Darba apstākļi Kuzņecovu fabrikā vismaz 30. gadu sākumā nebija ideāli. Nereti strādnieki tur cieta no saindēšanās ar svinu saturošajām emaljām
Līdzās VEF un Vilhelma Ķuzes šokolādes fabrikai Kuzņecovu porcelāna ražotne bija Latvijas lepnums un pirms padomju okupācijas arī otrais lielākais darba devējs valstī
Latvijas rūpniecības vēsturi grūti iedomāties bez kādreiz slavenās Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas. No pirmsākumiem līdz padomju okupācijai no paaudzes paaudzē to vadīja vecticībnieku Kuzņecovu dzimta — uzņēmīgi, čakli un 20.—30. gadu Latvijai neapšaubāmi lojāli ļaudis. Dzimtu 20. gadsimta 40. gados izklīdināja un iznīcināja padomju represijas, savukārt agrākās ražotnes vietā Maskavas ielā 257/259 tagad slejas izklaides centra Akropole korpusi.
No Maskavas guberņas Gžeļas ciema apkaimes nākušais krievu uzņēmējs Sidors Kuzņecovs porcelāna un fajansa fabriku S. T. Kuzņecovs (gadiem ritot, iniciāļi uzvārda priekšā mainījās) Rīgas Maskavas forštatē izveidoja 19. gadsimta 40. gadu sākumā. Kopumā Kuzņecoviem līdz Pirmā pasaules kara sākumam visā cara Krievijā piederēja septiņas rūpnīcas. Rīgā esošā orientējās uz eksportu. 19. gadsimta 70. gados Kuzņecovs kļuva par pirmo fabriku Rīgā, kur nodarbināto skaits pārsniedza tūkstoti. 1908. gadā 2500 strādnieku ražoja vairāk nekā 22 miljonus trauku gadā. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara darbinieku skaits Rīgā sasniedza jau 4000. Kuzņecovs savā jomā bija līderis visas milzīgās valsts apmērā. Matvejs Kuzņecovs, kurš vadīja porcelāna impēriju no 1864. gada līdz 1911. gadam, lika uzsvaru uz masveida produkciju. Turklāt ražoja ne tikai traukus, bet arī klozetpodus, pisuārus, izlietnes, elektroizolatorus un citus mājoklī izmantojamus izstrādājumus. Šo posmu pārsvītroja Pirmais pasaules karš. 1915. gada vasarā visas iekārtas 140 vagonos evakuēja uz Iekškrieviju, kur arī palika.
