Latvijas zinātnes klupšanas akmeņi

Kas traucē zinātniekiem pilnvērtīgi strādāt jeb piezīmes uz NAP malām

Šis raksts ir tapis lielā mērā pateicoties nesen nopublicētajam Džordžijas Tehnoloģiju institūta Atlantā (ASV) doktoranta Kaspara Bērziņa rakstam „Kā palīdzēt Latvijas zinātnei pildīt tās uzdevumus“. Pēdējā laikā sabiedriskajā telpā ir uzvirmojusi diskusija par zinātni un tās lomu sabiedrībā, un šā raksta mērķis ir tajā piedalīties. Īpaši patīkami, ka šī diskusija sevī ietver plašāku jautājumu loku, ne tikai tradicionālās atziņas, ka zinātne Latvijā netiek pienācīgi finansēta.

Nesen „SkeptiCafe” notika paleļdiskusija par mediju un zinātnes attiecībām , kas pulcēja gandrīz 200 interesentus. Tas apliecina, ka zinātnes tēma gluži mirusi nav, lai gan tā var šķist, apmeklējot dažus pasākumus, ko rīko ar zinātnes politiku saistītas valsts struktūras.

K.Bērziņa rakstā ir pieminēta nesenā Latvijas zinātnieku prasība palielināt finansējumu zinātnei līdz līmenim, kāds ir pasaules attīstītajās valstīs. Šā brīža Latvijas Nacionālā attīstības plāna (NAP) versijā finansējums zinātnei un attīstībai no IKP 2020. gadā ir paredzēts divas reizes zemāks nekā tas ir plānots Eiropas līmeņa plānošanas dokumentā „Eiropa2020″ un zemāks nekā Igaunijā ir jau patlaban. Amatpersonas zinātniekiem jau ir sniegušas atbildi, ka satraukumam neesot nekāda pamata un jāpriecājas par to, ka finansējuma pieaugums vispār ir paredzēts.

Zinātnieki uz šo solījumu gan skatās ļoti skeptiski , jo jau vairākus gadus netiek pildīts Zinātnes likumā noteiktais pakāpeniska finansējuma pieauguma grafiks. Arī šogad, dalot papildus valsts budžetā ienākušo naudu, zinātnei netika nekas. Zīmīgi, ka par nozari atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija tādu pat nepieprasīja, lai gan ir labi informēta, ka reālie ieguldījumi zinātnē nākamgad samazināsies par 20 miljoniem latu, jo beidzas dažas par Eiropas līdzekļiem finansētas aktivitātes.

Kam un kāpēc būtu jāmaksā par zinātni

Nevaru piekrist K.Bērziņa apgalvojumam, ka naudas prasīšana no valsts ir padomju laika tradīcija. Jebkura sevi cienoša valsts rūpējas par eksistenciāli svarīgām lietām, kas notiek valstī, un viena no tādām ir nacionālā zinātne un augstākā izglītība. Neapšaubāmi, ka valstij nav jābūt par zinātnes „ģenerālsponsoru” un jāapmaksā viss bez izņēmuma, taču zināms „iztikas minimums” ir jānodrošina, un tāda ir pasaules prakse.

Es piekrītu, ka ļoti liela un izšķirīga loma mūsdienās ir lietišķajiem pētījumiem, taču tādi var rasties tikai uz fundamentālas zinātnes bāzes. Nu jau par anekdotisku ir kļuvusi „Latvijas Nokijas” meklēšana. Taču šā veiksmes stāsta pieminētāji diemžēl nezina, ka Somija, sākot no 1980.gada, mērķtiecīgi sāka palielināt finansējumu zinātnei par 0,1 procentu no IKP gadā. Un pēc 10 gadiem parādījās pirmie augļi. Nebija tā, ka rūpnīcā ražoja gumijas zābakus un pēkšņi vienā dienā pilnīgi neizskaidrojamā veidā pārgāja uz mobilajiem telefoniem. Šīs veiksmes pamatā bija lieli un mērķtiecīgi ieguldījumi fundamentālajā zinātnē ilgā laika posmā, netika dots konkrēts uzdevums visiem gudrot mobilos telefonus vai kādus citus sakaru līdzekļus. Izgudrojumi radās, jo bija nodrošināta laba pētnieciskā bāze.

Viena no mūdienu politikas veidotāju nelaimēm ir tā, ka tie grib visu un uzreiz. Protams, ka daudz interesantāk ir ņemties ap „airBaltic” un miljonus iegrūst tur, nevis naudu likt lietās, kur atdeve tiek solīta varbūt tikai nākamajā desmitgadē.

