Vienaldzīgais latviešu skvoteris

Miljonus vērto māju ieņēmušais Džeisons par nākotni nedomā

Sarunā ar Londonā dzīvojošo latviešu skvoteri Džeisonu Radiku visbiežāk izskan vārds ''nezinu”. Tā viņš atbild gan par ierašanās mērķiem, gan saviem tālākajiem plāniem. Daļēji tā, protams, ir izvairība, jo ar laiku šādas, tādas versijas tomēr atklājas. Taču vispārējas vienaldzības maska viņam pieguļ lieliski, un to papildina arī acīmredzami pabojātie zobi, ''zeļonkas'' plankumi uz rokām un izspūrušie, saveltie mati.

Visu mūžu
Pa pasauli Džeisons blandoties no 19 gadu vecuma. ''Aizbraucu uzreiz pēc vidusskolas,” viņš saka, pie sevis uzskaitot valstis, kurās uzturējies – sarakstā ir liela daļa Rietumeiropas. Lielbritānijā viņš ieradies pirms gada. Šurp atvilinājusi gan maigākā attieksme pret neapdzīvoto māju nelegālajiem iemītniekiem jeb skvoteriem – Anglijā un Velsā viņu dzīvesveids nav pret likumu, un no ieņemtās mājas skvoterus var izsūtīt tikai civiltiesa, kā arī paša angļu valodas zināšanas.

''Šis ir pēdējais galamērķis. Palikšu kamēr varēšu – varētu visu mūžu tā,” viņš saka, viegli pasmīnot.
Lielākoties puiša atbildes tomēr ir īsas un aprautas. ''Jā,” viņš strupi nosaka, kad, ielaists pa sānu vārtiņiem, jautāju, vai Džeisons ir viņa īstais vārds. Nav gan skaidrs, cik tam var ticēt, ja citām avīzēm teikts, ka Džeisons ir vārda angliskotā versija. Turklāt nogurusī sejas izteiksme viņa sejā nemainās, arī apstiprinoši atbildot uz mājokļa biedra jautājumu, vai runājam krieviski. Patiesībā saruna lielākoties norit latviski, un tajā drīz vien pazūd arī 21 gadu vecā puiša nelielais angļu akcents.

Meli nepatīk
Tas toties ir labi redzams vietējo avīžu rakstos par Džeisonu. Piemēram, ''The Daily Telegraph'' ziņas virsraksts bija: ''Latvietis atceļo 1500 jūdzes, lai izmantotu Lielbritānijas ''maigos” likumus pret skvoteriem”. Populāra ir skvoteru ieņemtās mājas aptuvenās vērtības – desmit miljoni mārciņu (8,5 miljoni latu) – piesaukšana. Aprēķins ir pareizs, jo komentāru pie rakstiem netrūkst. ''Tas pierāda, ka mēs esam visas pasaules nelegālo imigrantu un ārzemju noziedznieku izsmiekls,” ''The Sun'' mājaslapā nikni iedrukājis Biscuit64. Citi tikmēr virtuāli sit skvoteriem pa plecu, apsveicot par ieriebšanu bagātniekiem vai valsts problēmu atklāšanu.

Džeisonam arī tas neizsauc īpašas emocijas. Viņu un likteņa biedrus vairāk satrauc ''žurnālistu izkropļojumi”. Viņi avīzēm stāstījuši, ka ēkā iekļuvuši pa izsistu logu, taču presē tas iztulkots kā loga izsišana. Arī ledusskapis neesot pilns, kā tiek rakstīts, k – tagad tajā esot tikai kečups. ''Ar ēdienu viss kārtībā,” Džeisons tomēr saka, bet viņam blakus sēdošais puisis, uzzinājis, par ko runājam, apjautājas, vai man līdzi nav paņēmies kas uzkožams.

