Kā palīdzēt Latvijas zinātnei pildīt tās uzdevumus

Trūkst skaidrības, kas sasniegts atklājumos, Latvijas problēmu risināšanā un inovāciju kapacitātes celšanā

“Latvija atrodas pēdējā vietā ES inovāciju jomā, atpalicība un nabadzība nākotnē tikai pieaugs, ja NAP un citos dokumentos netiks paredzēts pienācīgs atbalsts nacionālajai zinātnei un pētniecībai.” Latvijas zinātnieku atklātā vēstule “Latvija būs Eiropas nabagmāja”, 31.07.2012

Nekur pasaulē zinātniekiem nedod naudu tāpat vien vai – “jo tā ir pareizi”. Padomju Savienībā valsts finansēja inženierzinātnes un dabaszinātnes, lai varētu attīstīt militāro varenību un industriālo ražošanu. Pēc pieraduma Latvijas zinātnieki 20 gadus vēlāk turpina prasīt finansējumu no valsts. Taču modernā sabiedrībā attiecības starp zinātni un sabiedrību regulē sarežģītāks sociālais līgums (social contract). Tajā sabiedrība apņemas maksāt, savukārt zinātnieki apņemas trīs lietas: pirmkārt, izzināt pasaules uzbūvi, otrkārt, pielietot zināšanas, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi un risinātu sabiedrības problēmas. Visbeidzot, uzkrāt un mācīt sabiedrībai pirmajā un otrajā procesā radītās zināšanas.

Bagātajās valstīs, kuras var atļauties finansēt zinātnes “frontes līniju” (frontier science) un izzināt fundamentālās sakarības, zinātnieki stāsta par saņemtajām Nobela prēmijām un cenšas sabiedrībai demonstrēt “lipīgākos” atklājumus un izgudrojumus: piemēram, paskatīties bildes no Marsa vai klausīties par Higsa bozonu. Tādā veidā organizētie zinātnieku lobiji pierāda, ka ir vērts piešķirt vairāk naudas viņu darbam.

Arī Latvijas zinātnieku organizāciju primārais uzdevums būtu popularizēt Latvijas zinātni un stāstīt par tās sasniegumiem, tad būtu arī vieglāk izcīnīt finansējumu.

Tomēr Latvijas sabiedrībai ir maz zināms par mūsu zinātnieku veikumu, lai gan datu bāzēs var atrast, ka te ir pētnieku grupas, kas veic pasaules līmeņa pētījumus sadarbībā ar “lielajām valstīm”.

Valstis, kuru rocība neļauj konkurēt ar pasaules grandiem, uzsvaru liek uz abām pārējām “līguma” sadaļām. Zinātnieku pienākums ir pielietot pasaules zinātnes atklājumus, lai risinātu valstij specifiskās sabiedrības, ekonomikas un industrijas problēmas. Tāpat, viņiem jāpalīdz celt “uzņemšanas spēju” (absorptive capacity) – valsts, organizāciju un darbaspēka spēju ieviest ārvalstīs radītos tehnoloģiskos risinājumus. Augstāka “uzņemšanas spēja” motivētu ārvalstu kompānijas izvietot Latvijā ražotnes vai R&D (research and development – pētniecība un izstrāde) centrus. Arī pašmāju ražotāji kļūtu konkurētspējīgāki – ar labāku izpratni par tehnoloģijām un tirgiem, un zinošāku darbaspēku.

Diemžēl šādā kontekstā zemais pētniecības un attīstības finansējuma līmenis norāda, ka Latvijas zinātnieki un augstākā izglītība nav priekšzīmīgi pildījuši savu sociālā līguma sadaļu. Attīstītajās valstīs lielākā daļa no R&D finansējuma ir privātais un tikai 20-30% nāk no valsts. Privātā finansējuma trūkums attīstībai Latvijā liecina par zemo “uzņemšanas spēju”. Latvijas pēdējā vieta inovāciju reitingā norāda uz to pašu. 

