LTV raidījumā Kultūršoks izskanēja, ka Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru biedrība «lūdz sabiedrību apstāties»[1] komunistiskā totalitārā okupācijas režīma slavināšanas objektu aizvākšanā no publiskās ārtelpas. Ievērojot, ka pārraidē izskanēja Publiskās atmiņas centra vārds, uzskatām par pienākumu skaidrot, par ko ir runa. Jāatgādina lietu secība.
Latvijas Republikas Satversmes preambula ir mūsu pamatlikuma daļa, kurā ir formulēta Latvijas Republikas esības pastāvēšanas jēga. Viena no mūsu valsts uzdevumiem ir tautas brīvība. Tāpēc šis konstitūcijas ievads tiešā tekstā paredz komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanu. Preambula pieņemta pirms vairāk nekā desmit gadiem. Varētu pieņemt, ka sabiedrība šajā laikā ir vienojusies, ka koķetēšana ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (šobrīd – Krievijas Federācija) okupācijas režīmu nav atļauta.
Šonedēļ aprit 30. gadadiena, kopš Latvijas teritorija tika atbrīvota no Krievijas armijas pamatvienību klātbūtnes[1].
Uzruna nolasīta attālināti aizvesto piemiņas atcerē Sidnejas Latviešu namā šā gada 16. jūnijā
Aizsardzības reformu centra priekšsēdētājs Oleksandrs Daņiļuks uzskata, ka pat Ukrainas uzvara neizbeigs karu
Dienu pirms Ukrainas prezidenta Zelenska ierašanās Rīgā es mūsu Krievu teātrī noskatījos izrādi Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Tas ir izsūtījumā dzimušās Sandras Kalnietes dzimtas skarbais likteņstāsts, kādu padomju okupācija lēma tūkstošiem latviešu ģimeņu. Vispirms 1941. Tad 1949. Un tagad tas pats notiek Ukrainā, kur piektā daļa zemes ir okupēta. Cilvēkus nogalina, spīdzina, deportē vienkārši tāpēc, ka viņi vēlas būt brīvi un veidot savu valsti.
Žurnāls Domuzīme sadarbībā ar Latvijas Vēstures Institūta Žurnālu piedāvā diskusiju 202
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 5
Anna Hačatrjana ar bērniem bija spiesta bēgt no Kalnu Karabahas, kad pirms divām nedēļām tajā iebruka Azerbaidžāna. Viņas pārdzīvojumi ir daļa no lielāka stāsta par armēņu traģēdiju, kuri tagad baidās no vēl lielāka uzbrukuma
Viļhuvatkas teritoriālajā kopienā pirms Krievijas iebrukuma dzīvoja aptuveni seši tūkstoši cilvēku. Šī apdzīvotā vieta atrodas divu stundu brauciena attālumā no Harkivas, uz pašas robežas ar agresorvalsti. Un tika okupēta jau pirmajās iebrukuma stundās.
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts jūlijā nedēļu ilgā vizītē bija Ukrainas dienvidu pilsētās Mikolajivā, Hersonā un Odesā. Intervijā Ir viņš stāsta, ka uzaicinājums saņemts no ukraiņu Drošības padomes un vizīte sniegusi lielu informācijas apjomu, ko analizēt un mācīties. Sarunās ar vietējiem iedzīv
Jānis Sārts stāsta, kāpēc Ukrainas dienvidos pēc krievu okupācijas ne plūdi, ne atomstacijas uzspridzināšana vairs neliekas tik briesmīga
Ja vēl neesi reģistrējies, ir.lv reģistrējies šeit vai ienāc spiežot uz sociālo mediju ikonām zemāk.
Aizmirsi paroli?
Ja jau esi reģistrējies, pievienojies šeit.
Piekrītu Pakalpojumu sniegšanas noteikumiem un Privātuma politikai
Piekrītu saņemt izdevniecības jaunumus un satura vēstkopas.
Uz Jūsu norādīto e-pasta adresi %email%, tika nosūtīts apstiprinājuma kods.
Ievadiet kodu
Lūdzi ievadiet saņemto kodu, lai apstiprinātu e-pasta adresi.Mirkli pacietības, lūdzu. Visbiežāk šis kods jums atnāks uz e-pastu uzreiz, tomēr var būt gadījumi, kad tas aizņem vairākas minūtes.
Lūdzu pārbaudiet e-pastu un pārliecinieties, ka ierakstījāt kodu pareizi.Nepieciešamības gadījumā pieprasiet jaunu kodu.
Kļūda. Mēģinat vēlreiz.
Paroles maiņa sekmīga!
