Politikas procesa profanācija ir baisa

Labklājības ministre Ilze Viņķele atklāti stāsta par demogrāfijas ultimāta aizkulisēm

Jau otro gadu pēc kārtas par klupšanas akmeni valsts budžeta pieņemšanā ir kļuvusi demogrāfija, kuras veicināšanai Nacionālā apvienība un Reformu partija izvirzījušas vairākas prasības. Lielākie strīdi ir par tā dēvētajām māmiņalgām, kuras ultimāta uzstādītāji prasa pilnā apmērā – 70% no darba algas – izmaksāt līdz bērna pusotra gada vecumam (tagad maksā līdz gadam) un arī gadījumos, ja vecāks atgriežas darbā. Labklājības ministrija (LM) to uzskata par finansiāli neizpildāmu un neefektīvu atbalstu, tāpēc rosina no bērna gada līdz pusotra gada vecumam visiem neatkarīgi no sociālo iemaksu līmeņa maksāt 120 latu bērna kopšanas pabalstu un piemaksāt vēl 100 latus, ja vecāks atgriežas kaut uz nepilnu slodzi darbā vai mācībās. 

Pēc šo priekšlikumu paziņošanas pagājušajā nedēļā Ilze Viņķele (Vienotība) saņēma asu kritiku par atteikšanos pildīt demogrāfijas vienošanos, ko pati parakstījusi pirms gada, turklāt viņas izteikumi liecināja, ka solījumus devusi, cerot, ka tos varēs nepildīt.

Kā koalīcijas partneri ir novērtējuši Labklājības ministrijas (LM) piedāvājumu minimālo māmiņalgu palielināt līdz 120 latiem un no gada vecuma piemaksāt vēl 100 latus, ja pabalsta saņēmējs strādā, mācās vai reģistrējies kā bezdarbnieks?

Ir tāda īpatnība, ka, sakot «koalīcijas partneri», jautājumā par demogrāfiju principā mēs runājam par četriem cilvēkiem, kas pauž viedokli. Reizēm ir tāda sajūta, ka frakcijām tā neinteresē, jo tās ir nodeleģējušas šiem četriem cilvēkiem tiesības vai kompetenci par to runāt, un ir laimīgas, ka tajā nav jāiesaistās.

Kas ir šie četri cilvēki?

Parādnieks, Kazāka, Bite un Siliņa. Zinu, ka Reformu partijas frakcijā ir dažādi viedokļi. Tā kā sarunas ir tik smagas un konfliktu pilnas, cilvēki sarežģītajā politiskajā ikdienā izvēlas ar šo nekrāmēties, ja var.

Grupas līderis ir Parādnieks, un viņam šis priekšlikums tika iesniegts un izskaidrots vismaz pirms pāris nedēļām. Viņa atbilde bija – es aprunājos ar kolēģiem, un viņi teica – nē. Kāpēc nē? Šis ir labāks par ultimātu, bet tas nav ultimāts. Tāda bija argumentācija.

Kā šis jautājums tiks risināts tālāk?

Mēs joprojām, kā reizēm šķiet – neizskaidrojamā fanātismā – mēģinām pārliecināt, ka šis variants mērķi atbalstīt jaunās ģimenes sasniedz efektīvāk. Gan pēc satura, gan izmaksām. Un pēdējo dienu neticamās, mazās, labās ziņas ir tādas, ka Ilmārs Mežs un Māmiņu klubs LM piedāvājumu ir novērtējuši pozitīvi. Tagad mēs runājam Saeimā ar minētajiem kolēģiem, mēģinot viņus pārliecināt.

Kāpēc piedāvājat 100 latus pēc bērna gada vecuma sasniegšanas piemaksāt tikai tad, ja vecāki atgriežas darbā?

