Samazināt nozīmētu likvidēt

Latvijas Bankas galva Ilmārs Rimšēvičs par solidaritāti un ekonomiku

Latvijas Banka (LB), valdības padomdevēja ekonomikas attīstības jautājumos, šķiet, patlaban netiek īsti uzklausīta ne  nodokļu politikas, ne strukturālo reformu jautājumos, atklāj žurnāla Ir intervija ar LB prezidentu Ilmāru Rimšēviču.

LB iekļaušanu vienotajā atalgojuma sistēmā, kas krietni mazinātu tās darbinieku ienākumus, Rimšēvičs salīdzina ar pelnošākā valsts uzņēmuma likvidēšanu, jo tā profesionālo komandu pārvilinātu komercbankas. Viņš nav īsti gatavs solidarizēties ar cilvēkiem, kuri saņem 200 latu algu mēnesī, un nevēlas komentēt savu spēju segt ievērojamās hipotekārā kredīta saistības, ja paša alga saruktu apmēram uz pusi.

Kādu virzību tālāk jūs redzat ar ''Citadeli'' un ''Parex banku''?
Domāju, ka abas šīs bankas ir pēc iespējas ātrāk jāpārdod. Valstij ir iespēja atgūt daļu no tur noguldītajiem līdzekļiem un noņemt arī jebkādas bažas par to, vai šajās bankā ir jāgulda iekšā valsts kapitāls.

Ko jūs atbildētu tiem, kas iesaka nogaidīt, jo tad vērtība abām bankām būs lielāka?
Starptautiskajos finanšu tirgos valda tik liela neziņa, ka nogaidīšana var izrādīties ļoti tāla, un tas varētu nozīmēt arī to, ka valstij vēl jāliek kapitāls. Tieši, lai izvairītos no mirkļa, ka tur vēl, nedod Dievs, jāliek iekšā līdzekļi, es domāju, būtu svarīgi šobrīd pārdot banku.

Pircēji būtu?
Vēl pie situācijas, kad banka nav izlikta pārdošanā, ir bijusi interese no skandināvu un citām Eiropas bankām, tajā brīdī, kad būs nodefinēta skaidra pārdošanas stratēģija, tad, domāju, pircēji noteikti būs.

Cik lielas izredzes ir valstij atgūt ieguldīto naudu – kā uz to jāskatās?
Domāju, ka mēs to vienmēr esam pieminējuši, ka visus līdzekļus atgūt nebūs iespējams, bet salīdzinājumā ar to, ko šī nauda nostabilizēja un no kā tā ļāva izvairīties, tie ir divi nesalīdzināmi lielumi. Šie bija starptautisko aizdevēju aizdoti līdzekļi, kas palīdzēja nostabilizēt finanšu sistēmu un tautsaimniecības situāciju. Latvija nebūtu nekad piedzīvojusi šo trauslo, tomēr izaugsmi, iepretim tam, kas varēja notikt, ja šī banka būtu bankrotējusi.

Domāju, ka Latvija bija pionieris budžeta konsolidācijas pasākumos un vienlaikus arī viena no pirmajām, kas uzsāka banku restrukturizāciju. Šobrīd Eiropā ir jau glābtas vairāk nekā 40 bankas, nevienā Eiropas valstī neviena valdība nav izšķīrusies par tik liela izmēra banku atstāšanu novārtā. Tāpēc domāju, ka tas bija pareizs valdības lēmums – glābt šo banku. Laikam ejot, lielā mērā to ir sapratusi arī pārējā sabiedrība, ka mēs varbūt varam nemīlēt kādu cilvēku, bet, ja ir runa tieši par banku, tad tur emocijas ir liekas. Šīs bankas bankrots būtu nesis ļoti smagas sekas, no kurām mēs droši vien arī nespētu tikt ārā.