Tas nozīmē, ka augstskolu sagatavotajiem uzņēmējiem un darbaspēkam nav konkurētspējīgu zināšanu tehnoloģijās, metodēs, produktos vai tirgos. Zemais privātais finansējums pētījumiem arī norāda, ka Latvijas pētnieki nespēj vai negrib sniegt atbalstu uzņēmumiem. Kopumā Latvijas pētniecības un augstākās izglītības sistēma ir maz saistīta ar Latvijas ekonomikas vajadzībām.

Tomēr notiekošajā nevar vainot Latvijas zinātniekus, bet gan pētniecības un izglītības finansēšanas sistēmu. Jo zinātnes un augstākās izglītības ekonomika ir gaužām ciniska – institūti un universitātes māca un pēta to, par ko var iegūt naudu – valsts vai privāto. Ienākumus redz skolu vadība un motivē pasniedzējus un zinātniekus strādāt tā, lai šo naudu iegūtu, protams, ar iespējami mazākām izmaksām.

Tāpēc galvenais iemesls Latvijas zemajai “uzņemšanas spējai” un kuslajām inovācijām ir pašreizējie Latvijas zinātnes un augstākās izglītības finansēšanas principi, kas nav saistīti ne ar vienu no minētā sociālā līguma sadaļām un nerosina tās pildīt.

Galvenā problēma ir tā, ka lielāko augstskolu budžeta daļu veido ieņēmumi par mācīšanu nevis pētniecību, attiecīgi uz to orientējas skolu vadība. Turklāt šai naudai ir maz sakara ar studiju kvalitāti, konkurētspēju vai valsts “uzņemšanas spējas” celšanu. Valsts finansējuma saņemšanai drīzāk ir būtiski šaurā profesionāļu un ierēdņu lokā uzvarēt politisko cīņu par to, kam piešķirs budžeta vietas. Sacensībā par privāto finansējumu pašlaik uzvar lētākās, nevis labākās programmas, jo studentiem grūti izvērtēt programmas kvalitāti un novērtēt iespējamos nākotnes ieguvumus. Ja trūkst skaidra, detalizēta un uzticama salīdzinājuma – ja jāpērk kaķis maisā, tad labāk ņemt lētāko. Tā, sacenšoties lētumā nevis kvalitātē, augstskolas “sašāvušas sev kājās” – 20 gadus vēlāk nav sagatavoti klienti, kuri spētu ieguldīt R&D un pasūtīt pētījumus.

Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā augstskolu finansējums nav saistīts ar pētniecības rezultātiem.

Ne tos katru gadu izvērtē, ne izmanto pētniecības bāzes vai mācību finansējuma aprēķinos. Līdz ar to sabiedrībai nav iespējams izvērtēt, vai naudu saņēmuši produktīvākie zinātnieki, vai tā izmantota pasaules līmeņa pētījumiem, vai pētītas Latvijas problēmas. Pētījumi ir dārgi, tāpēc saprotams skolu vadības racionālais risinājums – tos neveikt, ja jau saņemto finansējumu tas būtiski neuzlabo. Taču pētījumu veikšana ir būtiska kaut vai tāpēc, lai zinātnieki un pasniedzēji sekotu līdzi jaunākajiem atklājumiem pasaulē un spētu tos nodot Latvijas studentiem.

Latvijā no valsts un ES līdzekļiem arī tieši finansē pētniecības projektus un sadarbību ar uzņēmējiem, taču šā finansējuma apjoms ir neliels, nepastāvīgs, turklāt bieži saistīts ar atsevišķiem pētniekiem, nevis institūcijām. Līdz ar to augstskolu administrācija pētniecības projektus un sadarbību ar uzņēmējiem drīzāk redz kā patīkamus papildienākumus (windfall money). Tāpēc augstskolām ir maza motivācija attīstīt pētniecības projektus kā pastāvīgu darbības virzienu un ieguldīt tajos enerģiju un resursus.

Jā, Latvijas zinātne no valsts saņem pārāk maz līdzekļu. Taču, pirms palielināt valsts finansējumu, jāizveido sistēma, kurā tā apjoms ir cieši saistīts ar saņēmēju produktivitāti – zinātnisko izcilību, ieguldījumu ekonomikā vai mācību programmu konkurētspēju. Bez principu maiņas papildus nauda tiks izlietota neefektīvi.