Valstij ir jānodrošina pienācīgs zinātnes bāzes finansējums, tāpat kā jārūpējas par ceļu uzturēšanu. Prasīt no zinātniekiem, lai tie paši meklē naudu institūtu uzturēšanai, ir tieši tas pats, ja autovadītājiem liksim pašiem aizlāpīt bedres asfaltā.

Neapšaubāmi, ka zinātniekiem ir jādod savs pienesums sabiedrībai, citādāk tā kļūst, atvainojiet, par sociāli uzturamu grupu. Ja pensionāri savu pensiju ir nopelnījuši ar savu darbu, tad netop skaidrs, kāpēc jāuztur zinātnieks, kas desmit un vairāk gadu nav uzrakstījis nevienu grāmatu, publicējis nevienu nopietnu rakstu vai piedalījies kādā nozīmīgā pētījumā. Par to, kādi būtu zinātnieku pienākumi pret sabiedrību, mazliet vēlāk.

Mazas valsts zinātnes īpatnības

Viena no fundamentālām kļūdām, veicot kādas reformas, ir akla kādas citas valsts prakses kopēšana un mēģinājumi šīs valsts pieredzi pārnest uz Latviju, neanalizējot mūsu valsts specifiku. Tas pats attiecas uz zinātni un augstāko izglītību. Ir jāņem vērā dažas, taču ļoti būtiskas lietas. Pirmkārt – mūsu valsts lielums (precīzāk – mazums), otrkārt – tautsaimniecības struktūra (vadošās nozares) un treškārt – nākotnes attīstības plāni un perspektīvas.

Visai izplatīts ir uzskats, ka zinātne ir tikai dabaszinātnes un ka tikai tos pētījumus, kuru rezultātus var ieviest ražošanā, ir jāuzskata par atbalstāmiem. Diemžēl jākonstatē, ka arī K.Bērziņa raksts veidots no šāda redzējuma. Šādiem uzskatiem ir daudz piekritēju,esmu bieži dzirdējis, ka Latvijā, salīdzinoši ar citām valstīm, pārlieku liels uzsvars tiekot likts uz humanitārajām un sociālajām zinātnēm, šāda tendence esot parādījusies pēc neatkarības atjaunošanas un tagad tam esot jāpieliek punkts. Neapšaubāmi, ka Vācijā vai ASV dabaszinātņu īpatsvars ir lielāks, bet tam ir ļoti vienkāršs izskaidrojums – arī pašas valstis ir lielākas. Tās rūpējas par savu nacionālo identitāti, izveidojot spēcīgus pētniecības centrus, taču šo centru īpatsvars nekad nesasniegs tādu apjomu, kā mazā valstī.

Neviens cits bez mums nepētīs mūsu valodu, kultūru un vēsturi. Nevienu citu neinteresēs mūsu ekonomika vai tieslietu sistēma. Lai cik mazi mēs būtu, ja gribam saukties par nāciju, tas nozīmē ne tikai tiesības vicināties ar karogu sporta spēlēs, bet arī pienākumus ko vairāk izzināt pašiem par sevi, pamatot savu eksistenci, īpaši ņemot vērā, ka Austrumos no mums tā joprojām publiski tiek apšaubīta.

Ir tautas sakāmvārds -pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats. Par zinātni šo teicienu varētu pārfrazēt sekojoši: „Parādiet man valsts tautsaimniecības struktūru, un es jums pateikšu, kāda ir valsts zinātne.” Zinātne nerodas tukšā vietā, gandrīz vienmēr zinātne uzplaukst tur, kur pirms tam ir radusies attiecīga zinātni veicinoša vide, kas to spēj finansēt. Pēc savas būtības zinātne ir pakalpojumu sniedzēja.

Daudz tiek rakstīts par atklājumiem, kas izdarīti Rīgā pirms simts gadiem, daudzu tā laika zinātnieku, kas pēc Pirmā pasaules kara izklīda pa pasauli, saknes ir meklējamas Latvijā. Kāpēc toreiz šeit uzplauka inženierzinātnes un dabaszinātnes? Jo, sākot ar XIX gadsimta otro pusi, strauji uzplauka rūpniecība un celtniecība, Rīga bija kļuvusi par tā laika Baltijas reģiona Silīcija ieleju. Rūpniecības struktūru pamatā veidoja lieli rūpniecības uzņēmumi, kas bija spējīgi investēt pētniecībā un inovācijās. Tieši tāpat, kā tagad tas notiek attīstītajās valstīs.