Neesot arī taisnība, ka ēku lielākoties apdzīvo austrumeiropieši – viņš pat izveidojis sarakstu ar nama iemītnieku tautībām. Gandrīz 30 cilvēku vidū ir septiņi briti, arī citu rietumnieku netrūkst. Tapis saraksts ar atbildēm uz biežāk uzdotajiem jautājumiem, jo katru dienu vismaz pāris žurnālistu ierodas, prasot vienu un to pašu. Apnikuši gan vēl nav, Džeisons mazliet negribīgi nosaka.

Par kārtību rūpējas
Sarunas laikā iemītnieki aktīvi gatavojas sagaidīt vietējo televīziju. Netālu tiek sūkti putekļi, augšā ik pa laikam kaut kas nodārd. Ziņa, ka man nav līdzi kameras, tiek uztverta drīzāk ar skumjām nekā atvieglojumu. Citiem žurnālistiem viņi pat atvainojušies par nekārtību, jo māja vēl nebija sakopta pēc kārtējās ballītes.

Tās var notikt vai katru vakaru. Līdzīgi bijis arī iepriekšējā skvotā – tuvējā bārā. Pēc tām laiks lielākoties tiek pavadīts, gatavojoties nākamajai. Daži darbojas ar savām lietām, bet daudzi vienkārši guļ, stāsta Džeisons. Viņš pats britu avīzēm dēvējies par mākslinieku, taču taujāts par to, samulst: ''Nu, to es tikai tā… Nekādu darbu man te nav. Visi prasa, lai parādu, bet nekā jau nav.”

Kāds cits nama iemītnieks uz jautājumu, kā tajā pietrūkst, pēc nelielas vilcināšanās nosauc kārtīgu audiosistēmu. Viņiem ir gan mūzikas instrumenti, gan datori un nelieli atskaņotāji, taču gribas lielāku vērienu. Arī atvērtība pret plašsaziņas līdzekļiem vismaz daļēji šķiet saistīta ar bezmaksas reklāmu, kas var noderēt gan potenciālu ballīšu dalībnieku, gan jaunu iemītnieku atrašanai.

Patīk starp bagātniekiem
Cilvēku mainība ir liela, tāpēc līdzdzīvotāji tiek meklēti vienmēr. Mājā vienmēr kādam jābūt, lai neierodas īpašnieks. Daži atrod darbu, citi pārceļas citur. Arī Džeisonam drīz būs jāmeklē jauna vieta, jo 19.janvārī būs tiesas sēde, kas lems par skvoteru izlikšanu no ēkas. Viņš gan cer palikt tai pašā apkaimē. Tā ir klusa un zaļa, kā jau pienākas bagātnieku rajonam. Rindā stāv privātmājas ar dārgām mašīnām pagalmā, dzīvžogiem un izrotātiem vārtiem. Netālu skola un sporta laukums. Avīzes raksta, ka apkaimē dzīvo arī Stings, Džordžs Maikls un citas slavenības.

Pati ēka izskatās atbilstoši iespaidīgi (un mazliet stīvi): grezni āra rotājumi, plaši logi, augsti griesti. Desmit guļamistabas, kurās tagad gan ir tikai guļammaisi, grāmatas un varbūt arī kāda ģitāra, dators vai plauktiņš. Ir arī elektrība un ūdens. Jūtams ass kontrasts gan starp ēku un tās iemītniekiem, gan saplakušo Džeisonu un viņa krietni aktīvākajiem biedriem. Viņš vienubrīd paskaidro, ka piecēlies jau sešos rītā (''vispār nevaru ilgi gulēt”) – britu avīžu bildēs viņš patiešām izskatās itin priecīgs un pat lepns par situāciju.

Amatieri un profesionāļi
Atšķirībā no Džeisona, vairākums iztaujāto šejieniešu apgalvo, ka dzīvesveidam pievērsušies naudas un tuvinieku trūkuma dēļ. Daži strādā, taču saka, ka nespēj sapelnīt pietiekami dzīvokļa vai istabiņas īrei. Ja izdodas, tad parasti pārceļas. Tie ir pagaidu ''neprofesionālie” skvoteri, kuru mājā, šķiet, ir vairākums.

