Pagaidām ekspozīcija pieejama bez maksas
Rīgā, Maskavas ielā 14a, atvērts Rīgas geto muzejs, kas veltīts vairāk nekā 70 tūkstošiem holokaustā cietušo Latvijas ebreju, vēsta LETA. Muzejs atrodas blakus bijušā geto robežai un ir gandrīz vienīgais Eiropā, kuru pēdējos 60 gados nav skārušas arhitektoniskas pārmaiņas, teikts Kultūras ministra Inta Dāldera (JL) paziņojumā.
Pagaidām gan muzejs nav gatavs – noslēdzies tā celtniecības pirmais posms. Turpmākajos gados plānots iekārtot sinagogu, konferenču zāli, kultūras un izglītības centru, kā arī telpās esošu ekspozīciju. Ebreju biedrības "Šamir" izpilddirektore Viktorija Šaldova stāstīja, ka līdzīgs princips esot izmantots Berlīnē, kur muzejs celts piecus gadus, taču tanī pat laikā tas bijis atvērts apmeklētājiem.
Muzeja celtniecības pirmajā kārtā tapusi āra ekspozīcija. Caur Spīķeru kvartālu stiepjas bruģēta ieliņa, kas savieno Maskavas un Krasta ielu, un no Spīķeru kvartālā esošajiem mākslas un kultūras centriem to atdala dzeloņstiepļu žogs, tādējādi radot izolētības un atrautības iespaidu no pārējās pilsētas dzīves. Āra ekspozīcijā izvietota aprakstiem papildināta fotogrāfiju un citu vēstures liecību izstāde, kas ilustrē ebreju dzīvi un sabiedrības dažādo attieksmi pret šo nacionālitāti.
Lielais un mazais ebreju geto Rīgā atradās no 1941.gada līdz 1943.gadam, taču izstādē redzama ebreju dzīve plašākās laika robežās.
Aptuveni divas nedēļas ekspozīcija būs atvērta par velti, taču pēc tam tā veidotāji varētu ieviest ieeju par ziedojumiem.
Komentāri (7)
lelde_rafelde 21.09.2010. 18.44
Ikviens muzejs ir lieliska lieta. Tikai žēl, ka tas nav tālāk, reālajā geto teritorijā. Tur tā aura un skumjas joprojām visapkārt. Pie reizes, apmeklētāji varbūt aizietu arī līdz vecajiem ebreju kapiem.
0
mariam 21.09.2010. 20.16
“Muzejs atrodas blakus bijušā geto robežai..”
——————–
Tas nu gan ir stipri pārspīlēts – muzejs ir Spīķeros, bet geto sākās aiz Lāčplēša ielas. Un vēlāk, kad geto teritorija tika samazināt, tā robeža atradās vēl tālāk – aiz Daugavpils ielas. Šajā gadījumā tā vēsturiskā patiesība pievilkta par labu tūrismam. Jāpievienojas Ingaram.
Arī es esmu pārliecināts, ka pilsētai, un arī Maskavas forštates attīstībai par labu nāktu, ja muzejs atrastos autentiskākā vietā. Tāpat, kā es būtu priecājies, ja arī Puškina piemineklis atrastos kaut kur Puškina ielā, nevis Kronvalda parkā. Tāpat kā Armidsteda piemineklis – Armidsteda ielā, ne pie operas. Nomales tikai iegūtu un centrs arī nabadzīgāks nekļūtu.
1
snjuu > mariam 22.09.2010. 01.45
=Arī es esmu pārliecināts, ka pilsētai, un arī Maskavas forštates attīstībai par labu nāktu, ja muzejs atrastos autentiskākā vietā.=
===
Stāsta, ka tur tomēr ir pārlieku pamatīgas kriminālas problēmas. Negribētos, ka apslaktē mūsu pēdējos žīdus, no šiem tāpat gandrīz nekā vairs nav palicis.
0
mxblack 22.09.2010. 09.23
Mana mamma man bērnībā dzīvi attēloja tos šausmu kliedzienus, kādus viņa bija dzirdējusi no uz nogalināšanu vestajiem ebrejiem vēlu naktī, kad tos ar kravas auto Talsos, garām viņu mājai, vācieši veduši uz nogalināšanu. Pēc tam es kopa ar tēvu un brāli, bet vēlāk viens pats, biju šajos žīdu kapos, kā tos sauca vietējie. Vēl es zinu ka slepkavošanā piedaljās arī latviešu policisti, bet tos sodīja ar nāvi jau pēc kara. Viņi bija saķerti vietējos mežos kā meža brāļi. Bet tie nebija Nacionālie Partizāni, jo arī pēc kara turpināja savus asins darbus pret mierīgajiem iedzīvotājiem Talsu apkārtnē, pie kam slepkavoja ar padomiju nekādi nesaistītus cilvēkus, tikai lai slepkavotu. Faktiski viņus nodeva vietējie iedzīvotāji, jo no tiem baidjās, kā no zvēriem.
0