Andrejs Strokins, F64
Viena no 90.gadu rakstniecības «dusmīgajām meitenēm» - Andra Neiburga - par to, kā viņa pati un arī mēs esam mainījušies pēdējos 20 gados
Laikmetīgās mākslas centra apgāds tikko izdevis apjomīgu pētījumu 90tie. Laikmetīgā māksla Latvijā, kas, kā saka viens no autoriem Jānis Borgs, mākslā bija lielo cerību, pārmaiņu un iespēju laiks. Grāmatu pavadīja izstāde, kurā bija apskatāmi tam laikam raksturīgi, bet jau piemirsti sadzīves priekšmeti: kasetes, albumos sakārtotie Donalda Daka košļeņu papīriņi, cukura un cigarešu taloni, melnie, daudzstūrainie franču stikla trauki, kas aizstāja baltos, vienādos padomju šķīvjus ar puķu vinjetēm.
Bija sarīkots arī sarunu cikls par 90.gadiem veltītu tematiku. Par rakstniecību runāt bija aicināta Andra Neiburga - viena no spilgtākajām savas paaudzes rakstniecēm, kuru kopā ar Gundegu Repši, Rudīti Kalpiņu, Evu Rubeni un Aiju Vālodzi savulaik kritiķi nodēvēja par latviešu rakstniecības «dusmīgajām meitenēm». Andra raksta maz, un nepatīk intervijas. Taču savos darbos radījusi tēlus - laimē nelaimīgos, pa robežšķirtni staigājošas ievainotas dvēseles -, ar kuriem ir viegli identificēties, tāpat kā ar viņas vērojumiem par mūsu laiku. Pagājušā gadsimta 90.gadi bija ne tikai radikāls posms latviešu mākslā, bet arī valsts dzīvē. Tāpēc mēs vēlējāmies ar viņu runāt par to, ko aizgājušais laiks ir mainījis mūsos pašos.
