Leģionāra Pauļa lomā — Uldis Norenbergs (pa labi), Valdis — Ģirts Jakovļevs.
Izrādes Piemiņas diena veidotāji ir ķērušies pie gadiem ilgi krātiem aizvainojumiem par tagadni un aizspriedumiem par vēsturi
Saprotu, ka tas ir visai apšaubāms kompliments Nacionālā teātra izrādes Piemiņas diena veidotājiem, taču tās lielākais nopelns ir nevis izpildījums, bet gan pats esamības fakts un labā griba. Pie tā vainojami ne jau aktieri vai izrādes režisors Mihails Gruzdovs, bet situācija, kādā pašlaik esam. Latvijā vēstures apspriešanu lielā mērā ir uzurpējuši primitīvu, melnbaltu viedokļu paudēji, un Piemiņas diena apšauba viņu tiesības tā darīt arī turpmāk.
Katrs, kurš dzīvojis Hruščova laika blokmājas dzīvoklī, zina, cik plānas ir sienas starp tiem. Izrādē sienas starp viena stāva dažādajiem kaimiņiem - krievu ģimeni, bijušo sarkanarmieti un leģionāru - ir izdzēstas pavisam, ļaujot ieraudzīt, ka daudz spēcīgāk cilvēkus citu no cita atdala prātos novilktas robežas. Izrādes veidotāji nepārprotami norāda, ka šajā simboliskajā robežsardzē visvairāk ir ieinteresēti politiķi, kas uz tām ciniski veido savu varas kapitālu. Savukārt visvieglāk pa dažādām ierakumu pusēm sadalāmie ir cilvēki, kuriem vēsture ir veids, kā risināt diskomfortu, sapratnes un piederības trūkumu tagadnē. Piemiņas diena izceļ tradicionāli ap 16.martu visskaļāk runājošo pušu (leģionāri-varoņi vs leģionāri-fašisti) radikālismu un aprobežotību, tādējādi norādot uz vidusceļa saprātīgumu. Tomēr vidusceļš nav viegli ejams ierakumu sabiedrībā, kas pieprasa pozicionēties, izvēlēties kādu vienu pusi - izrādē tieši mērena pozīcija kļūst par konflikta katalizatoru.