Paraudzīsimies uz mūsdienu tautsaimniecības struktūru. Industriālie sektori, kam vajadzētu būt par zinātnes pakalpojumu noņēmējiem, ir vāji, un dominējošie šajā sektorā ir mikrouzņēmumi, kas nav spējīgi finansēt nopietnus pētījumus. Lielo uzņēmumu skaitu labi raksturo statistika, lielākajā daļā ražošanas nozaru tas ir no nulles līdz diviem, piemēram, farmācijā divi, iekārtu un mehānismu ražošanā divi, datoru un elektronisko, optisko iekārtu ražošanā viens. Izņēmums ir pārtikas rūpniecība un koksnes pārstrādes rūpniecība, tur lielo uzņēmumu skaits ir lielāks – attiecīgi 19 un astoņi uzņēmumi.

Šobrīd tehnoloģijas un iekārtas tiek iepirktas ārzemēs un peļņa tiek gūta un konkurētspēja nodrošināta pamatā lētāka darbaspēka dēļ. Tā sakot, konkurējam ar Ķīnu. Vēl viens aspekts, kas noteikti ir jāpiemin, ir uzņēmēju zemais izpratnes līmenis par zinātniskiem pētījumiem. Ir parādījusies īpaša uzņēmēju kategorija, kas spieto ap zinātniskajiem institūtiem „Latvijas Nokijas” meklējumos un ir gatava ieguldīt labākajā gadījumā pārdesmit tūkstošus latu, lai pāris gadu laikā sapelnītu vismaz pārdesmit miljonus. Kad zinātnieki piedāvā sadarbību un kāda jautājuma izpēti divu – trīs gadu garumā, tas, protams, fiksos zēnus neapmierina.

Uzskatu, ka līdzšinējās neveiksmes par Eiropas naudu finansētajās zinātnieku un uzņēmēju sadarbības programmās ir meklējamas arī tajā, ka mums vienkārši nav tādas uzņēmējdarbības vides, kas šobrīd nodrošinātu produkcijas ar augstu pievienoto vērtību ražošanu.

Šim procesam normālos apstākļos vajadzēja notikt pašam no sevis, bez jebkāda struktūrfondu atbalsta. Vienīgā reālā iespēja, kā mūsu zinātnieki varētu piesaistīt finansējumu no privātām struktūrām, būtu aktīva sadarbības izvēršana ar ārzemju privāto sektoru, konkurējot ar vācu, franču un amerikāņu zinātniekiem, vai arī ar tiem aktīvi sadarbojoties. Bet jāsaprot, ka īsta jēga starptautiskiem pētījumiem, lai arī cik augstā līmenī, būs tikai tad, ja tie tiks izdarīti Latvijā vai arī to rezultāti, vismaz daļēji, būs izmantojami arī Latvijā. Ja mūsu zinātnieki aizbrauc uz ASV un tur piedalās pētījuma veikšanā kosmisko tehnoloģiju jomā, tad tas, protams, nodrošinās iztiku un izaugsmi mūsu zinātniekiem, bet tūlītējs reāls pienesums mūsu tautsaimniecībai nebūs lielāks kā no tiem, kas Īrijā lasa sēnes. Jo mūsu tautsaimniecībai no tā, ka ASV tiek palaists vēl viens kosmosa kuģis, ir ne silts, ne auksts.

Līdzīga situācija ir arī augstākajā izglītībā, kur augstskolu studiju programmas seko situācijai tautsaimniecībā.

Mākslīga kādu jomu studiju programmu balstīšana neko nedos, kamēr nemainīsies situācija tautsaimniecībā. Jau šobrīd dažās „prioritārās” jomās reģionos ar grūtībām savāc studentus pat budžeta vietām.

Vai uz šejieni pārnāks vadībzinātņu studenti pēc šīs jomas studiju programmu slēgšanas, kā ir iecerējusi jaunā nozares ministrijas vadība? Nē, visticamāk, šie potenciālie studenti dosies mācīties uz ārzemēm, lai iegūtu izglītību jomā, kuru uzskata par savu. Kamēr citas tautsaimniecības nozares jauniešiem liksies perspektīvākas, viņi turpinās izvēlēties attiecīgu izglītību.

