Par diviem tēliem Zolitūdes traģēdijas pēcvārdā

Par iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski un NMPD vadītāja vietnieku Mārtiņu Šicu

Zolitūdes traģēdija bija tik neciešami sāpīga, ka par to vēlējos nerunāt un nerakstīt ne vārda. Un tomēr agri vai vēlu visi, kam ir formulējams viedoklis, to pauž. Ar cerību, ka traģēdija tādā formā vairs neatkārtosies ne Latvijā, ne citur uz zemeslodes.

Viena no īpatnībām Zolitūdes traģēdijā bija iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (RP) lēmums nepubliskot cietušo un bojāgājušo personu vārdus, aizbildinoties ar viņam vien zināmiem likumu un normatīvo aktu pantiem. Lēmumu – “ka tik kaut kas nenotiek ar maniem tīrajiem papīriem” – pieņēma cilvēks “nulle”. Līdz šim vienīgo reizi ministrs publiskajā telpā bija nokļuvis ar savu slēpšanos tumšstiklu busiņā 16.martā, kad ar skaļu mūziku krieviskie politiķi centās piesmiet leģionāru gājienu, bet Kozlovskis nespēja kaut ko iebilst.

Ministru kabineta sēdēs Rihards Kozlovskis līdz šim bija klusējis, bet iezīmējies tikai par nepieciešamību iegādāties vienas konkrētas firmas rācijas. Atgādināšu – aptuveni 11 miljonus latu vērto radiosakaru ierīču iepirkuma līgumu Iekšlietu ministrija (IeM) plāno noslēgt līdz 4.decembrim.

Oktobrī notika Jelgavas nelegālā alkohola traģēdija. Mira astoņi cilvēki, t.sk. jaunas sievietes mātes. Mēs labi zinām, ka katrā ciemā ir policists, katrā ciemā ir “točka”. Vienīgais, kurš neko nezina par “točkas” esamību, ir policists.

Ikviens zina, ka nelegāls alkohols nonāk arī kafejnīcās un bāros, ka saindēties ar metilspirtu un nomirt var arī cilvēki, kas tur tikai iegājuši brīdi pasērst. Vienīgais, kas to nezina, divus gadus amata krēslu sildīdams, ir iekšlietu ministrs. Jebkurā pasaules valstī šāda astoņu cilvēku nāve būtu iemesls ne tikai iekšlietu ministra demisijai, bet arī tiesas prāvai par bezdarbību. Pēc līdzīgas situācijas Polijā ar piecu cilvēku nāvi turpat nedēļu alkohola mazumtirdzniecība bija aizliegta, pāri robežām (no Čehijas uz Poliju un Slovākiju un atpakaļ) bija slēgta jebkāda alkohola pārvešana, teritoriju pārmeklēja armijas īpašu uzdevumu pulks.

Bet mēs ar astoņu cilvēku nāvi samierinājāmies, teicām, ka tie ir “bomži”. Ministrs atzina, ka ir nozīmīgākas lietas, ko darīt Iekšlietu ministrijai. Un tad astoņu cilvēku nāvei sekoja 54 cilvēku nāve Zolitūdē.

Es tiešām ticu, ka tiks notiesāti ne tikai Rīgas politiķi un ierēdņi, kas ar dažādos preses izdevumos slavētajiem”Saskaņas centra leģendāri nekaunīgajiem 20% otkatu” nodrošināja “Maksimas” veikala bezatbildīgu celtniecību, bet arī iekšlietu ministrs par trīs glābēju nāvi, ko noteica tikai un vienīgi vadītāju neprofesionalitāte. Kāda velna pēc rīkot mācības, ja pēc tam savus cilvēkus laiž nāvē?

Bet ne jau par glābēju varonību un neveiksmīgu glābšanas organizāciju ir šis raksts. Šis raksts ir par iekšlietu ministra Riharda Kozlovska lēmumu nepubliskot cietušo un bojāgājušo personu vārdus, aizbildinoties ar viņam vien zināmiem likumu un normatīvo aktu pantiem.

Tad, kad visa Latvija izmisīgi centās uzzināt, vai mirušo un cietušo vidū nav mani radi un draugi, Kozlovskis noslēpās aiz Valda Dombrovska muguras un rūpīgi nepauda neko.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) vadītāja vietnieks Mārtiņš Šics otrajā traģēdijas dienā, kad glābēji turpināja no drupām izcelt bojāgājušos un policija vēl veica pirmajā un otrajā dienā atrasto bojāgājušo identifikāciju, no sava darba kabineta datora nosūtīja Juristu biedrības prezidentam Aivaram Borovkovam NMP dienesta iekšējai lietošanai paredzētu darba dokumentu ar potenciāli iespējamiem bojāgājušo vārdiem, kas vēlāk parādījās portālā www.nekropole.lv. Diemžēl manā rīcībā esošā informācija ļauj ar pārliecību izteikties, ka vienlaicīgi viņš nosūtīja arī datus par cietušajiem – pacientiem, viņu personas kodiem, sākotnējām diagnozēm, hospitalizācijas vietu.

Es saprotu Mārtiņu Šicu. Cilvēkiem bija tiesības zināt par saviem tuviniekiem, kas, iespējams, cietuši „Maximas” traģēdijā. Tomēr diez vai labākais uzziņas veids ir portāls www.nekropole.info, kaut augstu vērtēju Aivara Borovkova veikumu šāda informatīva portāla veidošanā.

Cilvēciski saprotu Mārtiņu Šicu – es viņu pazīstu vairāk nekā 40 gadu gan kā sportistu, gan kā ārstu, gan kā veselības organizatoru. Es Mārtiņu Šicu saprotu, bet nespēju attaisnot. Mārtiņš Šics, kurš kā mediķis ir piedalījies 1968.gada „Prāgas pavasara” militārajā operācijā, gauži labi zina, ko nozīmē disciplīna katastrofas vai kaujas situācijā. Visi, kas bijuši daudzkārt iesaukti padomju armijā “sboros” kā ОТМС medicīnas virsnieki, ļoti labi apguvuši principu – katastrofas situācijā lēmumu pieņem tikai viens – komandieris. Pat tad, ja komandieris kļūdās, viņam ir taisnība.

Patīk kādam vai ne, NMPD vadītājs ir nevis Mārtiņš Šics, bet Armands Ploriņš, kurš bija saņēmis iekšlietu ministra rīkojumu cietušo vārdus neizpaust. Patīk kādam vai ne, NMPD Zolitūdes traģēdijā strādāja bez kļūdām (slimnīcu uzņemšanas nodaļas neattiecas uz NMPD).

Patīk kādam vai ne, katastrofas situācijā jebkurā vietā pasaulē darbojas militāri rīcības principi, un pilnīga taisnība šoreiz ir Armandam Ploriņam. Tas, protams, ar nosacījumu, ja mēs vēlamies, lai arī nākamreiz neatliekamās palīdzības dienests strādātu iespējami labi.

Ja Zolitūdes glābšanas operāciju būtu vadījis profesionālais katastrofu medicīnas speciālists Mārtiņš Šics, viņš vēl daudz bargāk būtu sodījis savu apakšnieku, ja tas būtu atļāvies kādu nesaskaņotu darbību. Būsim godīgi – Armanda Ploriņa ierosinātā disciplinārlieta pret Mārtiņu Šicu ir tēvišķīga pirksta pakratīšana, nevis bargs sods.

Autors ir ārsts