Spriežot pēc jūsu izteikumiem par valdības ekonomikas un finanšu politiku, jūs esat nostājies opozīcijā Valda Dombrovska (''Vienotība'') valdībai. Kāpēc?
Mēs nekad nevienam neesam nostājušies opozīcijā, mēs neesam politiskajā ringā. Esam valdības konsultants un gadu gadiem esam snieguši savu redzējumu attiecībā uz ekonomiskās situācijas attīstību. Tā tas bija 2004.gadā, kad mēs to sniedzām toreizējiem valdības vadītājiem par ekonomikas pārkaršanu, par to, ka Latvijas tautsaimniecība attīstās par strauju un šis temps Latvijai vienā dienā draud ar ļoti nozīmīgām sekām. Šodien raudzīties uz to, ka toreiz mūsu analīze bija pareiza, mums nav nekāda gandarījuma.

Mums šajā situācijā nostāties valdībai opozīcijā vienkārši… tas ir nepareizi. Pašreizējā, atšķirībā no iepriekšējām valdībām, ir neapskaužamā situācijā, jo tai ir jāsavāc atpakaļ tā nauda, kas iepriekšējās valdībās tika izdalīta, nedomājot, vai Latvija nākotnē spēs tik daudz nopelnīt.

Mēs šobrīd konsultējam un esam pateikuši, ka pie šīs trauslās izaugsmes būtu svarīgi, lai Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums jeb Latvijas patēriņš nākamgad nebremzētos un nepieaugtu ēnu ekonomika, būtu jāmēģina izvairīties no nodokļu celšanas. Es domāju, ka noteikti jābūt plašākam dialogam, un jābūt pārliecībai, ka neko citu labāku nevarēja darīt.

Kas ir alternatīva nodokļu celšanai?
Cilvēkiem jau ausīs džinkst šie te vārdi – strukturālās reformas. Tas ir veids, kā šobrīd jau esošo naudu apsaimniekot labāk, efektīvāk, caurspīdīgāk, lai cilvēki saprastu, ko viņi iegūst par tiem līdzekļiem, kas ir budžetā. Lai būtu arī kaut kādi mērāmi rādītāji. Lai mums būtu pilnīga pārliecība, ka visas tās funkcijas, kas šobrīd valstī tiek finansētas, ir nepieciešamas.

Šobrīd arī medijos parādās vairāk priekšlikumu un analīzes par to, ko, kur, kā varētu darīt. Kad izdarītas šīs strukturālās reformas un ir pilnīga pārliecība, ka neko citu nevar darīt, nu, tad ir nodokļu celšana kā pēdējais instruments.

Bet man jāsaka tā: ja valdības apņemšanās ir ieviest eiro, tad pilnīgi skaidrs, un to arī valdības vadītājs paziņojis, ka 2011.gada budžets varētu būt pēdējais, kad ir iespējams celt pievienotās vērtības nodokli (PVN), lai izvairītos no jebkādas budžeta konsolidācijas uz nodokļu rēķina 2012.gadā, kad nodokļu celšana atstātu sekas uz inflāciju un tādējādi apdraudētu eiro ieviešanu.

Kādas strukturālās reformas valdība neīsteno? Veselībā, izglītībā tomēr kaut kas notika.
Jūs varat izstāstīt, kas notika?

Veselībā ir iezīmēta pāreja no slimnīcu uz ambulatoro aprūpi, daudzas slimnīcas ir slēgtas.
Nenoliedzami, tās lietas ir iesāktas, vienkārši tās ir jāturpina analizēt un pētīt, vai pašreizējā situācijā ir pareizi, ka cilvēki, kuri ir mazturīgi, maksā tikpat, cik maksā cilvēki ar tādiem ienākumiem kā man, kad viņi apmeklē ārstu.