Tāpēc, ka valstij ir svarīgi sniegt atbalstu maksimāli ilgtspējīgā veidā. Šajā gadījumā – lai būtu pēc iespējas lielāka pārliecība, ka pēc [bērna] pusotra gada vecuma ģimene varēs sevi uzturēt no darba. Mammas atgriešanās darbā, ja viņa to neatsāk darīt pakāpeniski (šeit uzsvars ir uz pakāpeniski), no bērna gada vecuma ir sarežģīta. Visiem lielajiem demogrāfijas aizstāvjiem man ir viens jautājums – ko tad sievietes lai dara pēc pusotra gada? Faktiski mammai būtu divu gadu pārtraukums.

No otras puses, tas bērns vēl ir ļoti mazs un nevienā bērnudārzā viņu neņem. 

Tāpēc mēs piedāvājumu nesasaistām ar bērnudārzu. Kopumā ģimene šajā periodā saņemtu no valsts 220 latus, un par to uz pus laiku aukli var noalgot pat Rīgā.

Dati rāda, ka vairums māmiņu aiziet atpakaļ strādāt pēc bērna gada vecuma. Šeit ir telpa ideoloģiski atšķirīgiem tulkojumiem. Parādnieka kungs apgalvo, ka tas notiek tāpēc, ka mammām aiz būtiska ienākumu krituma ir jāatgriežas darbā, ģimene vienkārši finansiāli nespēj izdzīvot. Bet ir arī uzskats, ka darbā atgriežas tās sievietes, kas ir pietiekami sekmīgas savā karjerā, un viņas spēj savienot gan bērna audzināšanu, gan profesionālo karjeru. Acīmredzot, patiesība ir kaut kur pa vidu.

Man vienkārši neceļas roka lēmumam, kur mēs, skaidri apzinoties, ka mammas izredzes uz nodarbinātību pēc šī divu gadu pārtraukuma ir būtiski ietekmētas, pasākām – tad jau redzēs. Kā teica viena kolēģe, šīs Saeimas uzdevums ir panākt, lai dzemdē, nākamās uzdevums būs domāt, kā izaudzināt.

No jūsu intervijas Panorāmā varēja saprast, ka minimālais pabalsts – 120 latu – nav akmenī cirsts, ka var būt 130 vai 140. Kāds tad īsti ir LM piedāvājums?

LM budžetā ir iesniegusi priekšlikumu uz maksimālo – 140 latiem. Bet šeit arī jāskatās [plašāk] – šis atbalsts gada laikā ir dubultots, sākotnēji tas tiešām bija absolūti nepietiekams, 50 lati. Šogad tas ir dubultots, un ultimāta prasība bija to palielināt vēl vienu gadu pēc kārtas par 50%. Nevienu citu pabalstu palielinājumu vai pieaugumu algās ar tādu soli mēs valstī neveicam. Tam jānotiek samērīgi. Ja sociālās nodrošināšanas pabalstus cilvēkiem ar pirmās grupas invaliditāti mēs paaugstinām par 10 latiem un tas jau ir sasniegums, tad tur ir jābūt kādam samēram.

Mežs saka, bez ultimāta nebūtu rezultātu un minimālā māmiņalga joprojām būtu 50 lati, jo jūs bijāt pret tās celšanu? Kāpēc?

Es vispār negribētu komentēt Meža izteikumus, jo tie vienkārši ir mērķtiecīgi personiski aizskaroši. Es gribētu komentēt ultimātu kā metodi. Esmu pārliecināta, ka tā ir vājuma pazīme un ultimātā forma prevelē pār saturu.

Kā ultimāts pagājušajā gadā tapa? Kad budžets MK jau bija apstiprināts, pēkšņi atcerējās, ka ir demogrāfijas jautājums – liksim to kā ultimātu! Kādēļ kā ultimātu? Normālā, civilizētā veidā pieteikt šo prasību īsi pirms budžeta nevarēja. Šādu diskusiju vienkārši nebija.