Vajadzētu apzināties, ka vieglu un ātru risinājumu nav un paļauties uz strauju investīciju apjoma pieaugumu Latvijas zinātnē no vietējiem uzņēmējiem rēķināties nevar. Ir jāveicina zinātnes pakalpojumu sniegšana ārvalstu kompānijām, kamēr tos pasūtīt nav spējīgi pašmāju uzņēmēji, un mērķtiecīgi jāstrādā, lai infrastruktūra, nodokļu iekasēšanas, tiesiskā un finansu resursu pieejamības vide Latvijā būtu labvēlīga ražošanas attīstībai.

Valstij nav tiešā veidā finansiāli jāatbalsta kādas nozares, tas novedīs pie fiasko, kāds tagad ir biodegvielas ražošanas sektorā vai aviācijā.

Valstij jārūpējas par pašu nepieciešamāko, lai ražošanu varētu veikt. Tieši tāpat, kā jānodrošina, lai zinātniekiem būtu, kur veikt pētījumus.

Latvijas zinātnes klupšanas akmeņi

Latvijas zinātnē un ar to saistītajā saimniecībā ir divas fundamentālas problēmas. Pirmā no tām ir saistīta ar zinātnieku sadarbošanās spēju un komunikāciju ar sabiedrību, bet otrā – ar zinātnes produkcijas uzskaiti.

Tā kā zinātne lielā mērā tiek finansēta par sabiedrības līdzekļiem, sabiedrībai ir tiesības zināt, kur šī nauda paliek un kas par to tiek darīts. Diemžēl liela daļa zinātnieku komunikāciju ar sabiedrību uzskata par nevajadzīgu apgrūtinājumu. Zinātnieki iekapsulējas savos pētījumos un to rezultātus prezentē labākajā gadījumā kādā zinātniskā konferencē, par tiem pastāstot saviem kolēģiem.

Tas, kā notiek liela daļa konferenču, no tām atbaida ne tikai žurnālistus un uzņēmējus, bet pat studentus, kas attiecīgo jomu studē. Referenti nomaina cits citu un sacenšas lasīšanas ātrumā, kurš paspēs vairāk nolasīt no publikācijai sagatavotā referāta. Zinātnieki, ar retiem izņēmumiem, neraksta sabiedriskajiem medijiem, nestāsta par savas nozares vai zinātnes kopējām problēmām. Daži iet pat tālāk un publiski nopeļ tos, kas ar sabiedrību komunicē. Pats esmu dzirdējis izteicienus – „kā rektors var nolaisties līdz tādam līmenim un publicēties „Klubā”!” vai „kā var piekrist intervijai šitai avīzei!” Tāda diemžēl ir realitāte, ka daudzi zinātnieki ne tikai nemāk, bet arī nevēlas komunicēt ar sabiedrību. Un sabiedrībai rodas iespaids, ka tie neko nedara.

Zināma taisnība ir. Ja dabaszinātnieks nespēj saprotamā valodā izskaidrot, ko viņš pēta un kāds no tā tuvākā vai tālākā nākotnē būs labums, rodas šaubas par šāda pētījuma lietderību. Vēl sliktāk ir ar humanitārajām un sociālajām zinātnēm, kuru saiknei ar sabiedrību jābūt vēl tuvākai.

Faktiski vienīgās grāmatas autors par neseno ekonomisko krīzi ir mūsu premjers, tajā pašā laikā akadēmiskie ekonomisti savas alternatīvas nepiedāvā.

Vēsturnieki publiski noknābāja „Nākotnes melnrakstu” rakstītājus, taču tas, ka šī grāmata ierindojās pirktāko sarakstā, notika lielā mērā pateicoties tam, ka vēsturnieki sakarīgu saprotamu lasāmvielu par XX gadsimta 30. – 40. gadu notikumiem ilgstoši nepiedāvāja. Protams, ir veikti vairāki augstvērtīgi pētījumi un daļa no tiem arī publicēta, taču tā īsti līdz tautai to saturs nav nonācis.

Katrā zinātniskā projektā, kas tiek finansēts par Eiropas naudu, obligāta prasība ir nodrošināt projekta publicitāti. Diemžēl šī prasība visbiežāk tiek izpildīta formāli, ieliekot informāciju nevienam nezināmā institūta mājaslapā vai piesitot kādu kartona gabalu pie sienas ēkā, kur projekts tiek īstenots. Zinātnei katastrofāli trūkst savu sabiedrisko attiecību speciālistu – tādu, kas kaut ko jēgtu no zinātnes un no sabiedriskajām attiecībām. Informāciju par to, ko dara zinātnieki, ir iegūt ļoti apgrūtinoši. Par to pārliecinos, saņemot neskaitāmus žurnālistu zvanus ar ļoti konkrētiem jautājumiem par kādiem pētījumiem.

