Armands Leimanis: Sajūta kā cīņā ar astoņkāji

Bez LU vadības iejaukšanās pārmaiņas filozofijas studijās nebūšot iespējamas

Latvijas Universitātes (LU) otrā kursa filozofijas students Armands Leimanis kopā ar studiju biedriem martā uzsāka publiskas aktivitātes, norādot uz jau agrāk izskanējušām aizdomām par plaģiātu dažu LU filozofijas mācībspēku darbos, zemo studiju kvalitāti, un aicināja uz pārmaiņām.
Eksperti profesora Riharda Kūļa Imanuela Kanta ''Praktiskā prāta kritikas'' tulkojumā tiešām saskatīja plaģiāta pazīmes. LU vadība secināja, ka ''Kūļa rīcība nav savienojama ar darbu akadēmiskā personāla amatā” un, nespējot vienoties par abpusēji pieņemamu risinājumu, iesniedza tiesā prasību izbeigt darba attiecības ar Kūli. Savukārt profesoram Igoram Šuvajevam LU Ētikas komisija izteica aizrādījumu par to, ka viņš savā Kanta darba ''Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?'' tulkojumā ''nepietiekami skaidri norādīja'' tulkotāja Ata Rolava ietekmi. Ir.lv iztaujāja A.Leimani par to, kas šajā laikā mainījies Vēstures un filozofijas fakultātē.

Kā vērtējat filozofu plaģiāta lietas rezultātu?
Ir dalītas jūtas, jo tā savā ziņā ir kā Pirra uzvara. Lai cīnītos pret šo netaisnību, mēs esam ieguldījuši ļoti daudz laika, kuru varēja veltīt kam jēdzīgākam, studijām. Sajūta ir tāda, ka cīnies ar astoņkāji, vide Vēstures un filozofijas fakultātē (VFF) ir ļoti sarežģīta. Domāju, tā lieta nav beigusies, un ar šo tiesāšanos viss vēl tikai sākas. No profesora Kūļa paziņojumiem izriet, ka viņš aizstāvēs to, ko uzskata par pareizu, un neatkāpsies, lai tur vai kas.

Ko domājat par aizrādījumu Šuvajevam?
Es neapšaubu ekspertu komisijas vērtējumu – ja viņi saka, ka tas vairāk ir oriģināls darbs, lai tā būtu.
Taču arī ar Šuvajevu ir sarežģīti, jo Ētikas komisija neskatīja vēl vienu iespējamo plaģiātu. Par otro darbu [komentāriem Leona Brieža tulkotajam Boēcija ''Par mierinājumu filosofijā''] man ir lielākas šaubas. Es komisijai aizrakstīju vēstuli, kurā par to informēju, bet komisija teica, ka jāvēršas tiesā. Nesapratu, kāpēc. Iespējams, viņi vairs nevēlējās ķerties tam klāt. Nezinu, kam lai to saku un sūdzos. Viņi mani bija uzaicinājuši uz tikšanos, man mapītē līdzi bija visi materiāli, bet man tos neprasīja, balstījās uz to, kas izskanējis presē. Man jau ir daudz vairāk [informācijas], cilvēki ir atrakstījuši, uzticējušies.