Budžeta tapšanas gaitā pagājušajā gadā LM vērsa Tieslietu ministrijas uzmanību, ka budžeta projektā paredzētais pieaugums uzturlīdzekļu garantiju fondā, kas sniedz atbalstu tiem vecākiem, kuru «otra puse» nemaksā alimentus, bija 5 lati. Toreizējais tieslietu ministrs skaidri pateica, ka, viņaprāt, uzturlīdzekļi nav nekāda demogrāfijas problēma, kaut gan vistiešākā veidā ir. Jo – ja vecākam ir sāpīga pieredze ar vienu bērnu, tad kā lai viņš saņemas uz nākošo? Pie tam vientuļie vecāki ir vislielākā nabadzības riskam pakļautā sociālā grupa. Par to nebija nekādas intereses.

Viens, kas jāatzīst – ultimātam ir tiktāl pozitīva ietekme, ka tas ir palīdzējis valdībā kopumā aktualizēt fokusu uz atbalstu ģimenēm plašāk, ne tikai dzimstībai. Jā, šī minimālā māmiņalga ir paaugstināta, bet tagad jābūt ļoti uzmanīgiem. Ja mēs nesamērīgi paaugstinām vienu pabalstu, kura kvalifikācijai nav vajadzīgs ne darba stāžs, ne kas, un cilvēki, kas godprātīgi strādā par nelielām algām, caur sociālo apdrošināšanu saņem gandrīz tikpat, mēs principā nonivilējam sistēmu.

Vai māmiņalga būtu lielāka, ja nebūtu ultimāta?

Gadu esam rūpīgi pētījuši labāko ES un OECD valstu pieredzi par nabadzības risku noteikšanu. Ir identificētas grupas, kur valsts atbalsts ir absolūti nepietiekams. Tās ir ģimenes ar bērniem noteiktos periodos, tie ir vientuļi vecāki, daudzbērnu ģimenes, cilvēki ar invaliditāti, jaunieši bez izglītības. Mūsu vēlme bija uz šo skatīties kompleksi, nevis izraut pēkšņi vienu tīkamu sabiedrības grupu un veikt masīvu [atbalsta] intervenci, ignorējot to, ka nevar vienu grupu izcelt un nodefinēt – tas, lūk, ir mūsu alfa un omega, par pārējiem domāsim vēlāk.

Kāpēc jūs pērn parakstījāt demogrāfijas vienošanos, kā pati teicāt, «pirkstus kabatā sakrustojusi», cerot, ka to nevajadzēs pildīt?

Sajūta, ka šo jautājumu dēļ NA var neatbalstīt budžetu bija akūta, un īsti nebija pazīmju, ka varētu savādāk vienoties. Tāpēc tika nodibināta koalīcijas demogrāfijas darba grupa, kurai premjers lūdza rast kompromisu.

Darba grupā ir bijusi tāda pieredze, kuru es nenovēlu nevienam cilvēkam, arī politikā strādājošam ne. Tas bija formāts, ka atnāca Saeimas deputāti, pat līdz žestu valodai, atgāzušies krēslos, teica – mēs esam tautas ievēlēti, esam izdomājuši, kā būs, un jūs, proti, valdība, ierēdņi, piegādāsiet to. Uz argumentiem, ka tas ir juridiski neiespējami vai ka dažām lietām ir dzelžaina loģika, piemēram, tu vari iztērēt tik naudas, cik tev ir, kolēģi vienkārši teica: «Vēlreiz, ja kāds no klātesošajiem nav sapratis – jūs izdomāsiet, kā tas būs, un mūs neinteresē, kur jūs ņemsiet naudu.» Iedomājieties, ka ģimenē vīrs atnāk mājās un sieva, viņu vakarā sagaidot, saka – tā, mīļais, es izdomāju, mēs dzīvosim Mārupē. Un man ir pilnīgi vienalga, kā tu to naudu sagādāsi. Tas bija apmēram tas pats. Pēc pirmajām sanāksmēm bija skaidrs, ka es ministrijas ierēdņus uz turieni nesūtīšu. Mums ir viens ļoti talantīgs puisis, kas brīnišķi pārzina ģimenes atbalsta politiku un ir ļoti izturīgs – viņš bija tas, kas nāca. Bet principā es sapratu, ka nevaru sūtīt cilvēkus no ministrijas, jo tas totāli sagrauj ilūzijas par Saeimas kompetenci, otrkārt, deputāti neuzskata ierēdņus par cilvēkiem. Vienkārši – tie apriori ir nekompetenti un slinki, tendēti tikai uz atrunāšanos un principā domāti politiķu uzstādījumu bezierunu izpildei.

