Anda Līce
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
Mazu bērnu fotogrāfijās visvairāk pārsteidz viņu nesamērīgi lielās acis. Man tas īpaši uzkrita, aplūkojot divgadīgā Gabriela Garsijas Markesa fotogrāfiju uz viņa biogrāfiskā romāna Dzīvot, lai izstāstītu vāka. It kā bērns redzētu kaut ko tādu, kas vēl nav nonācis pieaugušo redzes laukā. Lai to izstāstītu, bērnam vēl nav vārdu, viņš visu redz pirmo reizi. Ja piedzīvo izbrīnu, stiepj pretī rociņas, lai pieskartos tam, ko redz; ja bailes, mazās rokas apķeras ap kaklu mātei vai tēvam, un bērns paslēpj seju drēbēs, jo viņš negrib redzēt.
Šajā ziņā mēs visi bieži uzvedamies kā mazi bērni — negribam sevi satraukt, zaudēt miegu, nodoties nepatīkamām domām un izjūtām. Psihologi to sauc par nevēlēšanos iziet no komforta zonas. Diemžēl pašreizējais planētas stāvoklis liecina — ļoti daudzi visu mūžu nevēlas kāpt laukā no šūpuļa, kur tik labi jutušies bērnībā. Un bērnība veselām paaudzēm var ieilgt. Miera laiks, par kuru taču ir mūžīgi sapņots, izspēlē ļaunu joku — cilvēki kļūst gļēvi un nespēj sevi aizsargāt. Par laimi, cilvēce tomēr neiznīkst, jo vairākums domā uz priekšu, kustas, strādā un no tā gūst prieku. Ar laiku tas sakrājas un kļūst par pieredzes mantojumu.