Ja Latvijas Zinātņu akadēmijas vai kādas citas institūcijas paspārnē būtu vairāki cilvēki, kas spētu precīzi un atraktīvi atbildēt uz žurnālistus interesējošajiem jautājumiem, kā arī ja visiem būtu zināms, kur šos civēkus var atrast, liela daļa komunikācijas problēmu būtu atrisinātas. Un, protams, ka zinātniekiem ir jāsaprot, ka pašiem jāiet pie sabiedrības un jāstāsta par saviem darbiem un nedarbiem. Ir valstis, kur zinātnieks nevar kvalificēties par projekta vadītāju, ja viņam nav populārzinātniski raksti sabiedriskos medijos. Tieši tā, ar zinātniskiem rakstiem zinātniskos žurnālos, lai arī cik to būtu, nepietiek.

Otrā fundamentālā zinātnes problēma ir tās produkcijas uzskaite. Kad nesen Latvijas Zinātnes padomē sanāca „kašķis” starp dabaszinātniekiem un sociālo – humanitāro jomu pārstāvjiem, izrādījās, ka domas radikāli dalās. Gan par to, kas vispār ir atzīstama par zinātnisku darbību, gan par to, cik daudz šādu zinātnisku vērtību ir saražots. Katra puse nāca ar savu sarakstu un argumentiem, strīds tā arī korekti netika atrisināts. Zinātniekiem beidzot būtu jāvienojas un, ja citādi nevar, tas jāieraksta Zinātniskās darbības likumā, kas tad ir zinātniska darbība un ar ko ir vispār vērts nodarboties, lai to atzītu par zinātnisku darbību.

Vienotas uzskaites un sistematizācijas trūkums ir novedis pie tā, ka, peldot pašplūsmā, Latvijas zinātne dažos starptautiskos ranžējumos elementos, piemēram, augstvērtīgu starptautisku publikāciju jomā, būtiski atpaliek no visiem, arī kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem. Un nevis mazliet, bet pat 20 – 30 reizes!

Vai tas nozīmē, ka mūsu zinātnieki ir strādājuši 30 reizes sliktāk? Nebūt nē, gluži vienkārši rezultāti nav publicēti tur, kur pasaulē skaitās prestiži. Kaimiņi to saprata jau pirms vairākiem gadiem un nu jau ir izveidojuši labas iestrādes un vairākus zinātniskus žurnālus, kas labi kotējas starptautiskās datu bāzēs. Mēs beidzot bikliem solīšiem sākam iet tajā pat virzienā, vismaz finansējums tam uz jau ir apsolīts.

Vēl viena mūsu valsts problēma ir tā, ka mūsu zinātnieki diemžēl bieži tiek nostādīti sociālo partneru, nevis politikas izstrādātāju lomā. Zinātniekus aicina izteikt viedokli, taču ļoti bieži tas netiek ņemts vērā. Gala lēmumu pieņem ierēdņi un politiķi, savā ziņā zinātnieki paliek muļķu lomā. Šāds notikumu pavērsiens zinātniekus ir izstūmis no būtiskiem valsts attīstības plānošanas procesiem, zinātnieki bieži nostājas opozīcijā un komentē notikumus it kā no malas. Saprotams, ka arī pašiem zinātniskajiem institūtiem ir aktīvāk jāpiedalās iepirkumu konkursos, ko dažādiem pētījumiem sludina valsts institūcijas.

Rezumējums

Kamēr valsts politiskajai elitei netaps skaidrs, kā funkcionē zinātne un kas ir jānodrošina, lai zinātne sniegtu savu pienesumu tautsaimniecībai, visi NAPi būs fikcija un to izvirzītie mērķi ne tuvu netiks sasniegti. Tas, kādā veidā un ko uz 2020.gadu sola mūsu tautai, daudz neatpaliek no PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova solījumiem, ka 1980.gadā padomju valsts sasniegs komunismu. Zinātniekiem ir jādod iespēja pilnvērtīgi strādāt un tikai tad no tiem var prasīt rezultātu.

Autors ir Dr.hist., Latvijas Zinātnes padomes loceklis, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājs