtība. Kamēr cilvēks dzer un lieto narkotikas, tas ir viņa Dievs. Esi piedzīvojis sliktus rezultātus, pielūgdams šo Dievu? Varbūt jāpamēģina cits Dievs. Pamēģini 90 dienas. Ja nepatīk, ej atpakaļ – tā es saku cilvēkiem.»
Narkologa Māra Preinberga un Māra Ķirsona veidotā atkarību ārstēšanas centra Akrona 12 nosaukums ir cēlies no ASV Ohaijo štata pilsētas Akronas vārda. «Tur satikās izbijis Volstrītas mākleris un dakteris, kuri savu karjeru bija nodzēruši. Viens otram atzinās, ka netiek galā, ir bezspēcīgi. Sarunāja, ka nākamajā dienā parunāsies atkal. «Johaidī, es vakar nedzēru!» O! Te kaut kas sāk notikt,» Ķirsons turpina stāstu. «Viņi sameklēja vēl vienu bezcerīgu alkoholoķi, un, kad jau bija 100 cilvēku organizācija, radās 12 soļu programma.» Sistēma, kas pagājušā gadsimta 50.gados nosaukta citas ASV pilsētas vārdā – par Minesotas programmu. «Es nevaru, bet Dievs var, es lūgšu, lai viņš man palīdz. Es veicu morālu inventarizāciju par to, ko esmu nodarījis citiem un sev. Varbūt varu kādam atvainoties, tikt galā ar savu pagātni. Tālāk – kā tikt galā ar īpašībām, kas man nenāk par labu? Kad to būšu sapratis, centīšos palīdzēt citiem, kuri joprojām cieš un kuru dzīve dzeršanas dēļ ir tāda, kāda ir,» Ķirsons stāsta par 12 soļiem.
1977.gadā ticis galā ar savu atkarību, viņš sāka izmantot Minesotas programmu citu cilvēku ārstēšanā. Mācījās no nozares guru – Marka Kellera un Verna Džonsona. 1989.gadā atveda Minesotas programmu uz Latviju. Kopš 1993.gada ir sēdies lidmašīnā ik pa 3-4 mēnešiem. Konsultējis kolēģus, finansējis bukletu izdošanu. Nākamajā dienā pēc mūsu sarunas dosies runāt par spaisu un atkarībām uz Teikas vidusskolu Rīgā, pēc neilga laika runās ar skolēniem Neretā.
Bībeļu un banānu kuģis
«Jā, viņš ir svētais,» telefonsarunā vairākas reizes atkārto narkologs Jānis Strazdiņš. Bijušais valsts galvenais narkologs joprojām pieņem pacientus privātpraksē. Ķirsonu, kas cilvēkus jaunai dzīvei pārliecinoši spēj motivēt caur savas pieredzes prizmu, Strazdiņš pirmoreiz izdzirdējis 80.gadu otrajā pusē Amerikas Balss raidījumā. Stāstu par Minesotas programmu (tā tagad tiek praktizēta vēl vienā vietā Rīgā un Jelgavā), kā arī par anonīmo alkoholiķu kustību, kam nākamgad būs 80.jubileja, paspējis ierakstīt un atskaņojis kolēģiem konferencē, uz kuru Ķirsons bijis ielūgts, bet nav saņēmis PSRS vīzu savas disidenta darbības dēļ.
1976.gadā viņš, Filadelfijas draudzes mācītājs, pieprasot Latvijā badastreiku pieteikušās disidentu Brūveru ģimenes izceļošanu uz Rietumiem, veica pārdrošu pasākumu – sadedzināja PSRS karogu pie šīs valsts vēstniecības Vašingtonā. «Tas parādījās Amerikas lielākajās avīzēs – mācītājs ar draudzes jauniešiem tautastērpos protestē, ka cilvēki tiek vajāti ticības dēļ.»
Vēnu pārgriešanu 1980.gadā Madridē provocēja Helsinku līguma parakstīšanas piecu gadu atceres konference, kurā piedalījās arī PSRS. Lai gan akcija notika mediķu uzraudzībā, asistējot diplomētiem ārstiem – Jānim Dimantam un Linardam Luksam, tābrīža Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšniekam – , laiks, kad PSRS karogs arvien tumšāk sārtojās viņa asinīs, šķitis kā mūžība, tagad atceras Ķirsons. Tāpat kā Vašingtonā, viņu apcietināja. «Nākamajā dienā ziņu aģentūras izlaida pa visu pasauli: mācītājs protestē pret to, ko Padomju Savienība dara Latvijā. Tā bija pirmā reize, kad kāds latvietis tika Time žurnālā,» atceras Ķirsons. Bet Latvijā čekas kontrolētajā avīzē Dzimtenes Balss esot publicētas pavisam citas versijas. «Ķirsons esot mēģinājis izdarīt pašnāvību, bet viņam palicis bail, un salaidis dēlī, tāpat kā visu citu savā dzīvē. Otra – te skaidri esot redzams, ka Ķirsons atkal ir sācis dzert,» sirmais vīrs sulīgi smejas.