Mazturīgie nemaksā tikpat, tā saucamais sociālais spilvens viņiem šobrīd ļauj maksāt mazāk.
Tas, ko es gribu pateikt, – ārsta vizīte nemaksā vienu latu. Tas ir viens. Otrkārt, ja mēs palūkojamies veselības aprūpes sistēmā, mēs droši vien varētu vēlēties, lai mēs pilnīgi saprastu, kā nauda funkcionē, cik maksā veselības pakalpojumu grozs, ko valsts nodrošina un ko – ne. Cik maksā tas, ko nenodrošina? Vai ir iespējams, kad visas iespējas ir izsmeltas, veselības aprūpē ieviest arī apdrošināšanas principu? Lai es tāpat kā, ejot pie zobārsta, varu precīzi saprast, par ko maksāju, cik maksāju. Es domāju, šis ir jautājums, ko cilvēki, kas iesaistīti veselības aprūpē, var izstrādāt un apskatīties – kur ir nauda, kas šobrīd ir lieka vai kas varētu tikt izmantota efektīvāk, un kur, iespējams, jāpiesaista papildu nauda.

Kādās vēl jomās jūs iesakāt reformas?
Izglītībā, protams, ir daudzas budžeta programmas, kas dublējas. Ne tikai dublējas, bet kuras varētu finansēt privātais sektors. Stratēģiskās analīzes komisija ir diezgan dziļi iepazinusies ar izglītības sistēmas finansējumu un struktūru. Noteikti varētu apskatīties, kā nauda funkcionē vidējā izglītībā, augstākās izglītības sistēmā, kādas ir naudas, kas domātas pētniecībai un vai šī pētniecība dod kādu rezultātu, utt. Es domāju, ka mums jāturpina precīzi analizēt visu, kas no budžeta tiek finansēts, salīdzināt ar citām valstīm.

Tie ir ļoti rūpīgas pārdomāšanas vērti pasākumi. Vai šī valdība to varēja tagad paveikt, ja grib decembrī budžetu pieņemt?
Nekas nav nokavēts. Priekšā 2012.gada budžets, kas, iespējams, ir vēl svarīgāks. Tagad ir laiks to izdiskutēt un vienoties, lai šos lēmumus nākamgad nevajadzētu pieņemt pēdējā brīdī. Protams, ka mums kā cilvēkiem no malas, kas nav iekšā visos tajos procesos, kuriem nav visa informācija, ir praktiski neiespējami dot padomus. Bet es domāju – ir jocīgi, ka par šīm lietām, kas principā ir acīmredzamas un darāmas, jautā mums tā vietā, lai paši paņemtu, izpētītu un nāktu ar priekšlikumiem.

Turpinot par jūsu un valdības attiecībām – vai Saeimas lēmums neapstiprināt Pēteri Putniņu LB padomes locekļa amatā un ideja par LB iekļaušanu vienotajā atalgojuma sistēmā nav politiķu sitiens jūsu virzienā?
Nekādā gadījumā.

Kāpēc jūs vēlējāties Pēteri Putniņu iecelt padomē, ņemot vērā, ka viņš ir Lemberga cilvēks? (Putniņš kādreiz strādājis ''Latvijas kuģniecības'' un ''Ventbunkera'' padomē, pārstāvējis ''Yelverton Investment'' — atslēgas ārzonas firmu Ventspils uzņēmumu tīmeklī. LB padome pašlaik darbojas nepilnā sastāvā — red.)
Nē. Nav un nekad par tādu nav uzskatīts. Cilvēks 10 gadus nostrādājis Latvijas Bankā.

Jums nekādas sarunas ne ar vienu par viņu nav bijušas?
Ne ar vienu.

Kāpēc jūs viņu izvēlējāties?
Cilvēks 10 gadus nostrādājis Latvijas Bankā, ir bijis visos grūtākajos brīžos blakus, strādājis ar visām grūtākajām juridiskajām lietām. Es domāju, ka LB padomē šodien kā nekad nepieciešami tieši juristi. Mēs pieņemam daudz svarīgu lēmumus, kas saistīti ar juridisko izšķiršanos gan par Eiropas lietām, gan regulējošiem dokumentiem komercbankām, maksājumu sistēmām, skaidras naudas apriti.