Beigās kaut kā novienojās – ar kliegšanu, nekorektiem argumentiem no visām pusēm, ar draudiem, šantāžām. Tad nāca fināla fāze, kad bija jāparaksta vienošanās. Bija skaidrs, ka visu nevar [izpildīt] uzreiz un daļa paliek uz nākamo gadu.

Lielākais klupšanas akmens bija par to, vai pabalstu pagarinājums jādara caur sociālo apdrošināšanu. Viens no priekšlikumiem bija izstiept vecāku sociālās apdrošināšanas pabalstu līdz pusotram gadam un ļaut to saņemt, arī strādājot. [Bija] neizpratne, ka sociālā apdrošināšana ir ļoti smalks mehānisms, kā pulkstenis. Tajā katras kustības ietekme ir jāprojicē līdz pat desmitgadēm uz priekšu. Tas ir solidārs budžets, bet balstīts uz individualizētām iemaksām, tajā demogrāfiskās tendences, ieņēmumu izmaiņas ir jāvērtē daudz rūpīgāk nekā pamatbudžetā. Tas pilnīgi nevienu neinteresēja un tika noreducēts līdz tam, ka jūs atkal atrunājaties.

Teiksim, arguments – ja tā nebūtu solidāra sistēma, lai sakrātu pabalstu [70% apmērā no algas] 10 mēnešu izmaksu periodam, diviem vecākiem iemaksas būtu jākrāj 31 gadu, tātad, vientuļam cilvēkam – 62 gadus.

Uz pierādījumiem balstīta lēmumu pieņemšana nav modē – vismaz runājot par demogrāfiju, to es varu teikt ar pilnu atbildību. Mēs sagrābstām kaut kādus gabaliņus, salīdzinām ar finansiālo atbalstu, kāds ir Norvēģijā. Nu kā to var salīdzināt? Norvēģijā IKP ir 55 tūkstoši dolāru uz vienu cilvēku, mums – 15 tūkstoši. Jā, abas ir valstis, abas ir nelielas, bet, mīļie, tur tak ir atšķirība kā starp debesīm un zemi.

Tēma ir tik jūtīga un tik aktuāla, ka principā vinnē tas, kurš skaļāk nopozicionējas un uzdod jautājumu ģimenēm – vai jūs gribat vairāk naudas? Kurš tad atbildēs, ka es negribu vairāk naudas? Tur jau ir politiķa pienākums – padomāt, kas būs ar to ģimeni pēc pusotra gada. Labi, sagrūdīs naudu vienkārši bez nosacījumiem līdz pusotram gadam, un kas pēc tam? [Pieejai jābūt], lai mamma var mierīgi izaudzināt līdz noteiktam vecumam savu bēbīti, lai viņa arī neizkrīt ārā no darba tirgus, izmācās kaut ko un pēc tam ir perspektīva. Koncepts, ka sievietei ir jāsēž mājās un jādzemdē bērnus, ir cienījams, bet novecojis.

Tagad saka – mēs nepildām solījumus. Man tagad inkriminē to, ka es turēju sakrustotus pirkstus. Nevienā brīdī neturēju sakrustotus pirkstus par saturu, ka ir jāpalīdz ģimenēm. Bet tā absolūtā nespēja ieskaidrot, ka tev nav tiesību sapurgāt sociālās apdrošināšanas sistēmu tikai tāpēc, ka tev ir mandāts…

Ultimāts pats ir pilns pretrunu. No vienas puses, tajā ir ierakstīts – izvērtēsim, modelēsim. Cerēju, ka izveidosies dialogs, un, ja mēs dosim apliecinājumus, ka šāds risinājums nav efektīvākais, [to ņems vērā]. Bet tas «izvērtēsim» nav pamanīts. Pilnīgi noteikti visi zināja, ka ultimātā lietas netiek izrunātas līdz galam un ka tam nav naudas.

