Zivju kari

Cik ilgi daži zvejnieki uz nebēdu šiverēs Buļļupē jeb par grozījumiem Zvejniecības likumā

Klusais Ziemassvētku gaidīšanas laiks un Jaunā gada sākums izvērtās par karstāko cīņas arēnu makšķerniekiem un zvejnieku interešu aizstāvjiem. Kārtējā saķeršanās par zivju resursu pārdali Latvijas iekšējos ūdeņos aktualizēja atvērtais Zvejniecības likums. Paredzamie grozījumi likumā izjauca trauslo līdzāspastāvēšanu šo divu sāncenšu starpā par „zelta zivtiņas” labvēlību. Lai saprastu problēmas būtību, būtu vietā iepazīstināt ar cīņas arēnā darbojošām personām:

Mazskaitlīga ir zvejnieku kopa, taču nevar nenovērtēt viņu cīņas prasmi. To apliecina kaut vai tāds fakts, ka iepriekšējā kaujā pirms astoņiem gadiem zvejnieku intereses izšķirīgajā brīdī metās aizstāvēt pati prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kurai saskare ar ūdeņu valstību acīmredzot ielikta uzvārdā. Tieši pateicoties prezidentes negaidītai iniciatīvai Zvejniecības likumā tika iekļauts izņēmums, kas likumā skanēja šādi: „Nevienā upē vai kanālā nedrīkst likt tīklus vai murdus, izņemot Daugavu un Buļļupi.”

Droši vien eksprezidente šādu epizodi savā politiskajā darbībā ir jau sen piemirsusi, bet tieši šis formulējums „un Buļļupi” ir strīda ābols jau astoņu gadu garumā un samilza jaunajā likuma grozījumu redakcijā. Patlaban Buļļupē atļauts likt sešus murdus līdz 30 m un sešus murdus līdz 100 m garumā. Ņemot vērā, ka Buļļupes garums ir nepilni astoņi km?

Tas nozīmē, ka murdu labirints liedz zivju migrācijas iespējas visam Lielupes baseinam. Būtiski tas ir arī tāpēc, ka pretēji makšķerniekiem likums zvejniekiem nenosaka nekādus loma ierobežojumus.

Te vietā būtu maza ģeogrāfiska uzziņa. Buļļupe faktiski ir tā pati Lielupe. Līdz 1636.gadam Lielupe pa tagadējo Buļļupi ietecēja tieši Daugavā, bet gadsimta palos Lielupe izrāva jaunu gultni pie Baltās kāpas tieši uz jūru. Kopš tā laika daļa Lielupes ūdeņu plūst pa jauno gultni, kas ir klejojošu smilšu sanesumu pilna un šovasar tikai 1,20 m dziļa. Savukārt Buļļupe, kas dziļākajās vietās sasniedz 14 m, ir un paliek galvenais visa Lielupes baseina zivju migrācijas ceļš.

Spriežot pēc oficiālajiem nozvejas datiem, Buļļupē zivju koncentrācija ir piecas reizes lielāka nekā jebkurā citā Latvijas ūdenī. Kā nu nē, ja tur kā caur pudeles kaklu iztek viss ūdens un izskrien visas zivis, kas migrē no jūras un atpakaļ.

Protams, ka tie laimīgie zvejnieki, kas sēž pie šīs pilnās bļodas, labprātīgi negrib atteikties no tādas iespējas un viņi ņem talkā visus līdzekļus, lai saglabātu šo izņēmuma pozīciju. Ņemot vērā, ka galvenā figūra pie šī pārpilnības raga ir zvejnieku federācijā nozīmīga amatpersona, tas viņiem pašlaik arī izdodas.

Makšķernieki, kas skaitliski ir tūkstoš reižu vairāk, tēlaini raksturojami kā akls milzis, kurš jūt, ka ir apdalīts un aizkaitinājumā spārdās. 200 tūkstošu lielo makšķernieku saimi pārstāv virkne sabiedrisku organizāciju, biedrību un klubu, kuri savstarpēji cīnās par iespēju paust šīs daudzveidīgās un pretrunīgās kopas interešu aizstāvību. Brīnīties te nav par ko, ja pieturas pie patiesības par diviem latviešiem un trīs partijām.

Latvijas makšķernieku asociācija (LMA) nāk ar vēlmi atvērt Lielupes vārtus uz jūru. Taču daļa censoņu, kuri koncentrējas ap Makšķerēšanas organizācijas sadarbības padomi (MOSP), pagaidām nezināmu motīvu vadīti, neuzskata to par svarīgu un darbojas pretēji. Lielākā daļa makšķernieku diemžēl to nezina un klusē, jo nav informēti. Negribas ticēt, ka makšķerniekiem ir vienalga, pēc kādiem noteikumiem viņiem atļauj piekopt šo neapšaubāmi patīkamo un visādā ziņā interesanto nodarbošanos brīvā dabā Latvijas lielākajā brīvi tekošā upē.