Dumpīgs un nesaprasts viņš ir arī konservatīvajā luterāņu baznīcā Latvijā, ar kuru nesakrīt uzskati ne tikai sieviešu ordinācijas jautājumā, bet tik triviālās detaļās, ka pie mācītāja talāra nedrīkst valkāt Ķirsona iecienītos kovbojzābakus. Taču mans sarunas biedrs konsekventi turpina iet savu ceļu. Vadījis Tautas frontes atbalsta grupu Ņujorkā un savulaik kopā ar Vairu Paegli organizējis skolotāju sūtīšanu uz latviešu ciemiem Sibīrijā, arī ierosinājis to, ka uz 1990.gada Dziesmusvētkiem un baznīcas draudžu dienām Rīgā pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara iebrauca kuģis ar Latvijas karogu mastā. Tādu latviešu emigrantu delegācijai Ķirsonam uz divām nedēļām izdevās noīrēt Stokholmā. «Bībeļu un banānu kuģis,» viņš pasmaida.
«Vedām simtiem Bībeļu un 500 kg banānu, 250 kg ananasu un tikpat kivi. Latvijā tādus augļus nevarēja nopirkt, tie bija domāti draugu un radu apdāvināšanai.» Lai apietu sistēmu, ka tikai 25% no Dziesmusvētku biļešu ienākumiem paliek Latvijā, bet 75% aiziet uz Maskavu, Ķirsons ar tālaika kultūras ministru Raimondu Paulu bija sarunājuši, ka emigrantu grupa tās pirks nevis PSRS aģentūrā Intūrists, bet «pa tiešo».
Notika neparedzētais – emigrantiem pirms koncerta tika paziņots, ka vīzas nav kārtībā, ir jāatstāj osta. Palīdzēja… cigaretes, Rietumu alkohols, banāni, ananasi un kivi, ar ko Ķirsons devās pie Baltijas kara apgabala virspavēlnieka, it kā nevainīgi parunāties par darbaļaužu draudzību. «Jā, traki izklausās, es kukuļoju vienu krievu ģenerāli, lai mums nebūtu jābrauc projām,» viņš atceroties pasmaida.
Māra Ķirsona Latvijas ikdiena tagad ir daudz rutinētāka, viņa pienākumos ietilpst arī piņķerīgā projektu rakstīšana. Pašlaik Akrona 12 cenšas piesaistīt līdzekļus īpašai programmai padsmitnieku ārstēšanai. Ja tas izdosies, visticamāk, liela daļa būs tieši spaisa lietotāji. Ar Labklājības ministriju izdevies vienoties, ka Ķirsona centrs, izmantojot Eiropas Sociālā fonda līdzekļus, jau cenšas no alkohola, narkotiku un psihotropo vielu atkarības atbrīvot bezdarbniekus, kam šī nelaime liegusi atrast darbu vismaz gadu.
«Par laimi, Valsts nodarbinātības aģentūrā kāds beidzot saprata, kāpēc viena daļa cilvēku nestrādā – viņi dzer. Tas, ka cilvēks beidz darīt sev pāri, nāk ne tikai viņam par labu, bet arī valstij,» iesaucas terapeits.
Diemžēl tā pati valsts, kas viņu apbalvojusi ar Triju Zvaigžņu ordeni, Akronu 12 nesen ir iesūdzējusi tiesā. «Izrādās, Latvijā pie narkologa nevar iet pa tiešo, ģimenes ārstam ir jāuzraksta nosūtījums. Tāpēc, ka neesam šo kārtību ievērojuši, mums ir jāatdod 15 074 lati [valsts līdzfinansējums] pacientu ārstēšanai. Ārstēšana ir bijusi efektīva, bet izrādās – jūs esat pārkāpuši likumu un tiksit sodīti!» Ķirsons kļūst emocionāls. «Mūsu pieeja – ja cilvēks ir atnācis ārstēties, mūs interesē viņa veselība un labums valstij, nevis tas, cik naudas no viņa var izspiest. Varbūt šāda sistēma ir radīta apzināti?» viņš kasa pieri. «Es cilvēku aizsūtu atpakaļ, piemēram, uz Talsiem, pie daktera, tas ar viņu parunāsies, vēl paņems kaut kādu naudu no valsts par konsultāciju?»
Manas viesošanās dienā gan viņa prāts aizņemts nevis ar birokrātiskām formalitātēm, bet ikdienas darbiem. Nākamajā dienā terapeits dosies runāt par spaisu un atkarībām ar vidusskolēniem. Stāsta, ka tikko atvadījies no Mihaela, kas no Akronas 12 aizbraucis uz mājām Latgalē. Atvadoties atkārtojis to, ko viņi runājuši: «Man jāpanāk, lai es neiedzeru pirmo glāzīti.»
«Jā, tad tā lieta ies!» mentors ir cerīgs. «Es domāju, ka Mihaels šai lietai ir nopietni piegājis, redz, kas viņu gaida, ja ies atpakaļ tur, kur bijis. Redzēs, cik augstu Mihaels pats sevi vērtēs.»
* Kaņepju auga psihoaktīvā sastāvdaļa, no angļu val. – tetrahydrocannabinol
Komentāri (2)