Kāpēc dialogs neizdevās?

Tāpēc, ka politikas procesa profanācija ir diezgan baisa. Kā minēju, ietekme uz sociālo budžetu ir rēķināma ļoti sarežģīti. Ja kolēģis ar kalkulatoru var sarēķināt piecus skaitļus kopā un pateikt – ietekme uz sociālo budžetu ir tāda, un jūs melojat, [apgalvojot citu], kas tad tas ir, ja ne politikas procesa profanācija?

Ja apskatās sociālo budžetu, jā, tur nomināli ir nauda. Bet tērējot tādā veidā, kā gribēja, citām pozīcijām nebūtu. Piemēram, joprojām ir ierobežoti slimības pabalsti. Tā arī ir ļoti nopietna problēma. Ja tu saslimsti, tev ļoti pieaug izdevumi, bet tavi ienākumi, ja esi vidējā algu grupā, pret pabalstu ierobežojumu ļoti krītas. Tie arī jāņem nost.

Vai demogrāfija ir īstais iemesls, kāpēc NA pērn negribēja balsot par budžetu, un arī šogad, komplektā ar citām lietām, to izvirza kā prasību budžeta pieņemšanai?

Man nav pamata apšaubīt, ka kolēģiem, kas to ir rosinājuši kā vienu no aktuālajām prioritātēm, noteikti patiešām tie jautājumi rūp. Bet kas man liek apšaubīt mērķu patiesumu? Kā jau minēju, objektīvās realitātes ignorēšana. Tas man liek drusku šaubīties, vai tā bilde ir tik tīra. Piemēram, tiesu sistēmas ātrums ir vismaz tikpat svarīgs jautājums kā demogrāfija. Vismaz tikpat svarīgs, jo tas saistīts ar investīciju vidi, kas savukārt saistīts ar to, cik mums ir darbavietu. Gadiem un gadiem ārvalstu investori ir norādījuši, ka tā ir milzīga problēma. Vai tas pats uzturlīdzekļu garantiju fonds. Pagājušogad bija par to diskusijas, un šogad tieši tas pats – piecu latu pieaugums. Nu, ja rūp demogrāfija kopumā, tad, lūdzu, nokopjam savas tiešās atbildības jautājumus.

Septembra sākumā medijiem izplatītā rakstā kā piemērotākos demogrāfijas risinājumus minat brīvpusdienas skolēniem līdz 9.klasei, pabalstu skolas uzsākšanai un papildu piemaksu par otro un katru nākamo bērnu, tam piedzimstot? Vai tas jau būs nākamā gada budžetā?

Tā kā diskusijas bija galīgi iestrēgušas, mums šķita lietderīgi piedāvāt plašāku skatījumu uz dzimstības veicināšanu. Šobrīd tā fiksācija ir tikai uz pabalstiem, pie tam, vecumā līdz pusotram gadam. Mana pārliecība ir, ka daudz vairāk vecāku lēmumu par bērna laišanu pasaulē ietekmē prognozējamība – tas, ka bērnu varēs palaist dārziņā, būs skola laba, brīvpusdienas, būs pieejama veselības aprūpe, pulciņus varēs atļauties. Orientācija vairāk uz pakalpojumiem. 2014.gadā budžetā šie priekšlikumi nav, izņemot to, ka, iespējams, varēs paaugstināt brīvpusdienu summu. Šobrīd ir 80 santīmi, bet tas ir maz. Bet tā ir ceļa karte, ko katru gadu papildu var likt klāt.

Par 8 latu ģimenes valsts pabalstu. Jūs teicāt, ka piedāvājums reformai būs no 2015.gada, jo svarīgi tiesisko paļāvību nodrošināt. Kas tā par tiesisko paļāvību, kas 2014.gadā svarīga, bet vēlāk vairs ne?

Ir uzskats, ka no brīža, kad ģimene, teiksim, ieņēmusi bērnu, tai ir pamats no valsts prasīt, lai nosacījumi, kas attiecas uz bērna atbalstu, nemainās. Visas izmaiņas, kas attiecas uz bērnu pabalstiem, ir jārēķina bērna gaidīšanas cikla ietvaros. Es paredzu arī milzīgu kontraversālu diskusiju par šī pabalsta reformas piedāvājumu.

Kas īsti ir jūsu piedāvājums?

Vecā labā pieeja – pēc ģimenes ienākumiem.

Ko tas praktiski nozīmē – ka tiem, kam ienākumi sasniedz kādu noteiktu slieksni, pabalstu nemaksās?

Būs jānosaka kāds pietiekami reālistisks slieksnis, pēc kura atbalsts naudā šajā veidā varētu netikt piešķirt. Tas nebūs daudz. Tie noteikti nav vairāk par 20% Latvijas ģimeņu. Tad arī jautājums par administrēšanu. Agrāk vai vēlāk būs jāiet uz gada ienākumu deklarāciju, pretējā gadījumā mēs nevaram ieviest diferencētu neapliekamo ienākumu, un vispār sociālos pabalstus [vajadzētu] balstīt uz ģimenes gada ienākumu novērtējumu.

Vai pašas partijā LM iecerēm ir atbalsts?

Frakcijā kolēģi ir pauduši atbalstu tam, ka pārliekā orientācija uz beznosacījumu pabalstiem nav Latvijas nākotne. Skaidrs, ka ir jomas, kur pabalsts naudā ir, bija un būs.

Pēc budžeta [pieņemšanas] mēs nāksim uz valdību ar piedāvājumu par sociālās palīdzības sistēmas reformu, kas ir daļēji balstīts uz Pasaules bankas pētījumu. Pamatatziņa, kas tur būs (es ceru, ka mūs par to nenoslaucīs no zemes virsas), ka labklājības pamats ir darbs. Tad nāk objektīvi apstākļi, kādēļ cilvēks nevarētu no darbā gūtajiem ienākumiem izdzīvot, piemēram, invaliditāte, slimība vai īslaicīgs darba zaudējums. Pie šiem nosacījumiem sākas valsts atbalsts, bet principā darbs ir tas, uz ko paļauties.

Ko tas nozīmē attiecībā uz pašreizējiem atbalsta saņēmējiem?

Tas nozīmē, ka, pirmkārt, mēs piedāvāsim citu atskaites sistēmu, kā mērīt cilvēku ienākumus. Šobrīd ir tikai viens likumos fiksēts lielums – 90 lati, kas ir ņemti nez no kurienes un [ļauj iegūt] trūcīgās personas statusu. Līdzīgi kā visur Eiropā, mūsu piedāvājums būs ieviest noteiktu procentu no vidējā ienākuma kā slieksni, pie kura jānāk valsts vai pašvaldības atbalstam finansēs vai pakalpojumos, lai cilvēks varētu tikt ārā no tās bedres. Pabalstu sistēma nekļūs šaurāka, bet mērķētāka un uz citiem principiem orientēta. Pašlaik, ja ienākumi pārsniedz 90 latus, nepienākas, piemēram, transporta kompensācija, taču faktiski, lai tiktu uz kājām, vēl pāris mēnešus vajadzētu atbalstu, lai cilvēks varētu nostabilizēties darbā, no pārbaudes laika dabūt pastāvīgu līgumu, iedzīvoties, savu dzīvi pakārtot jaunajiem apstākļiem. Tā ka pieeja tiks piedāvāta niansētāka. Kā minēju, arī daudz vairāk ienākumi testēti.