Ukrainas ''restarts” Janukoviča vadībā

Tilts maina virzienu no Rietumiem uz Austrumiem

Šogad 25.februārī savā inaugurācijas uzrunā Ukrainas parlamentā valsts prezidents Viktors Janukovičs uzsvēra, ka viņam ir skaidra ideja par to, kāda ārpolitika vislabāk saskan ar šīsdienas Ukrainas nacionālajām interesēm: ''Būt par tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, vienlaikus būt par neatņemamu Eiropas un bijušās Padomju Savienības daļu…”

Savā pirmajā ārvalstu vizītē Janukovičs izvēlējās apmeklēt Briseli, šādi demonstrējot ieinteresētību turpināt sadarbību ar Eiropas Savienību (ES) un Viktora Juščenko iesāktās politikas pēctecību. Tomēr, kā jau var noprast no idejas ''Ukraina kā tilts starp Austrumiem un Rietumiem'', par svarīgu valsts ārpolitikas virzienu bija jākļūst Krievijai, kas kā sadarbības partneris Juščenko laikā bija zaudējusi savu nozīmi.

Ietekme par naudu
Ukrainas attiecību ar Krieviju pastiprināšana bija viens no politikas attīstības scenārijiem, kas tika izvirzīti vēl pirms Janukoviča kļūšanas par Ukrainas prezidentu. Par to liecināja gan Reģionu partijas lielākoties krievvalodīgais elektorāts, gan Krievijas nepatika pret Juščenko administrāciju, netiešais atbalsts Reģionu partijas darbībai opozīcijā un vēlāk Janukoviča kandidatūrai Ukrainas prezidenta amatam.

Līdz ar Janukoviča kļūšanu par prezidentu Ukrainas un Krievijas attiecībās, līdzībās runājot, ir notikusi pārlāde, jeb ''restarts''. Ir izdevies atrisināt jau vairākus gadus ilgušo strīdu par gāzes piegādēm Ukrainai un gāzes tranzītu caur tās teritoriju, Ukrainai no darījuma iegūstot Krievijas investīcijas apmēram 40 miljardu ASV dolāru vērtībā, kas nākamo desmit gadu laikā izpaudīsies kā dabasgāzes piegādes. Krievijas palīdzība ļaus Ukrainai uzlabot valsts ekonomisko situāciju, vienlaikus stiprinot Janukoviča prezidentūras pozīcijas.

Lai kā arī tiek pasniegta šī vienošanās, plašāku Ukrainas – Krievijas attiecību kontekstā tā ir savstarpējās tirgošanās rezultāts. ''Tirdzniecības tarifi'' gan kļūst aizvien izdevīgāki Krievijai. Kopš Janukoviča nākšanas pie varas Ukrainā ir pieņemta virkne Krievijai izdevīgu lēmumu, kuru ieviešanu līdz šim kavēja Juščenko rezervētā politika pret Krieviju.

Dažādi labumi
Viens no redzamākajiem lēmumiem, kas tieši ietekmē ģeopolitisko situāciju Melnās jūras reģionā, ir vienošanās par Krievijas Melnās Jūras flotes uzturēšanos Krimā vēl 25 gadus. Atļauja Melnās Jūras flotei turpināt izmantot Krimu kā bāzi sniedz limitētus ieguvumus Ukrainai, bet nodrošina daudz lielākus labumus Krievijai – tai nav jāveido jauna bāze, kas neizbēgami prasītu ievērojamus finanšu resursus, turklāt tā saglabā floti kā ievērojamu spēku šajā reģionā, kas vajadzības gadījumā var sniegt militāru atbalstu, piemēram, Abhāzijai.

Cieši saistīts ar Krimu un citiem Ukrainas reģioniem ir jautājums par krievu un ukraiņu valodas statusu valstī. Ja Juščenko tiecās stiprināt ukraiņu valodas kā valsts valodas statusu arī normatīvajos aktos, tad Janukoviča laikā daudzas normas tiek atceltas. Piemēram, 29.oktobrī Ukrainas kultūras ministrs paziņoja par filmu dublējuma ukraiņu valodā atcelšanu, kas tika pamatots ar slikto dublējumu kvalitāti un ekonomiskajiem zaudējumiem, kaut gan kopš šīs normas pieņemšanas 2006.gadā, kinoteātru apmeklētāju skaits esot pieaudzis par 37%.

Virzieni mainās
Atgriežoties pie idejas par Ukrainu kā tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, kopš prezidentu maiņas īstenotā politika liecina, ka tilta balsti tiek konsekventi pārvietoti no Rietumiem un Austrumiem. Ja prezidentūras sākumā jautājums par Ukrainas virzību dalībai ES bija aktuāls, tad pašlaik kļuvis redzams, ka tas ir piebremzēts. Arī jautājumos par sadarbību ar NATO Ukrainas politiskā elite interesantā kārtā ir izteikusies par labu plašākai eiroatlantiskās drošības sistēmai, piemēram, Krievijas piedāvātajai jaunajai drošības arhitektūrai.

Papildus šiem jautājumiem viena no tendencēm Ukrainā, kas izsauc lielākās bažas, ir straujā varas centralizācija un mēģinājumi ierobežot sabiedrisko organizāciju darbību.

2010.gadā notikušas vairākas plašas pārbaudes un incidenti, kuros iesaistītas Ukrainas drošības institūcijas no vienas un Rietumu finansējumu saņemošās nevalstiskās organizācijas (NVO) no otras puses. Septembrī Ukrainas drošības iestādes pārbaudīja virkni NVO, ko finansē fonds ''Atdzimšana”, Džordža Sorosa fonda Ukrainas filiāle. Savukārt pavasarī neskaidru iemeslu dēļ Ukrainā netika ielaists Konrāda Adenauera fonda Ukrainas filiāles vadītājs Niko Lange.