Kāpēc tā situācija tomēr izveidojās tāda jums pazemojoša, ka jūsu virzīts kandidāts Saeimā netika apstiprināts?
Nē, kāpēc jūs tā runājat?! Jūs esat pirmais cilvēks, kas to saka.

Vēl kādreiz tā ir gadījies, ka LB virzīts kandidāts negūst atbalstu Saeimā?
Savā laikā neskaitāmi cilvēki virzīti, atceros, bijušais [LB] prezidents virzīja FKTK vadītāja kandidātus, kuri netika apstiprināti.

Jums tas droši vien nepatiks, bet es par LB algām paprasīšu.
Jūs mani uzaicinājāt uz draudzīgu sarunu, tagad jūs sāciet kurināt šos jautājumus…

LB atalgojuma jautājums būs Saeimas darba kārtībā, tāpēc es uzskatu, ka man ir jāpajautā.
Kāpēc?

Ko – kāpēc?
Mēs nezinām.

Valdības vadītājs ir publiski teicis, ka pie šīm diskusijām atgriezīsies Saeimā, viņi lēmumu nav pieņēmuši, bet tas nav noņemts no darba kārtības.
Mēs, Anita, sākām par ekonomiku runāt.

Ja Latvijas sabiedrībai un arī politiķiem ir sajūta, ka LB atalgojums nav samērojams ar pārējām publiskā sektora algām, tad man šis jautājums ir jāuzdod. Pērn LB valdes un padomes locekļi – 14 cilvēki – kopā saņēma 1,14 miljonus latu, vidēji mēnesī viens – 6700 latu atalgojumu. Vai tas ir samērojami ar pārējo publisko sektoru, un vai tā krīzē ir pietiekama solidarizācija ar Latvijas sabiedrību? Es tiešām vēlējos jums to pajautāt.
Laikam mēs būtu paši par sevi sliktākie komentētāji. To vērtē tirgus, un mēs šobrīd stāvam malā no šīs diskusijas. LB nav budžeta iestāde, LB no budžeta nesaņem nevienu santīmu, mēs esam uzņēmums, kurš pagājušajā gadā ir nopelnījis visvairāk naudas – 74 miljonus latu, budžetā samaksājis nepilnus 50 miljonus.

Šī alga, ko jūs minat – 6000 latu, apliecina to, ka mūsu speciālisti ir finanšu tirgū, un, es domāju, tuvākajā laikā pēc algu samazināšanas vienkārši viņus no mums pārvilinās, viņi aizies uz komercbankām. Mēs esam šobrīd pazaudējuši jau kādus 8 vai 9 cilvēkus, kas ir aizgājuši strādāt uz privāto sektoru. LB algas ir samazinātas par 30-33%, vadībai – par 40%, un tā ir bijusi tiešām solidarizācija. Grūti kaut ko piebilst pie tās situācijas, ka pats pelnošākais, lielākais nodokļu maksātājs ar šo komandu, kas veidota aizvadītos 20 gadus, kas ir visu laiku salīdzināts ar komercbanku tirgu, šobrīd tiktu apdraudēts un faktiski likvidēts. Tas ir viss, ko varu pateikt.

Var piekrist, ka jūs konkurējat komercbanku tirgū, tajā pašā laikā tā ir arī nesamērība ar ''Latvenergo'' vadītāja algu. Vai tas bija kļūdains lēmums – noteikt tik mazas algas valsts uzņēmumos?
Protams, tas ir bijis kļūdains lēmums. Tik lielu uzņēmumu nevar vadīt cilvēks ar tik lielu algu. Domāju, šobrīd nav brīnums, ka no citiem valsts uzņēmumiem vadītāji ir aizgājuši projām. Šie uzņēmumi cieš lielus zaudējumus. Tā ir kļūda, par kuru valstij nākotnē būs jāmaksā ar lieliem zaudējumiem, kas mērāmi miljonos latu.