Kas ir mainījies fakultātē kopš marta, kad jūs publicējāt vēstuli?
Pasniedzējs Jurģis Šķilters ir uzrakstījis atlūgumu. Tieši viņš ir tas, par kura profesionalitāti nešaubījāmies nevienu brīdi. Viņš pārcelsies uz Sociālo zinātņu fakultāti.
Visādi citādi ir daudz nepatīkamu, neērtu brīžu. Pasniedzēji izvairās kontaktēties, bet tas tiešām ir mazākais. Nesveicinās, nogriež ceļu. Pie Šuvajeva man vairs nav nevienas lekcijas. Lekcijas ir pie Maijas Kūles, pagaidām bez problēmām.
Es nākotnē neskatos ar lielu optimismu, jo nedomāju, ka filozofijas bakalaura programma varēs piedāvāt ko jēdzīgāku, nekā tā ir piedāvājusi pašlaik. Pašlaik tas piedāvājums ir viduvējs.
Kamēr LU neiejauksies un nepateiks, ka mums tiešām vajag radikālas pārmaiņas, lai mēs varam konkurēt Rietumeiropas līmenī, tas nenotiks. Es nevaru izveidot jaunu programmu, nevaru iet pie cilvēkiem un uzrunāt – vai jūs nevēlaties iet strādāt uz LU… LU varētu pateikt – labi, pārdomājam, kāpēc mums nepieciešama filozofija, mēģinām sākt no jauna! Tas būtu labs signāls visai akadēmiskajai videi Latvijā. Mēs vienkārši spētu vienā brīdī apstāties un kritiski palūkoties uz izdarīto, un varbūt vērst ko uz labu.
Es šobrīd nogaidu. Man nav, nekad nav bijuši nekādi slēptie plāni, viss, kas bijis, ir teikts publiski. Nav lielās aizmugures, kā to norāda Kūlis. Viņš Latvijas Radio stāstīja, ka ir redzamas fona figūras, kuras cenšas izbīdīt savas intereses. Tās ir pilnīgas muļķības. Ar fona figurantiem satikos pēc tam, kad šī lieta kļuva publiska. Ar Robertu Ķīli, ko man liek kā fona spēlētāju, esam tikušies divreiz, un arī tas nebija saistīts ar šo.
Es pieteicos uz [Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas izglītības sadaļas] ''Paradigmas maiņa izglītībā'' prezentāciju LU, un pēc tam es arī nekaunīgi pieteicos uz Saeimu. Aizgāju paskatīties, kā mūsu deputāti uzturas pret piedāvāto izglītības reformu. Tā ir vēl viena bēdu ieleja. Tur bija tāds gadījums, ka kādam deputātam šlipsē pēc [Izglītības un zinātnes] komisijas skaidroju, kas ir ''vaučeru'' sistēma, ko nozīmē, ka nauda seko bērnam. (..) Kādēļ jūs atrodaties Izglītības komisijā, ja nav vēlēšanās saprast visvienkāršākās lietas, vai arī neesat to izdarījuši līdz šim? Atceros, viena no deputātēm vai IZM pārstāvēm strīdējās par to, vai nosaukums ''Paradigmas maiņa izglītībā'' ir labs. Paradigma esot vārds ar tādām konotācijām, to taču nevar tā saukt! Man tas likās pilnīgs absurds. Ja nevar runāt par saturu, pieķeras kaut kādām muļķībām.

Kāpēc Jurģis Šķilters aizgāja?
(Sarunai pievienojas A.Leimaņa draudzene, filozofijas studente Signe Cāne: Pasniedzējs Šķilters teica, ka viņš jau sešus gadus juties kā deviants, kā nobīde no normas. Lai gan visi studenti viņu ciena un uzskata, ka viņš ir ļoti profesionāls. Ir ļoti bēdīgi, ka šāds klimats fakultātē labākajiem liek izvēlēties aiziet.)
A.L. Kad mūsu vēstule kļuva publiska, pasniedzējam Šķilteram vairākas reizes zvanīja profesors Kūlis un teica, lai viņš visu aptur. Lai viņš nekavējoties pārstāj to darīt. Viņam ar mums nebija nekāda sakara, viņš par manu darbību uzzināja vēl pēc tam, kad par to uzzināja [filozofijas studiju] programmas direktors. Domāju, ka atmosfēra, kas valda VFF, ir visnotaļ neizdevīga tiem cilvēkiem, kas vēlas strādāt atbilstīgi Rietumvalstu praksei.
Es izmantoju analoģiju, ka esmu mēģinājis mājai, kurai tek jumts, aizsist caurumus un to salabot. Tagad es redzu, ka māja ir būvēta purvā vai smiltīs, tai nav nekādas nākotnes. Mums tiešām jāizdomā, kāpēc un vai mums nepieciešama šāda programma, un vai mēs varam kaut ko darīt, lai to uzlabotu.