Daļējs skaidrojums šiem incidentiem ir sniegts Ukrainas Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta vadītāja Oļega Vološina paustajā, kurš, komentējot Langes neielaišanu Ukrainā, cita starpā teica: ''Ārvalstu fondi var sekot iekšpolitiskajiem procesiem mūsu valstī, bet nedrīkst būt tieši to dalībnieki.” Jāpiebilst, ka līdzīgi procesi ar NVO darbības ierobežošanu jau labu laiku ir novērojami Krievijā. Kā Krievijas, tā Ukrainas gadījumā lielākā uzmanība tiek veltīta tieši no Rietumiem finansējumu saņemošajām NVO.

Stiprina prezidenta varu
Varas centralizācijas ideja tiek īstenota, stiprinot Prezidenta institūcijas lomu, piemēram, 1.oktobrī Ukrainas Konstitucionālā tiesa nāca klajā ar lēmumu par 2004.gadā pieņemto labojumu Konstitūcijā neatbilstību šim dokumentam, kas nozīmē šo labojumu atcelšanu. Konstitūcijas labojumi 2004.gadā tika pieņemti, lai mazinātu prezidenta institūcijas varu un lielāku lomu politiskajos un likumdošanas procesos piešķirtu valsts parlamentam. Atceļot šos grozījumus, vara tiek centralizēta pašreizējā prezidenta rokās, tai skaitā atjaunojot prezidenta pārraudzību pār Ģenerālprokuratūru un valsts svarīgākajām drošības institūcijām.

Paralēli tiek virzītas izmaiņas likumos, kas varētu palielināt Reģionu partijas lomu un spējas pēc nākamajām vēlēšanām saglabāt vai palielināt savu pārstāvniecību. Jau jūlijā tika veikti grozījumi reģionālo vēlēšanu normatīvos, aizliedzot šajās vēlēšanās piedalīties partiju blokiem, piemēram, Jūlijas Timošenko blokam. Ukrainas kaimiņvalstī Krievijā līdzīgas izmaiņas normatīvajos aktos nostiprināja partijas ''Vienotā Krievija” pozīcijas reģionos. Iespējams, Reģionu partija ar šī lēmuma palīdzību vēlas līdzināties kaimiņvalsts varas partijai.

Svarīga pieredzes apmaiņa
Pašlaik abas partijas vieno ne tikai līdzīgas tendences, bet arī sadarbība. ''Vienotā Krievija” ar Reģionu partiju sadarbojas, piemēram, vēstures jautājumu risināšanā. Nesen partijas vienojās par kopīgu sadarbības plānu arī starptautisko attiecību jomā 2011.gadam.

''Vienotās Krievijas” un Reģionu partijas sadarbība ilgst jau aptuveni piecus gadus – vēl no laika, kad Janukoviča partija Ukrainā bija opozīcijā. Par partiju ciešajām attiecībām liecina arī Janukoviča dalība ''Vienotās Krievijas” XI kongresā 2009.gadā, kura laikā pašreizējais Ukrainas prezidents minēja, ka Ukrainai ir ļoti svarīga ''Vienotās Krievijas” pieredze. Pieredzes apmaiņa un sadarbība starp valstiskām (varas) partijām (партиями – государственниками) varot kļūt par “vēl vienu efektīvu mehānismu Ukrainas – Krievijas partiju tuvināšanai pa horizontāli”. Šāds apgalvojums kopā ar Reģionu partijas un prezidenta īstenoto varas centralizāciju pieņēmumu par Ukrainas aizvien lielāku līdzināšanos Krievijai liek uzskatīt par visai pamatotu.

''Partiju ārpolitika'' darbojas
Visbeidzot bez ievērības nedrīkst atstāt publicista Borisa Sokolova 10.novembrī žurnāla ''Russkij Žurnal” portālā publicēto rakstu par Kremļa jauno politiku Baltijas valstīs. Autors rakstā aizstāvēja argumentu par Maskavas īstenoto jauno ārpolitiku, kas vērsta uz noteiktu politisko partiju atbalstīšanu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Ja līdz šim Krievija atbalstīja partijas, kuras aizstāvēja krievvalodīgo intereses, tad nesenās norises norāda uz Krievijas atbalstu šķietami centriskām partijām, piemēram, ''Saskaņas centram” Latvijā, Centra partijai Igaunijā un Darba partijai Lietuvā.

Krievijas īstenotās politikas maiņa tiek izskaidrota ar šo partiju pamatotajām iespējām nokļūt pie varas, ko arī parādot Nila Ušakova kļūšana par Rīgas mēru un Centra partijas pārstāvja Edgara Savisāra ievēlēšana Tallinas pilsētas galvas amatā.

Ja piekrītam Sokolova idejai par ''partiju ārpolitiku”, tad Ukrainu var uzskatīt par sekmīgu Krievijas īstenotās centrisko partiju atbalstīšanas politikas rezultātu, kam tālāk seko Krievijai labvēlīgu lēmumu pieņemšana un valstu politiskās sistēmas restrukturizācija. Atliek vien minēt, vai šāds ''partiju ārpolitikas” kurss tiks turpināts. Fakts, ka Igaunijas Centra partijai un Latvijas ''Saskaņas centram jau ir noslēgti oficiāli sadarbības līgumi ar ''Vienoto Krieviju”, kalpo par argumentu nešaubīties, ka šādas politikas realizācija varētu būt pavisam reāla.

Māris Cepurītis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes doktorants.