Nenopietns pieteikums

Viesturs Dūle ne ta laužas, ne ta grib no malas būt politikā

Trešdien sevi vairākās jomās izmēģinājušais Viesturs Dūle paziņoja, ka tiks izveidota uz jaunatni orientēta politiskā partija “Skaistā nākotne” (SN). Tika nosaukti vēl daži cilvēki, kas acīmredzot piederēs pie partijas kodola. Pēdējās dienās partijas pieteicējam palaikam esot nācies atbildēt uz jautājumu, vai šī iecere esot nopietna. Atbilde bijusi, ka nopietna gan. Tāda humorpilna atbilde, ja paskatās, kas pieteicēju ceļasomās.

Nebūtībā aizgājušajā humora žurnālā “Dadzis” bija patiešām sasmīdināt spējīga rubrika – “Ne tā bija domāts, kā rakstos likts”. Līdzīgi ir ar SN pieteikumu: sasaukta preses konference, kas nedeva atbildes uz virkni būtisku jautājumu. Nav pat skaidrs, kad gaidāms partijas dibināšanas kongress, un vai tā piedalīsies nākamgad paredzētajās pašvaldību vēlēšanās. Nav atbildes, vai SN būs labēja, kreisa, vai “jaukta tipa” partija.

Piesakot sevi kā pricipiāli no pastāvošajām partijām atšķirīgu politisko spēku, nedrīkst izvairīties no partijas finansēšanas jautājuma. Ka par to vēl tikšot spriests – tā nav atbilde. Nākamie politiķi pauda pārliecību, ka partijā spēs līdzdzīvot “dažādu ideoloģisko strāvojumu atbalstītāji”. Dzīvē tā nemēdz būt, nedaudzie izņēmumi vērojami vienīgi ārkārtas apstākļos. Tā tas bija, piemēram, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kad zem Latvijas Tautas frontes jumta īpaši neplēsdamies sadzīvoja nākamie liberāļi un nākamie sociāldemokrāti. Ideoloģiskās pretrunas notušēja virsuzdevums – Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana. Pašlaik šāda tautas lielum lielo vairākumu vienojoša virsuzdevuma vienkārši nav.

Dīvaina ir arī pašu partijas pieteicēju ne īsti gribēšana, ne negribēšana iet politikā. Politikā cilvēks vai nu ir, vai arī viņa tur nav. Nekāda “producēšana no malas” nemēdz sanākt.

Atcerēsimies 7.Saeimu, kad tajā iekļuvušos un ietekmīgu frakciju izveidojušos sociāldemkrātus no malas mēģināja “producēt” partijas oficiālais līderis Juris Bojārs. Skandāls skandāla galā – tāds bija šīs “producēšanas” rezultāts.

Protams, viedokļi var būt dažādi, taču dīvains, tāpat kā pieteikums, ir arī partijas nosaukums. Pēdējo divdesmit gadu vēsturē varam sameklēt “Muļķu partiju” (izdzisa pirms 5.Saeimas vēlēšanām) un “Latvijas laimi”. Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām uzradās “Pēdējā partija”, kas aiz sevis atstāja patīkama satura manifestu un ieguva 0,488% balsu.

Protams, brīvi cilvēki brīvā valstī var darīt visu, kas nav aizliegts ar likumu. Arī dibināt politiskās partijas. Taču tas ir pasmags darbiņš, ja pieiet nopietni. Bez idejām (izdarīt tā, lai visiem itin drīz būtu labi – tā nav ideja), bez to īstenošanas mehānismiem, t.i., bez jēdzīgas programmas labos nodomus ir prātīgāk neizpaust. Dabiski, arī politikā ir vieta improvizācijai, taču vēlāk, kad partija nodibināta, nevis dibināšanas gaitā.