Lilioma lomā Kaspars Dumburs, Reģistrators — Ģirts Jakovļevs.
Kas bija Nacionālā teātra jaunās izrādes Lilioms morāle, skaidrs tā arī nekļuva
Gājiens uz Liliomu Nacionālajā teātrī kopā ar manu fona vokālisti Martu abiem bija došanās pretī nezināmajam, jo vārds Lilioms man pilnīgi neko neizteica - vienīgā asociācija bija Imanta Kalniņa dziesma ar tādu pašu nosaukumu. Turklāt, lai gan man patīk Imanta Kalniņa mūzika, šī «viena vieta uz brieža vēl brīva» jau no bērnības ir kaitinošāko dziesmu topa augšgalā. Es nesapratu ne to, kas kuram maksājis un par ko, un kas par briedi, uz kura ir brīva vieta. Bet lielie pilnām mutēm dziedāja. Izrādes vakarā šī mīkla tika atrisināta, visu sapratu, bet mīlestība pret dziesmu tā arī neradās. Uz tā brīvā brieža es laikam arī nelēkšu. Atdošu vietu kādam, kas to būtu vairāk pelnījis. Izrādes vakarā lielākā daļa cilvēku zālē bija 50+, kuri visu notiekošo saprata un uztvēra kā labi zināmu veco stāstu jaunās skaņās un bildēs. Viņi, visticamāk, nāca to salīdzināt ar pirmo iestudējumu, kurā galveno lomu savulaik spēlēja Ģirts Jakovļevs (arī Uldis Dumpis), kas šoreiz iejutās nu jau debesu tēva lomā.