Arī skvoteru forumos nemana ne liesmojošus anarhistus, ne aktīvus kaitniekus. Drīzāk nabadzīgi jaunieši un iesācēji klaidoņi kā prusaki vai kodes, kas meklē dārgu skapī atstātu mēteli. Uzaugot ciemā blakus čigāniem, kuri līdzīgā veidā apsaimniekoja pamestās mājas, šāds dzīvesveids šķiet visnotaļ dabisks un saprotams.

Krietni neizprotamāka sākotnēji šķiet uzturēšanās vietas izvēle, taču arī tas drīz vien noskaidrojas. Pusgraustos jeb ''sliktās mājās”, kā saka Džeisons, policija un saimnieki gan liek mieru, taču tie nav piemēroti kārtīgām ballītēm. Tāpēc Džeisons arī netiecas pēc savas dzīvesvietas – kaut vai īrētas. ''Nu, kādu ''pārtiju'' var uztaisīt vienā istabā?!” viņš retoriski jautā, uz brīdi atdzīvojies. Ar to saistīts arī vienīgais pieļautais strādāšanas iemesls: nauda ļautu sagādāt lietas kārtīgām ballītēm. Par tām varētu prasīt palielu ieejas maksu: Džeisons piesauc kādu skvotu, kur par ieeju pasākumā prasot 25 mārciņas. Ierodas ''kāds tūkstotis”.

Būt un aiziet
Tagad gan jautrības ir mazāk. Mēs sēžam gaitenī, šķiet, pie tualetēm. Atmiņā ataust kādā Latvijas festivālā redzētais atstumto bariņš, kas tās bija izvēlējies par labāko kopābūšanas vietu un izskatījās visnotaļ apmierināti. Savējo kompānija, siltums un miers no apkārtējiem, galu galā. Nekas netiek bojāts, un pēc aiziešanas agrāko stāvokli atgūt nebūs grūti. Un tad jau vienīgā liecība par bijušo būs tikai vietējo iedzīvotāju atmiņās. Daži kaimiņi avīzēm pauduši sašutumu par Haigeitas tēla un miera maitāšanu, bet laikrakstam ''Metro'' kāds vietējais teicis, ka par skvoteriem nemaz nav zinājis.

Vienkārša, ''normāla” dzīve Džeisonu acīmredzami neinteresē – to apstiprina arī viņš pats. Šeit ir mazāk uztraukumu un iespēja izmantot rietumeiropiešu izšķērdību: tukšo māju, veikalu izmesto ēdienu, vietām nemaz neizslēdzamo elektrību un pārējo, kas bez viņiem vienkārši ietu zudumā. Tagad tas vismaz kalpo sabiedrības standartiem nepiesieto jauniešu uzturēšanai un izklaidēšanai. Tāpēc Džeisons ar biedriem rada tādu kā apakšstrāvojuma sajūtu: jaunatne, kuru neinteresē ne pašu, ne pasaules mainīšana vai kacināšana; viņi priecājas par jautrību, bet pēc tās beigām ir gatavi aizslīdēt projām, neatstājot no sevis ne miņas. Taču pat tāda skaidrojuma meklēšana šķiet neatbilstīgi lieka.

Vēlāk vakarā, ejot mājās no darba, iekšēji sajūtu tādu kā nelabumu. Nezinu – pret sevi, viņiem vai visu, visu… Lēš, ka visā pasaulē ar skvotošanu nodarbojas līdz pat miljardam cilvēku jeb septītā daļa Zemeslodes iedzīvotāju. Lielākoties tā ir nepieciešamība, taču ir arī mēģinājumi izbēgt no mūsdienu pasaules dzirnakmeņiem. Ne saruna, ne redzētais un lasītais gan nepārliecina, ka šis ceļš spēs turp aizvest. Taču gājējus tas visdrīzāk nesatrauc.