Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Mēs, bez šaubām, dzīvojam vienā no pasaules tumšākajām stundām. Starp mums ir daudz sāpju un apjukuma. Šī raksta laikā es pievērsīšos šai apjukuma sajūtai.
Mēs esam izglītojušies, lai mums būtu skaidrība nākotnes plānos un racionālisms uzdotajos jautājumos un atbildēs uz tiem. Lielākā daļa mūsu uzdevumu skolā un augtskolā ir koncentrējusies uz skaidriem formulējumiem ar mazu iespēju tikt interpretētiem.
Tādas krīzes kā Covid-19 mums atgādina, ka realitāte ne vienmēr ir paredzama. Vēl jo vairāk, tādas krīzes kā Covid-19 mums parāda, ka mēs tikpat kā nespējam kontrolēt realitāti. Turklāt tādas krīzes kā Covid-19 mums atgādina, ka ir tikai dažas vērtības, kas ir objektīvas un universālas.
Ja mēs skatāmies uz pēdējām 100 dienām, kurās pasaule ir neprātīgi mainījusies, visi trīs iepriekšējie apgalvojumi ir piepildījušies. Neviens neparedzēja medicīnisko un ekonomisko krīzi, ar ko esam saskārušies (realitāte ne vienmēr ir paredzama). Neviens nebija gatavs risināt tehniskās Covid-19 sekas – vismaz ne pagaidām (mēs tikpat kā nespējam kontrolēt realitāti). Neviens nekad nebija domājis, ka tādā indivuālistiskā pasaulē mēs kļūtu tik solidāriem, lai aizstāvētu vājākos (Covid-19 ir atgādinājis, ka ir neaizskaramas un universālas vērtības, kas ir mūžīgas un visiem kopīgas).