Kādu rīcību sagaidāt no LU vadības?
Aktīvu rīcību. Domāju, ka ir nepieciešama filozofijas izglītības kvalitātes izvērtēšana, lai saprastu, vai tā atbilst mūsdienām un Rietumiem.

Vai dekāns jūsu aktivitātes atbalsta?
Ar dekānu ir sarežģīti. Viņš varbūt nav īpaši iedziļinājies šajā lietā, tāpēc es nekādas cerības neloloju.

Kāpēc filozofijas studijās ir izveidojusies tāda situācija, ka tā nepieļauj un nevēlas pārmaiņas?
Kad viss sākās, pirmais, ko Maija Kūle pateica maģistrantiem – ja vēlaties redzēt pārmaiņas programmā, uzrakstiet iesniegumu, un viss notiks!
Taču izmaiņas nav iespējamas, jo programmu padomē atrodas cilvēki, kuru darba kvalitāti mēs apšaubām. Šajā padomē, kas izvēlas filozofijas programmu un to, kādus kursus mācīs, atrodas savstarpēji ļoti labi pazīstami cilvēki, kuri stāvēs un kritīs viens par otru. (..) Tā ir kliķe. Domāju, tas ir adekvāts raksturojums tam, kāda ir vide mūsu fakultātē. Mainīt no iekšienes neko nav iespējams. Es nevaru viens cīnīties pret sistēmu, jo tai ir taustekļi visur.
[Studentu apmaiņas programmas] ''Erasmus'' gadījumā varēja uzskatāmi redzēt, kā tiek lobētas to studentu intereses, kas ir lojāli sistēmai. Viņu dēļ tika sasaukta jauna programmu padomes sēde pēc tam, kad bija beidzies [pieteikumu] iesniegšanas termiņš tikai tāpēc, lai viņiem dotu iespēju braukt uz Helsinkiem. Es par to esmu agrāk izteicies un varu nekautrējoties teikt, ka atsevišķiem studentiem dzīve ir nodrošināta. Viņiem viss būs forši, viņi pabeigs studijas, tālāk būs darbs Filozofijas un socioloģijas institūtā, viņi turpinās veidot šo vidi, kas, manuprāt, ir satrunējusi. Tāpēc ir tik grūti. Šī vide ir daudz plašāka, nekā es sākumā biju iedomājies. Nebūtu domājis, ka arī no atsevišķu studentu puses būs šāds konformisms.

Cik liels ir pieprasījums pēc pārmaiņām studentu vidū?
Ja uztaisītu aptauju, manuprāt, rezultāts būtu tāds, ka pieprasījums pēc pārmaiņām samazinātos ar augstāku studiju līmeni. Jo augstāks studiju līmenis, jo mazāks pieprasījums. Pirmā kursa bakalauri varētu gribēt ko mainīt, otrais – manējais kurss – vēl tā vidēji. Kas ir tie cilvēki, kas izvēlas palikt studēt maģistrantūrā? Tiem, kurus tiešām interesē šauri specifiskais filozofijas virziens, kas mums ir. Doktorantiem inerce ko mainīt būtu vismazākā.
Tas arī man ir atklāts jautājums, cik daudzi šīs pārmaiņas vēlas redzēt. Es agrāk minēju, ka jāskatās plašāk – uz cilvēkiem, kas bija atnākuši studēt filozofiju un pēc pirmā mēneša izstājušies. Potenciālos studentus aptaujāt – vai viņi gribētu mācīties filozofijas programmā, kurā ir perspektīva, kuru pabeidzot varētu turpināt darbu jebkurā Rietumeiropas universitātē, un būtu ne tikai papīrs, bet arī zināšanas. Domāju, ja šādi varētu, tad atsaucība būtu lielāka nekā fakultātes iekšienē.