Personāliju ziņā vai naudas ziņā?
Naudas.

''Latvenergo'' nav zaudējumu.
Es runāju par pārējiem uzņēmumiem, kuru vadītāji aizgājuši projām.

Kuri ir aizgājuši?
Tas jums kā žurnālistei jāizpēta.

''Latvenergo'' valdes priekšsēdētāja konkursā pretendentu tomēr bija daudz, vai ne?
… [neatbild]

Vēl viens iemesls, kāpēc jūs tirdu par algas jautājumiem — man nesen bija saruna ar kādreizējo studiju biedri, tagad bērnunama skolotāju. Viņa ir ieguvusi divas augstākās izglītības — pedagoga un sociālā darbinieka, un maģistra grādu piedevām un pašlaik saņem 200 latu algu. Man atmiņā palikuši viņas vārdi, ka šo algu uz laiku akceptētu, ja reiz valsts nonākusi tik kritiskā situācijā, taču viņa neredz, ka vara, nosakot sev algas, ar viņu solidarizētos. Bet mēs taču gribam, lai mums bērnunamos strādā kvalificēti skolotāji.
[pauze] Mēs lieliski apzināmies, ka dzīvojam šobrīd visi kopā kā līdzcilvēki Latvijā. Redziet, mēs esam solidarizējušies, mani ienākumi šobrīd ir 1999.gada līmenī. Mēs esam gatavi solidarizēties vēl un vēl, un vēl, vai no tā kaut kas šobrīd mainās? Mēs varam nosolidarizēties, teiksim, līdz tam ciparam, ko jūs tagad varētu nosaukt, bet vai jūs tajā brīdī dabūjat cilvēkus, kas nākotnē vispār vadīs un darbosies šīs valsts labā?

Mēs jau šobrīd esam viena no nabadzīgākajām valstīm, gaišākie prāti aizbrauc projām. Tajā paša laikā mēs esam gatavi ārzemniekiem maksāt 10 un 12 tūkstošus latu mēnesī. Tas, ko jūs piedāvājat, ir ačgārni. Mēs nemaksājam Latvijā 2000, mēs negribam maksāt 6 vai 7 tūkstošus mēnesī, bet kad atbrauc ārzemnieki, viņi prasa 10 un 12, un mēs uzreiz esam gatavi – Yes, Sir! (Jā, kungs – angl.) tikai nāciet un vadiet! Mums jāmaina šis dubultās domāšanas standarts!

Kā jūs uz sevi skatāties — vai jūs straujās izaugsmes laikā pats nekļuvāt par kredītbuma upuri? (Presē apspriests, ka, vēl vairāk samazinot algu, Rimšēvičam būtu grūtības atmaksāt pusmiljona eiro kredītu, ko viņš savulaik ņēmis dzīvokļa iegādei Jūrmalā — red.)
[nopūšas] Anita, es atnācu runāt par tautsaimniecību, jūs nevienu jautājumu neesat uzdevusi.

Nē, mēs sākām ar budžetu, es vēl par eiro paprasīšu.
Nē, es domāju, ka neesmu kļuvis ne par kādu upuri.

Kā jūs vērtējat notikumus eirozonā – cik lielā mērā tie apdraud eiro?
Nē, eiro noteikti nav apdraudēts. Eiro pārdzīvo zināmus pārbaudījumus, bet, domāju, tas patlaban ir redzamākais un atzīstamākais vienotās Eiropas projekts. Domāju, izejot cauri šiem pārbaudījumiem un apzinoties tās kļūdas, kas tika pieļautas Eiropā, ļaujot valstīm dzīvot ar budžeta deficītu, kas pārsniedz attiecīgam attīstības cikla pieļaujamo līmeni, Eiropā arī šobrīd nākas savākt atpakaļ to naudu, kas tika izdalīta un tērēta treknajos gados.