Situācijas apraksts nebūtu pilnīgs, ja netiktu piesaukti būtiski spēlētāji, kas cīņā uzņēmušies tiesnešu un sekundantu lomu, bet atklāti pārstāv zvejnieku intereses. Tas ir Zivju resursu pētniecības departaments, kam likumdošanā dotas ekskluzīvas tiesības noteikt, kā Latvijā izmantot zivju resursus. Piesaucot plaši variējamus, tikai departamentam pieejamus statistikas datus, tie ļauj zvejniekiem uz nebēdu šiverēt Buļļupē. Pat tad, ja nāk prātā kāda dramaturga teiciens par statistiku kā ļoti lieliem meliem, zinātniekiem un pētniekiem ir tiesības uz noteicošo patiesību.

Pārsteidzošā kārtā par zvejnieku sabiedroto ir arī Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) tās padomnieces S.Sproģes personā, kuras saikne ar ūdens valstību un zivīm nav pat nojaušama. Taču tas netraucē viņai ieņemt centrālo vietu pie sarunu galda un uzņemties atbildību noniecināt Lielupes baseina pašvaldību viedokli, kad Bauskas, Ozolnieku, Rundāles, Jelgavas novada un Jelgavas pilsētas dome un Jūrmalas pilsētas dome iesniedza Saeimai lūgumu izbeigt Buļļupē nepamatoto rūpniecisko zveju.

Iebildumus ceļ Rīgas pašvaldība, un kārtējo reizi pierādās, ka Rīga nav Latvija. Ja kaut kas vajadzīgs Rīgai, tad pārējās Latvijas viedoklim nav nozīmes. Tas ir neparasti, jo Rīga ir izstājusies no savienības, bet tieši Rīgas intereses, pretēji citu pašvaldību interesēm, pārstāv Pašvaldību savienība.

Rezumējot situāciju, veidojas pārsteidzoša aina. Viena pašvaldība uzstājas pret citām sešām pašvaldībām un triju zvejnieku ekskluzīvās tiesības tiek uzskatītas par pārākām vismaz par 30 000 Lielupes baseina makšķernieku interesēm un likumīgām tiesībām uz pienācīgu lomu. Vai tāda ir Latvijas demokrātija?

Likumdošanas kolīziju ēnā paliek kāda par zivju loma priekiem daudz būtiskāka lieta. Tā ir dabas ilgtspēja un daudzveidība.

Kas tās par zinātniskām atziņām, kurās pieļauj noslēgt zivju migrācijas ceļus? Katram ir skaidrs, ka zivju bari, kas pazūd Buļļupes murdos, atrodas Rīgas centrāltirgus zivju paviljona stendos.

Vienīgi fakts, ka ledus iešanas laikā, kad murdus nepieciešams izņemt, zivīm paveras iespēja nokļūt nārsta vietās. Pašlaik Zvejniecības likuma grozījumi pēc vētrainām debatēm Saeimas Vides apakškomisijas sēdēs un kuluāru sarunām turpinās Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā.

Pašlaik tiek daudz darīts un mūsu pašvaldības aktīvi iesaistās iedzīvotāju interešu aizstāvībā. Pēdējā laikā veiktie un plānotie pašvaldību projekti tiek balstīti uz infrastruktūras attīstību tieši ūdeņu krastos. Ar tūrismu saistītā uzņēmējdarbība Lielupes krastos arī bāzējas uz atpūtu dabā un makšķerēšanas iespējām. Diemžēl rūpnieciskās zvejas tiešo ietekmi uz copi un sevišķi tradicionālo pavasara vimbu licencēto makšķerēšanu izjūt katrs makšķernieks Lielupē.

Esmu pārliecināts – nav jāsamierinās ar faktu, ka Lielupes krastu makšķerniekiem būtu jāveic gari kilometri pārbraucieniem pie citiem ūdeņiem, jo vimbu, brekšu, zandartu, līdaku un pat asaru Lielupē kļūst arvien mazāk, lomi – arvien pieticīgāki. Vēl pirms 10 gadiem un sevišķi padomju gados, kad zvejas rīkus Buļļupē likumdošana un tie paši zinātnieki neļāva likt, pat neskatoties uz cukurfabrikas, citu ražotņu un komunālo notekūdeņu piesārņojumu, zivju bagātība bija daudz lielāka.

Atliek tikai cerēt, ka svarīgāka par citām interesēm, mūsu likumdevējiem izrādīsies dabai un plašai sabiedrībai labvēlīgāka Zvejniecības likuma redakcija, kas ietekmēs dzīvi Lielupes krastos. Mums, Lielupes makšķerniekiem, ir tiesības prasīt, lai mūsu deputāti, lemjot par Zvejniecības likumu, ieklausītos dabas likumos un balstītos uz demokrātijas principu par vairākuma tiesībām. Katrā ziņā mēs, Lielupes āķabrāļi, būsim modri un tam sekosim.

Autors ir vides speciālists, makšķernieks