Vai bez jums ir vēl kāds students, kurš ir gatavs cīnīties?
Ir vairāki bijušie studenti. Mani kursabiedri ir sapratuši, ka izglītība nav tikai papīrs.

Intervijā maniem kolēģiem citadiena.lv martā sacījāt, ka ķersieties pie Kūļu grāmatas ''Filosofija'' kļūdu labošanas. Vai tas notiek?
Mēs ar pāris cilvēkiem tikāmies uz vienu šādu labošanas pasākumu, mums nekas neizdevās. Mēs vienkārši pārāk tālu aizrunājāmies. Tas ir ļoti sarežģīts sistemātisks darbs. Domāju, ka mēs sanāksim kopā un iesim pa lapai cauri, bet mums tas neizdevās. Varbūt tālākā nākotnē kāds no mums to izdarīs.
Mums ir daudz projektu, ko vēlamies darīt. Labot Kūļu grāmatu, izpētīt, ko dara Filozofijas atbalsta fonds un Filozofijas un socioloģijas institūts, kāds ir viņu līdzekļu izlietojums.

Vai par savām aktivitātēm netiekat sodīts ar sliktākām sekmēm?
Sesija vēl priekšā. Pret mani vērsās, mēģinot izslēgt no fakultātes un liegt piedalīties ''Erasmus'' apmaiņas programmā. Pirmoreiz uz to tika septiņi cilvēki, es paliku astotais. Otrreiz – desmit cilvēki, es paliku 11. Es pārsūdzēju šo lēmumu rektoram un pašlaik esmu otrais. Mana vidējā atzīme ir 9,38, angļu valodas zināšanas man ir no [vidusskolas mācībām] ASV, un motivācijas vēstule man bija pietiekami pamatota. Šie cilvēki vienkārši nesaprata, ka pastāv ''Erasmus'' kritēriji, pēc kuriem jāvadās, vērtējot studentus, un ka nevar vērtē subjektīvi.

Kas bija vērtētāji?
Programmu padomes locekļi. Tādēļ saku, ka pārmaiņas no iekšienes nav iespējamas. Šie cilvēki, pret kuriem vērsos, ir interešu konfliktā, viņi nelems sev neizdevīgi.
Rektors uzdeva dekānam izveidot jaunu komisiju, kurā piedalījās viens filozofijas pasniedzējs – Artis Svece, kurš nav programmu padomē, un pārējie bija vēsturnieki. Viņi vēlreiz izvērtēja visus kandidātus, un tagad ir tā, ka esmu otrais un rudenī vienu semestri braukšu studēt uz Aberdīnu.
Es vienkārši nesaprotu šo cilvēku tuvredzību, mēģinot mani atstāt šeit. Vai viņi domā, ka es nomierināšos, sēdēšu kluss? Būs parādījuši savu spēku, nodemonstrējuši savu muskuli, redz, kā – mēs nevarējām tevi izslēgt, bet varam neļaut tev aizbraukt prom?! Domāju, tagad visiem būs labāk. Es varēšu atvilkt elpu, un viņi arī.
Kad viss šis sākās, es biju pozitīvs. Likās – vai, cik būs vienkārši kaut ko mainīt! Pamazām tā stagnējošā vide sāk cilvēku ēst nost. Man prieks, ka varēšu izkļūt un pēc tam nākt ar jaunu sparu.
Tā ir Pirra uzvara, tomēr tā ir uzvara. LU ir parādījusi, ka tā ir spējīga pieņemt lēmumus, kas varētu uz to atsaukties negatīvi. Tā nav centusies noklusēt, paslaucīt zem paklāja, kā tas bieži tika darīts mūsu fakultātē.