1941. gada deportāciju piemiņai veltītais dzelzceļa vagons Torņakalna stacijā. Foto - Paula Čurkste, LETA.
Uzruna nolasīta attālināti aizvesto piemiņas atcerē Sidnejas Latviešu namā šā gada 16. jūnijā
Mēs šodien esam sanākuši, lai godinātu vairāk nekā 40 000 vīriešu, sieviešu un bērnu piemiņu, kurus padomju valdība 1941. gada 14. jūnija deportāciju laikā no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nosūtīja uz Sibīriju.
Kravas automašīnas ar bruņotiem karavīriem un slepenpolicistiem ieradās pēc veselām ģimenēm. Viņiem tika dotas tikai dažas minūtes, lai sapakotu nedaudzas lietas, un pēc tam viņi tika nogādāti dzelzceļa stacijās, kur vīrieši tika atšķirti no sievietēm un bērniem. Visiem lika iekāpt lopu vagonos, kas devās uz austrumiem. Darba spējīgus vīriešus nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm Tālajos ziemeļos vai Tālajos austrumos, kur tos bieži nostrādināja līdz nāvei raktuvēs vai mežos. Sievietes, bērnus un vecākus cilvēkus transportēja uz izolētiem Sibīrijas ciemiem tūkstošiem jūdžu attālumā no mājām, kur viņi gadiem ilgi dzīvoja tuvu badam, strādājot vietējos kolhozos. Tūkstošiem izsūtīto nomira nometnēs vai izsūtījumā. Tiem, kas izdzīvoja, bija jāsadzīvo ar šo traumu visu atlikušo mūžu.
