Zīmējums — Ernests Kļaviņš.
Dažas dienas pēc Spēlmaņu nakts ceremonijas, kurā Jaunā Rīgas teātra izrāde Oblomovs ieguva gada labākās izrādes titulu, galvenās lomas atveidotājs aktieris Gundars Āboliņš jau devās spēlēt uz Ķelni
Neceriet - piena sivēna filejas ar novārītu cidoniju buljonmērci un rāceņu un ķimeņu siera mērci vai kazas siera krēma ar jāņogu kardamona želeju un drumstalotu mandeļu cepumu, un upeņu sorbetu pusdienās ar Gundaru Āboliņu nebūs! Teātra restorāna ēdienkarti viņš pat neatver.
Ir nākamā diena pēc Spēlmaņu nakts ceremonijas, ko aktieris mazliet pasvinējis - iepriekšējā vakarā viņš saņēma skatītāju balvu kā gada labākais aktieris. Mans minējums, ka pusdienās viņš iedzers vismaz morsu, izrādās aplams. Vakarā Āboliņam ir izrāde - loma jaunās sezonas iestudējumā Kabalas noslēpumi. Pusotru stundu pirms tās viņš ierodas uz interviju restorānā, kur JRT aktieri bieži iedzer kafiju vai pusdieno. Pasūtījis glāzīti baltvīna, aktieris no kabatas izvelk mazu, apaļu kārbiņu, kas atgādina dāmu lūpu spīduma iepakojumu. «Sataisa kā maziņu tetrapaku un liek aiz lūpas. Caur gļotādu nikotīns uzsūcas,» viņš skaidro, pirkstu galos mīcot tabaku. Daļa šīs matērijas, gluži kā Ziedoņa pasakā, aizķeras aktiera nagos. Un nav ar melno restorāna salveti aizslaukāma prom. «Nevienam neiesaku! Ļoti neveselīgi. Slikti!» Āboliņš stūķē tabakas kriksīti aiz lūpas. Kāda ir sajūta? «Pacilājoša. Var drusku dabūt štimungu.» Un viņš izstāsta vecu anekdoti par kokaīnu, ko varot bāzt degunā vai dibenā - slikti tas esot tik un tā.
