Dziļš kritums martā – pārbaudījums ražotājiem

Par rūpniecības apgrozījumu 2013.gada martā

Runājot tieši un bez aplinkiem, šā gada marts Latvijas ražotājiem ir bijis ļoti sarežģīts mēnesis. Pirmo reizi kopš dižķibeles laikiem piedzīvots nozīmīgs apgrozījuma kritums gada griezumā. Tas, ka kopējais rūpniecības apgrozījums pret februāri nedaudz pieaudzis, acīmredzami saistīts ar auksto laiku un enerģētiku, bet par ekonomikas „dziļākajām” izmaiņām liecinošā apstrādes rūpniecība martā samazinājusi ražošanu par 2,2%, gada griezumā pat par 5,7%, „piepalīdzot” bāzes efektam – pērn marts bija viens no veiksmīgākajiem brīžiem.

No apstrādes rūpniecības nozaru lielā trijnieka (pārtika, koks, metāli) martā pieaugums gada griezumā bija vien pārtikas ražošanā – par 4,5% – un arī šeit redzama tempa samazināšanās. Joprojām nav lielu bažu par kokapstrādes perspektīvām, kritums mēneša griezumā par 3,6% (un līdz ar to arī par 3,4% pret pērno martu) drīzāk vērtējams vienkārši kā pārejošs veiksmes trūkums. Metālapstrādes un mašīnbūves klāstera nozaru starpā izaugsmi saglabā vien elektrisko iekārtu ražošana.

Tātad uzņēmumi, kas piedāvā gatavo produktu, vēl spēj atrast noieta tirgus, bet tiem, kas ražo izejvielas un starpproduktus, patlaban klājas grūtāk.

Dziļš kritums visiem labi zināmu iemeslu dēļ ir metālu ražošanā. Pievienotās vērtības ķēdes vidusposms – metālapstrāde – jau ilgāku laiku šūpojas tuvu nulles punktam, šoreiz par 3,6% kāpinot apjomu pret februāri, bet paliekot nelielos mīnusos pret pērno martu. Jāsaka, ka šajā pēc pievienotās vērtības ļoti svarīgajā nozarē pēdējos mēnešos ir drīzāk augšupejoša tendence pēc izteiktā krituma pērnā gada otrajā pusē. Turpretim elektrisko mašīnu ražošanā apjomi pret minēto periodu sarukuši. Ja tuvākajā laikā nebūs spēcīga uzlabojuma, nozare gada griezumā ieslīdēs mīnusos. Pārējā mašīnbūve svārstās ap pēdējo pāris gadu vidējo līmeni, bet tieši martā gada griezumā ir mīnusi.

Apgrozījums stipri krīt arī ķīmiskajai rūpniecībai, bet, kā jau teikts pirms mēneša, par to nav īpaši jāuztraucas, jo te daudz vairāk krīt apjomi nekā pievienotā vērtība. Jau ilgāku laiku noslēpumainības oreols apvij farmāciju, jo dažādi informācijas avoti rada diezgan atšķirīgu priekšstatu par nozarē notiekošo.

Patīkamus pārsteigumus turpina sagādāt tikai dažas nozares, viena no tām ir apģērbu šūšana.

Līdz šim šajā rūpniecības nozarē apjomi atšķirībā no rūpniecības kopējā snieguma bija zem pirmskrīzes maksimuma, bet nu jau te var runāt par krīzes pārvarēšanu. Nemetālisko minerālu ražošanu virza “Valmieras stiklašķiedras” pēdējā laika lieliskie panākumi un vietējā būvniecības tirgus pakāpeniskā atdzīvošanās. Papīra un papīra izstrādājumu ražošana tieši šajā brīdī pamanījusies sasniegt līdz šim augstāko mēneša apjomu. Dažu uzņēmumu nesena nonākšana prasmīgu saimnieku rokās joprojām palīdz augt arī mēbeļu ražošanai.

Pagaidām nav pamata bažām, ka rūpniecības izlaide varētu sarukt gadā kopumā. Nav sagaidāms, ka varētu uzlaboties situācija eirozonā, taču pasaules ekonomika kopumā turpina augt, un, kā rāda pagātnes pieredze, Latvijas uzņēmumi nepieciešamības gadījumā spēj diezgan strauji pārorientēties uz jauniem noieta tirgiem.

Marta īpaši sliktos datus nosaka gan apstākļi, kas nekur drīz nepazudīs, gan vienkārša neveiksmju sakritība.

Ar katru dienu kļūst skaidrāks, ka metālu ražošanas krīzē galvenokārt nav vainojams uzņēmumu konkurētspējas trūkums, tāpēc ir cerības uz situācijas uzlabošanos. Taču jaunākie notikumi parāda, ka nevaram paļauties, ka ražošana „pati no sevis” augs. Ir maksimāli jāsargā tās konkurētspēja, pirmkārt, pēc iespējas mazinot elektrības OIK ietekmi uz ražotājiem.

Runājot par eirozonu, aizvadītā mēneša laikā līdzšinējā, uz taupību vērstā kursa piekritēji cietuši smagas intelektuālas sakāves (varbūt varētu teikt, ka tās nonākušas sabiedrības uzmanības centrā) un politika sāk pakāpeniski mainīties. Taču maz ticams, ka tā mainīsies pietiekami strauji, lai drīzumā pārvarētu recesiju. Pagaidām izmaiņas ir vairāk retoriskas.

Tāpēc Latvijā ekonomikas izaugsme patlaban ir kļuvusi izteikti atkarīga no patēriņa. Par laimi, lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu nu jau ir pietiekami stipri, lai nenovirzītu eksporta tirgu sarežģījumu ietekmi uz darbiniekiem, samazinot strādājošo skaitu un algas. Jāpiebilst, ka joprojām augstā bezdarba dēļ uzņēmumi nav bijuši spiesti daudz dalīties ar līdzšinējās izaugsmes ieguvumiem – uzņēmumu apgrozījums audzis straujāk nekā darbinieku algas. Tagad pienācis laiks pateikties darbiniekiem par viņu pacietību.

Autors ir DNB bankas ekonomikas analītiķis