Saspringtā Ukraina

Neatkarības deklarācijas gadadiena varas vertikāles tapšanas fonā

Šajā piektdienā iekrīt 20.gadskārta, kopš toreiz vēl Ukrainas PSR Augstākā Padome pieņēma valstiskās suverenitātes deklarāciju, kas bija pirmais solis ceļā uz reālu netkarību. Ukrainai ir savs “4.maijs”.

Par godu apaļajai gadskārtai notika svinīga Augstākās Radas (parlamenta) sēde, kurā gan nepiedalījās valdošās Reģionu partijas līderis, Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs. Klāt bija ne tikai tagadējie, bet arī par deklarāciju balsojušie deputāti. Janukoviča prombūtni var skaidrot ar iepriekšējā dienā teikto deklarācijas jubilejai teikto uzrunu tautai, kurā bez atskata pagātnē bija arī ieskicēta nākotne: atteikšanās no pievienošanās NATO (attiecīgais likums ceturtdien pieņemts), centieni integrēties Eiropas Savienībā (ES) un stratēģiskas partnerattiecības ar Krieviju. Piedevām Janukovičs uzsācis spēli ar ļoti augstu likmi – tikt pie varas pīrāga daudz lielākas daļas.

Te jāatceras, ka, nākot pie varas, “oranžajam” prezidentam Viktoram Juščenko mantojumā tika sava veida mīna ar laika degli – Konstitūcijas grozījumi, kas stājās spēkā 2006.gadā. Tie paredzēja būtiski apcirpt prezidenta varu: valdību prezidents nevar atlaist bez parlamenta piekrišanas. Tas nozīmēja, ka Ukraina pārstāja būt prezidentāla valsts šī vārda parastajā nozīmē, un līdz ar to vismaz daļēji demontējās varas vertikāle, kas Ukrainā bija izbūvēta deviņdesmitajos gados – krietni ātrāk nekā Krievijā. Toties Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam tā padevās krietni “vertikālāka”.

Protams, “oranžajiem” var aprādīt uz daudzām kļūdām, taču līdz ar viņu nākšanu pie varas Ukrainā atgriezās demokrātija un vārda brīvība. Tagad šīs vērtības ir apdraudētas.

Janukoviča partijai ir vairākas lietas, kas kalpojušas kā iedarbīgi politiskie saukļi. Vispirms jāmin krievu valodas statusa maiņa, par kuru daudz runāja pirms prezidenta vēlēšanām. Šis solījums vismaz tuvākajā laikā netiks izpildīts. Otrs jājamzirdziņš bija reģionu tiesību paplašināšana, kas tagad vispār nodota aizmirstībai. Ukraina joprojām ir unitāra valsts, un tāda tā, visticamāk, arī paliks. Reģionāļi nekad arī nav slēpuši, ka gribētu redzēt pilnveidotu varas vertikāli, un šajā virzienā jau pastrādāts itin raženi.

Trīsarpus kopš Janukoviča inaugurācijas pagājušajos mēnešos Reģionu partija kļuvusi par noteicošo spēku Radā, tiesa, nācās veidot koalīciju kopā ar divām mazākām partijām. Kad tas bija izdarīts, sekoja izmaiņas valdībā. Nomainīti (prezidentam ir tādas tiesības) gandrīz visu apgabalu gubernatori. No darba atstādināti par neuzticamiem uzskatīti Konstitucionālās tiesas tiesneši. Ukrainas pazinēji uzskata, ka tiesu sistēmas reforma tiesnešus padarīs atkarīgus no izpildvaras.

Tikts klāt arī plašsaziņas līdzekļiem: televīziju programmas sāk līdzināties tām, kādas jau gadiem ilgi saviem skatītājiem ceļ priekšā visu Krieviju aptverošās televīzijas studijas.

Taču viss šis krāšņums patiesībā ir pseidovertikāle, kas balstās uz paša Janukoviča autoritāti un Reģinu partijas iekšējo disciplīnu: prominences par kaut ko vienojušās, un pagaidām “sānsoļu” nav bijis. Lai pašreizējo realitāti stabilizētu, Janukovičam vajadzīgas plašākas pilnvaras. Vasaras sākumā pat paklīda runas, ka vajadzīga jauna Konstitūcija. Taču tās apsīka, visi reģionāļu pūliņi tika veltīti, lai atjaunotu Konstitūciju tādā “paskatā”, kādā tā bija pirms grozījumu stāšanās spēkā 2006.gadā.

Likās, ja ir vairākums parlamentā, problēmu nebūs. Radās. Kad jau bija sagatavots likumprojekts par referendumu, kas ļautu tikt vaļā no prezidenta varu ierobežojošajiem Konstitūcijas labojumiem, sadumpojās koalīcijas partneri – komunisti un tā sauktais Ļitvina bloks. To var saprast: šodien viņi ir valdošajā koalīcijā, rīt var arī nebūt. Šodien viņiem ir savs sakāmais valdības veidošanā, pēc referenduma to var arī zaudēt. Referenduma nebūs, toties Konstitūcijas grozījumi nodoti ekspertīzei Konstitucionālajā tiesā. Jāgaida. Un tā vien šķiet, ka īstais Janukovičs nāks redzams tikai tad, ja spēs atkarot to prezidenta pilnvaru apjomu, kāds tas bija pirms 2006.gada.