Tad pašreizējā panika tirgos, jūsuprāt, ir pārejoša?
Tā nav panika. Tā ir tirgus reakcija uz attiecīgo valdību vērstpapīriem, kuru valdības nespēj uzskatāmi demonstrēt, ka tās dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Tirgus izaicina šo valstu valdības, demonstrēdams – ja jūs dzīvosit pāri saviem līdzekļiem, jums būs jāmaksā lielāki procentu aizdevumi.

Kāds ir jūsu padoms igauņiem, kuri dažkārt joko, ka mirušu līgavu grib apprecēt?
Gribētos, ka mēs skatāmies uz lietām pozitīvi. Ir viegli tiražēt negatīvās ziņas, ka igauņi ir pamuļķīši.

Viņi paši par to runā.
Paši igauņi to nesaka. To es dzirdu šeit Latvijā ik uz soļa, ka Igaunija to rūgti nožēlos. Būtu svarīgi, lai jūs kā žurnāliste šo situāciju pagrieztu uz otru pusi un rādītu, ka igauņi ir Latvijai piemērs. Ka Latvijai ir jāmācās no igauņiem, viņi ir izdarījuši nepieciešamās lietas, lai saņemtu kvalitātes sertifikātu. Igauņi nedzīvoja pāri saviem līdzekļiem un pat šajā krīzes laikā, kad eirozonas valstis negrib redzēt nevienu jauniņo, ir saņēmuši uzaicinājumu. Tā vietā, lai analizētu, ko igauņi izdarījuši, jūs mēģināt viņus apsmiet!

Atvainojiet, tā neesmu es, kas to dara, es jūs aicinu palasīt igauņu presi. Es personīgi uzskatu – ir ļoti labi, ka igauņi pievienojas eirozonai, taču tas nenozīmē, ka Igaunijā nevienam nav jautājumu, vai pašlaik tam ir piemērotākais brīdis.
Es domāju, vispār Latvijā šobrīd ir diskusija, ka igauņi kļūdās, tā vietā, lai analizētu, kas tur ir noticis pozitīvs. Kaut gan viena daļa sabiedrības varbūt tā arī uzskata, un tas nav nekas slikts, es vienkārši piedāvāju pārslēgties uz pozitīvo pusi. Es domāju, jebkuram Latvijas iedzīvotājam, pārbraucot robežu, ir skaidri redzams, ka Igaunijā lietas aizvadīto 20 gadu laikā ir mainījušās uz labo pusi daudz straujāk nekā pie mums. Igaunijā lietas ir sakārtotākas nekā pie mums. Tāpēc negribas par negatīvajām lietām runāt, gribas analizēt pozitīvos piemērus.

To mēs arī darām. Ir atkal parādījušās runas par lata vērtības pamatotību un to, vai latam pret eiro tomēr nevajadzētu svārstīties 15% robežās. Es sagaidu, ka jūs teiksiet – nē. Kāpēc arī šobrīd tā nav laba doma?
Iedomājieties uzņēmēju, kurš šobrīd eksportē preces un rēķinās ar šo valūtas kursu. Kad viņš saņems eiro un tā nauda būs jākonvertē uz latiem, par 100 000 eiro viņš saņems apmēram 70 000 latus, bet tikpat labi viņš var saņemt vairāk vai mazāk. Ja viņš saņemtu vairāk, viss būtu kārtībā, bet, ja viņš pēkšņi saņemtu mazāk? Šobrīd viņam ir skaidrība un noteiktība. Es domāju, ka drošība, ka kurss ir un būs stabils, ir svarīgākais šajā laikā.

Jūs domājat, ka tā ideja nav apspriešanas vērta?
Ja mēs būtu redzējuši, ka kādā brīdī tā būtu devusi pozitīvu efektu un nodrošinātu sekmīgāku Latvijas tautsaimniecības attīstību, mēs to būtu noteikti darījuši.