Jāsāk ar augstskolu finansējuma īpatsvara maiņu starp mācīšanu un pētniecību. Tas liks skolām nopietnāk uztvert pētniecību un veidot tādu iekšējo organizāciju, kurā pasniedzēji ir spiesti veikt pētījumus. Vairāk pētījumu nodrošinās vairāk pasaules jaunāko atklājumu augstskolu programmās. Samazinot valsts un palielinot privātā finansējuma apjomu, uzlabosies studentu ieinteresētība saņemt kvalitatīvu izglītību, kas veicinās izglītības iestāžu konkurenci, arī Eiropas mērogā. Valsts uzdevums ir aizstāt esošo zemāko cenu konkurenci ar sacensību par labāko kvalitāti. To var panākt, veidojot studentiem pieejamus, vienkāršus programmu reitingus, kas pēc iespējas objektīvi novērtē mācību kvalitāti un sagaidāmo atdevi.

Mācību un pētniecības bāzes finansējumam jābūt saistītiem ar pētniecības sasniegumiem un sadarbību ar industriju. Tad vāja pētniecība negatīvi ietekmēs būtiskākos universitāšu ieņēmumu avotus. Augstskolas uztraucas – tas radīs ieņēmumu neprognozējamību.

Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs – augstskolu vadības bezmiega naktis, domājot par šo naudu, spiedīs attīstīt spēcīgu pētniecisko bāzi.

Līdz ar pētniecības lielāku ietekmi uz universitāšu ieņēmumiem, būs vieglāk panākt zinātniskā personāla atjaunošanos. Prasība uzrādīt pētniecības rezultātus liks fakultātēs iekļaut jaunos, produktīvos censoņus, vēl jo vairāk tos, kuriem ir izveidojušies kontakti ārvalstu partneru un finansējuma piesaistei.

Samazinot valsts finansējuma īpatsvaru mācīšanai, vairāk līdzekļu varēs novirzīt pētniecības projektiem un sadarbībai ar industriju. Turklāt valsts naudai, līdzfinansējumam, jāmudina augstskolas meklēt citus finansējuma avotus – gan Eiropas un pasaules sadarbības projektos, gan pasūtījumos privātajā sektorā. Svarīgi, lai no šādiem projektiem iegūtu ne tikai daži pētnieki, bet arī augstskolas (piemēram, ASV ļauj pētniecības projektos iekļaut daļu augstskolas “infrastruktūras izmaksu”). Redzot lielākas ieņēmumu iespējas, skolu vadība būs motivēta izveidot tādu pētniecības sistēmu, lai universitāte uzvarētu iespējami vairākos konkursos.

Skatoties uz dažādu valstu zinātnes sistēmām, ir acīm redzami, ka ne tik daudz finansējuma apjoms nosaka panākumus, bet tas, cik efektīvi šī nauda tiek izmantota. Ne velti Latvijas zinātnieki turpina – “paredzētais R&D finansējums ir mazāks nekā ir Igaunijā jau šobrīd”. Igauņi 1990.gadu sākumā pateica – pētniecībā mums ir ne tik daudz problēmas ar finansējumu, kā ar efektivitāti, – un ieviesa principus, kas tuvi manis aprakstītajiem. Acīmredzot, tas ir atmaksājies. Jā, viņi atvēl vairāk valsts naudas zinātnei, taču, salīdzinot ar Latviju, piesaista vairāk privāto un ārvalstu resursu, arī citi rezultāti ir daudz labāki nekā finansējuma starpība.

Visbeidzot, ja Latvijas zinātne demonstrētu sabiedrībai, kas sasniegts visās trīs līguma sadaļās – atklājumos, Latvijas problēmu risināšanā un inovāciju kapacitātes celšanā, to būtu daudz vieglāk finansēt.

Autors ir zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju politikas doktorantūras students Džordžijas Tehnoloģiju institūtā Atlantā