Pērlītes iezemiešiem

Arguments, ka Latvijas parlaments par NATO Parlamentāro asambleju izlēma jau 2005.gadā un nebūtu bijis pieklājīgi atteikties, ir ļoti vājš: diez vai kāds no Grieķijas prasītu šogad sarīkot Olimpiskās spēles

Iedomājieties, ka aizejat pie nabadzīgas ģimenes un pārliecinat, ka, lai kļūtu gudrāki un cienījamāki citu acīs, viņu prioritāte ir 90.gadu sākumā ražots krāsu televizors. Kā papildus argumentu minat, ka laikā, kad abi vecāki vēl nebija bezdarbnieki, viņi bija apņēmušies televizoru nopirkt. Galu galā – zināšanas ir gandrīz ēdiens.

Analoģija ienāca prātā, lasot NRA rakstu, ka šonedēļ Rīgas un Latvijas vārds pasaulē skanēs ļoti bieži, jo no 28.maija līdz 1.jūnijam Latvijā notiks "vērienīgs pasākums" – NATO Parlamentārās asamblejas (PA) ikgadējā sesija.

Ja iegūglēsiet lielākā interneta meklētāja ziņās, atradīsiet tieši trīs ierakstus: divus no Baltijas medijiem angliski, ka uz laiku atjaunota robežkontrole uz robežām ar kaimiņvalstīm, otru no Azerbaidžānas interneta medija, ka tā cer uz starptautisku Armēnijas nosodījumu teritoriju iekarošanas dēļ.

Trīs gadus biju vadošā Latvijas laikraksta korespodente Briselē un esmu atspoguļojusi katru NATO valstu vadītāju sammitu, bet nekad NATO Parlamentāro asambleju. Līdzīgu atbildi saņēmu arī no saviem ilgāk strādājošiem ārzemju kolēģiem, kad šonedēļ pavaicāju.

Fakts ir vienkāršs: notikums, kas Latvijā tiek uzdots par starptautiski nozīmīgu un kura rīkošanai ir iztērēti ap 1,8 miljoniem latu, ir pseidonotikums. Tas ir būtisks pamatā valstīm, kuras Rietumu organizācijas nav gatavas uzņemt, un kas kāri tver katru vārdu par savu problēmu atzīšanu – kā mums 90.gadu sākumā. ES un NATO valstīm šis pasākums ir vienaldzīgs.

1955.gadā dibinātā organizācija, kas, pēc Latvijas delegācijas vadītājas Vairas Paegles (PS) vārdiem, Rīgā "meklēs risinājumus būtiskiem nākotnes izaicinājumiem, tā apliecinot šī parlamentārā foruma nozīmīgo lomu alianses politikas veidošanā", ir parlamentāriešu forums viedokļu apmaiņai, kuram nav ne tieša sakara ar NATO, ne spējas ietekmēt tās lēmumus. Reizi gadā cilvēki satiekas un parunājas. Tas ceļ ne tikai viņu svarīguma apziņu, bet arī vidējo informētības līmeni par starptautiskām norisēm un ļauj veidot kontaktus, taču to tikpat veiksmīgi var darīt daudzajās ārvalstu vizītēs, kurās deputāti dodas.

Var saprast bijušā NATO PA Latvijas delegācijas vadītāja Gunta Bērziņa (JL) teikto, ka tā ir iespēja Latvijai apliecināt varēšanu starptautisku pasākumu rīkošanā. Katrs tūrists, kam par Latviju palicis labs iespaids un kas šo ziņu nes tālāk, ir labs valstij. Taču šis ir tieši tāds pats pasākums kā jebkura konference ar 1000 dalībniekiem, no kuriem daži – NATO ģenerālsekretārs vai Afganistānas prezidents – tiek uzskatīti par tik apdraudētiem, lai viņiem būtu miesassargi. Arguments, ka Latvijas parlaments par asambleju izlēma jau 2005.gadā un nebūtu bijis pieklājīgi atteikties, ir ļoti vājš: diez vai kāds no Grieķijas prasītu šogad sarīkot Olimpiskās spēles.

Ņemot vērā, cik maz Latvijas iedzīvotāji interesējas par ārpolitiku, viņiem kā savulaik ieziemiešiem katru stikla pērlīti var iebarot kā dimantu (uz tā rēķina patīrot arī viņu krājumus).

Protams, ir ieguvēji – Rīgas viesnīcas un restorāni, kam pēc smagā gada tas ir labs brīdis. Edinburga lēsa, ka tās ekonomika no asamblejas rīkošanas ieguva miljonu mārciņu. Tiesa, tas nozīmē, ka 800 tūkstoši valsts latu paliek nenosegti tik un tā un valsts tēla ieguvums ir minimāls. Rīdziniekiem par notikumu atgādinās vienīgi puķu dobe Jēkaba laukumā, kas ir pasākuma dāvana pilsētai.

Un vēl viens aspekts. Labi, ka neatkārtosies pārspīlētais NATO Rīgas samita scenārijs ar transporta ierobežojumiem, kas atgādināja pilsētu pēc neitronbumbas sprādziena.

Taču mēs būtu pelnījuši, lai līdz ar pieredzi pasākumu rīkošanā Rīga pārņemtu arī civilizētu pilsētu praksi netraucēt iedzīvotājus un slēgt ielas tikai uz apsargājamo amatpersonu pārvietošanās brīdi un iespējami mazā rādiusā. Pilnīgi pietiek ar Valsts prezidenta gaudojošo limuzīnu, kas aptur satiksmi darbadienas beigās.

Izbeigt tērēt naudu nevajadzīgiem pasākumiem, salīdzinājumā ar šo, pat šķiet maz prasīts.